- Klau! Vai nezini, kur ir Gaisma? No tumsas esmu noguris. Jūtos kā cietumā. Man apnikušas visas šīs mākslīgās gaismeles. Vēlos īstu brīvību.
- Zinu. Nāc man līdzi!
- Kur jāiet?
- Nāc, to var viegli atpazīt – skaties, kur ir krusts.
- Te ir zvaigzne.
- Jā, spoža, bet neder – jāmeklē krusts.
- Re, mēness.
- Ejam garām. Mēness tikai atstaro.
- Lotosa zieds.
- Ejam tik tālāk. Atceries – krusts.
- Paskat! Jocīgi – te nav vispār nekā.
- Hm. Tiešām!
- Re! Pie šīm durvīm ir krusts!
- Jā. Ejam iekšā!
- Vai te ir Gaisma?
- Ne tik strauji! Redzi, te vēl daudz gaiteņu un durvju. Īstās ir tās, kur krustam klāt ir grāmata.
- Ā, skaidrs! Kāpēc?
- Krusti ir dažādi. Īstais ir ar grāmatu. Turklāt, ja bez krusta un grāmatas ir vēl kas, tas sajauc gaismu. Tad tā ir tikai tāda krēsla, kas aizvedīs atkal pie tumsas.
- Re! Atradu! Krusts ar grāmatu!
- Ieskaties ciešāk! Tur ir tikai puse grāmatas. Vajag pilnu grāmatu – ar abām pusēm.
- Skat! Pilna grāmata!
- Jā, bet grāmata ir aizslēgta. Vajag atvērtu grāmatu.
- Ir! Redzi – tās durvis!
- Jā, īstās! Ejam iekšā!
- Zini, es manu Gaismu! Es sāku justies brīvāks! Īsta Gaisma! Paldies, ka atvedi!
- Tas ir labi. Bet, ja gribi pilnīgu Gaismu, tad jāiet tālāk.
- Uz kurieni?
- Nāc! Vispilnīgākā Gaisma ir vienā kambarī, kur uz durvīm ir krusts, grāmata un trīs līnijas.
- Tu saki? … Vai tās trīs līnijas nepataisa Gaismu par krēslu?
- Nē! Tieši otrādi – tā kļūst gaišāka!

Abi uzgāja īstās durvis. Iegāja. Patiešām gaišs. No loga nāca tā Gaisma, ko izstaroja krusts un grāmata. Papildus tai telpu apgaismoja trīs spožas līnijas pie pretējās sienas. Tādas neesot nevienā citā kambarī.
- Skat, cilvēki šajā telpā neturas visi kopā, bet ir sadalījušies grupās.
- Jā! Tā te ir. Vieni turas tuvāk logam. Viņi nevērtē gaismu no trim līnijām. Otri spiežas tieši pie līnijām. Tās ir viņu vērtība un identitāte. Trešie pulcējas kaut kur pa vidu.
- Kur man iet?
- Piestaigā pie visiem. Bet atceries, kas šo istabu padara gaišāku par citām!

Cilvēks staigāja līdz nonāca pie trim spožajām līnijām. Tās mirdzēja tik spoži! Gaisma plūda tik noturīgi – tā it nemaz neraustījās. Cilvēki šeit bija tik apgaroti – viņu vaigi spīdēja.
Arī pienākušajam cilvēkam, raugoties žilbinošajā spožumā, vaigs spīdēja. Tas spīdēja, spīdēja, līdz spožums sāka lēnām samazināties, kamēr apdzisa pavisam. Viņš ievēroja, ka no gaismojošajām līnijām stiepās balta aukla, kas savienoja tās ar elektrības kasti.

Dalīties Google Plus

Ulvis Skadiņš:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru