Rīgas Centra draudzes ērģelnieka Modra Zaķa pārdomas par to,
kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā

Visi zina, kā ir tad, kad pats sevi pieķer pie sajūtas, ka esi pārāk ass pret tuvākajiem, nenoteikts savos solījumos, to pildīšanā, ka esi it kā svētās dienas mierā un atpūtā, kam šī diena domāta, bet domas un sajūtas klīst apkārt, kur nevajag. Kad esi parunājis līdzi un piekritis vārdos tam, kas nav patiesība, un neesi pateicis skaidru „nē”, kur to vajadzēja izdarīt. Kurā no lielajiem 10 baušļiem tas ir pateikts? Nevienā. To var izsecināti tikai attālināti.

Dažkārt man šķitis, ka savu īsto paša būtību (savu „es”) esmu apvilcis ar kaut ko, lai cilvēkiem un sabiedrībai ap mani būtu labāks priekšstats, nekā patiesībā es esmu. Tā tas ir visās sabiedrībās, jo praktiskā sadzīve ļoti viltīgā veidā to diktē. Man taču vajag būt sabiedrībā! Pirms tam ielūkojos spogulī (diemžēl šoreiz ne bauslības spogulī) un konstatēju, ko man vēl vajag ārējam izskatam- vēl kustības, smaids, uzvalks, kurpes utt. Vai tad grūti uzvilkt svētdienas „uzvalciņu”? Uzsmaidīt katram, kas pazīstams. Tas var būt arī dežūrsmaids. Tas nekas. Būsi cienījams. Citi un pats sev vēl paglaudīsi pa spalvai.

Esmu savā dzīvē domājis par to. Dažkārt mana pienākumu apziņa vēlas tiekties sasniegt Dieva mērķus, taču paša būtība vēlas iet savu ceļu. Tās bieži konfrontē (Pāvils to lakoniski pasaka, ka bieži labo, ko gribu darīt, nepadaru, un otrādi). No vienas puses tas ir liels kauna traips kārtība cilvēka garīgam ceļam. Garīgās patiesības, to īstenošana dod lielas iespējas neīstumam. Bet paša dvēsele runā un neklusē. Tā meklē īsto kodolu, vispatiesāko, kas ir dārgs Dieva acīs. Tā jautā: „Nu, draugs, paskaties uz sevi vēlreiz, vai patiešām esi tāds, kādu rādi sevi tuvākiem cilvēkiem (draudzē), tik labs un skaists? Vai dvēsele ir patiesa, bet dubultmorāles, tīkama Dievam? Un mēs saprotam, ka Viņa lielās Esības priekšā mūsu spēle neies cauri. Laba stāstnieka un aktiera iemaņas veiksmīgi darbojas šeit, virs zemes, un par brīnumu – tas notiek ilgstoši. Bet tad mēs reizēm dzirdam, kad par kādu saka: „Gadu gadiem zinājām, ka viņš ir labs un dievbijīgs cilvēks, un nu? Kas noticis? Zeme pavērās?”  Es atbildēšu: „Jā, zeme pavērās!” Tāda nozīmē, ka skaistais apvalks pārplīsa, un rakstošais zīmuļa kodols iznāca uz āru. Ne visai glīts un diemžēl visiem redzami uzrakstīja kaut ko ārkārtēju. Bet varbūt labi, ka tas ir noticis jau tagad. Tas ļauj pārdomāt un rūgti sevi pārvērtēt. Tad paveras atpakaļceļš pie patiesīguma.

Cik jauki un mīļi no Dieva puses, ka tāda iespēja pastāv, mums ir izdevība visu pārdomāt, analizēt, nožēlot un nolikt pie Dieva kājām, ieraugos sevi kailāku nekā agrāk, aptašķītu ar vājībām, baisāku, nekā citi un pats esi domājis. Tad mēs atceramies, ka savu dvēseles neglītumu esam aizmālējuši ar ārējo spīdīgumu, greznām, garām lūgšanām citu priekšā vai cēlu, ārēji spīdošu kristieša tēlu. Mēs jau zinām, kas Kunga Vārdā tiek teikts par skanīgi zvanošiem zvārguļiem.



Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru