In memoriam — Dzintra Adata (1)

Niklāvs Adats: 

Mana mamma Dzintra Adata, tolaik gan Simule, piedzima 1944. gada 26. novembrī Rencēnmuižā, „Vilnīšu” mājās. Viņa bija kara laika bērns un savu tēvu Jāni Simuli nekad nav redzējusi. Tēvs, latviešu leģionārs, pazuda bez vēsts. Pēc nostāstiem, tuvojoties kara beigām, esot Liepājā uzkāpis uz kuģa, lai bēgtu uz Vāciju, bet kuģis ceļā nogremdēts. Vēlāk mamma man stāstīja, ka tieši tāpēc, ka savu miesīgo tēvu nekad nav redzējusi, viņa tik ļoti pieķērusies Debesu Tēvam.

Vecāmāte un vecaistēvs ''Vilnīšos''. Emma un Mārcis Rozenbergi

Ģimenē jau auga viens bērns, divgadīgā māsiņa Maija, un, kad māte Matilde gaidīja Dzintru, pašas māsas viņai sacīja: laiki ir grūti, un, ja vīrs neatgriezīsies, ko tu darīsi viena ar diviem bērniem? Sēdies karstā vannā! Matilde tā arī darīja. Tā bija pirmā reize, kad Dzintra — vēl mātes miesās — vaigu vaigā sastapās ar nāvi; tomēr izdzīvoja. Vēlāk viņas mūžā būs vēl vismaz 6 reizes, kad viņa atradīsies par mata tiesu no nāves.

Tas, ka Matilde tā rīkojās, nenozīmē, ka viņa bija ļauna. Nē, viņa vienkārši bija maigas dabas un viegli pakļāvās māsu spiedienam. Dzintra bija citāda. Viņa jau kopš mazotnes bija patstāvīga, nepakļāvās citiem, un, kā pati to vēlāk formulēja, nepieņēma pasaules ļaunumu. Viņā savādā veidā bija apvienojies maigums ar šerpumu. Varbūt tas jau bija asinīs. Viņai „Vilnīšos” bija mīļš un sirsnīgs vectētiņš, kas viņu ņēma klēpī un sauca par savu mīļo mazulīti, un nepieejama un šerpa, bet ļoti tīrīga un kārtīga vecmāmiņa, kurai pagalmā uz taciņām neauga neviena nezāle. Tad nu visas šīs īpašības sanāca kopā manā mammā.

Pēc Matildes brāļa nāves brāļasieva „izēda” Matildi ar bērniem no viņas tēva mājām „Vilnīšiem”. Tā sākās manas mammas klejojumu gadi. Matilde strādāja spirta brūzī, vēlāk par telefonisti un pastnieci Rencēnos, vēlāk jau par pasta priekšnieci Cempos, tad Sapā. Dzīvoja viņas ļoti trūcīgi, cūkkūtiņā, svešās mājās, tāpēc — atkal pēc savu māsu padoma — Matilde vecāko meitiņu Maiju atdeva audzināšanā vienai no viņām, kura dzīvoja iztikusi (ieprecējusies pie bagāta vīra), bet kurai pašas bērnu nebija. Dzintrai paveicās, ka viņa kā jaunākā palika pie mātes. Un māte viņu mīlēja. Stiepa kā kaķene kaķēnu visur sev līdzi — visos darbos, visur. Starp citu, tāpat kā Dzintra pati vēlāk mani. Bet Maiju jaunajā dzīvesvietā Matildes māsasvīrs, kā vēlāk varēja noprast, bija seksuāli izmantojis. Maija par to nerunāja, tikai atbēga uz mājām pie mātes, bet māte, atkal māsu pierunāta („Kristīntante raudās…”), aizsūtīja Maiju atpakaļ. Otrreiz Maija nebēga; bet viņas dzīve uz visiem laikiem aizgāja citā virzienā — ar alkoholu un vīriešiem.

Dzintra sāka iet Rencēnu skolā, un tur tika uzskatīta par sliktāko skolnieci. Skolotāja viņu nicināja, izteica visādas piezīmes, un klasesbiedri, to uzķēruši, darīja tāpat. Rencēnu skolu mamma atcerējās kā murgu. Tai pašā pirmajā klasītē vēlā rudenī viņa smagi saslima. Nogulēja mājās mēnesi ar 39–40 grādiem. Neviens ārsts neko nevarēja palīdzēt. Tad Matilde izmisumā gāja tālu gabalu pie vecā daktera Bērziņa, kurš bija tik vecs, ka vairs nevarēja paiet. Viņa pati atvilka dakteri ragaviņās pie Dzintras — un pēc tam atpakaļ. Dakteris sacīja, ka vaina esot no nierēm, izrakstīja zāles un lika pāriet uz piena-sakņu diētu. Mamma pēc tam visu mūžu pieturējās pie tāda ēdiena — nelietoja nekādus etiķus, nekādus galertus, nekādas garšvielas. Un vēlāk arī mani ieradināja tāpat. Kopš sevi atceros, mēs vienmēr brokastīs esam ēduši biezpienu ar maizi, pusdienās kartupeļus (nekad ne ceptus) un saknes, bet vakariņās — piena zupu vai putru. Gaļu pāris reižu nedēļā — un nedaudz.

Tai gadā Dzintra tā arī neatgriezās skolā un pirmajā klasītē atsāka iet no jauna nākamajā rudenī — tikai tagad Cempos, kur Matilde pēc paaugstinājuma darbā tika nosūtīta par pasta priekšnieci. Cempu skoliņā Dzintra bija labākā skolniece — un atkal, kā viņa pati vēlāk atzina, skolotāju dēļ. Skolotāji Lūsiņi viņu mīlēja, un viņa mīlēja skolotājus Lūsiņus. Vēlāk, kad, Dzintrai ejot, šķiet, trešajā vai ceturtajā klasītē, Matilde pavasarī tika pārsūtīta darbā uz Sapu, Dzintra vēl līdz mācību gada beigām turpināja mācīties Cempu skoliņā un dzīvoja pie skolotājiem Lūsiņiem mājās. Dzintrai patika mācīties — un vēl pie tādiem skolotājiem!

Kad mammai jautāju, kāda viņai bija bērnība, viņa teica: laimīga — par spīti visam trūkumam, par spīti izsmieklam Rencēnu skolā — tomēr laimīga. Īpaši Sapu un Līčus var saukt par manas mammas laimīgo zemi. Tur bija ezers, sanatorijas laivas, kuras varēja ņemt un braukāties, tur bija avotiņš kraujā, bija Gauja turpat blakus un ogu un sēņu mežs līdzās. Mežsargs ļāva Matildei ņemt malkai kritušos kokus, pastnieka pajūgā tos atveda no meža, un tad nu abas ar Dzintru viņas tos ar divvelkamo zāģi zāģēja — jau tad, kad Dzintra vēl vidusskolā negāja. Sapā viņa arī piedzīvoja sava laika lielāko tehnogēno katastrofu Valmieras pusē — kad 1962. gada vētrainā augusta naktī Sapas ezers izrāva aizsprostu un aiznesa sev līdzi ceļa uzbērumu un dzirnavu gala sienu, atstājot dzirnavu mājas augšstāvā vaļējas istabas — ar gultām bezdibeņa malā. Matilde ar Dzintru gan nedzīvoja dzirnavās, bet Sapas krogā, kur atradās pasts, tāpēc bija drošībā; taču tik un tā viņas bija šīs satriecošās ainas aculiecinieces.

Skolas gados.
Bizes viņa nogrieza, mātei nezinot

Septiņas klases Dzintra pabeidza Kauguru skolā. No Sapas uz turieni bija jāiet četri kilometri pa meža ceļiem — ziemā aizputinātiem — un pāri dzelzceļam. Četri turp, četri atpakaļ, katru dienu, citreiz līdz ceļiem sniegā.

Vidusskolā Dzintra mācījās Valmierā, Varoņos (Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolā, tagadējā Valmieras Valsts ģimnāzijā). Klasesbiedrenes viņu tur iesauca par Džeku (vai Džekiņu). Šis vārds bija tā pielipis, ka vēl bērēs viena no viņām atvadoties novēlēja: „Guli, Džekiņ…”

Vidusskolas laikos bija tāds gadījums. Kādu pēcpusdienu pēc stundām bija komjaunatnes sapulce. Kad tā beidzās, autobuss jau bija aizgājis, tāpēc Dzintra devās mājās kājām. No Valmieras līdz Sapai ir savi astoņi kilometri, bet viņu tas nebiedēja. Rūdījums bija. Vienīgi viņa jutās mazliet neomulīgi, ka būs vienai tumsā jāiet vairākus kilometrus pa šoseju cauri Kauguru silam. Bet pie „Sēnītes” (veci valmierieši zina, par kuru „Sēnīti” iet runa — tā bija autobusu pietura vietā, kur sadalās ceļi uz Cēsīm un Mūrmuižu) — tātad, pie „Sēnītes” „piesitās” kāds pavadonis, kam bija jāiet uz to pašu pusi. „Vai, cik labi!” Dzintra savā naivumā nodomāja. „Nebūs jāiet vienai.”

Kad abi bija iegājuši meža aizsegā, pavadonis viņu ievilka grāvī un sāka žņaugt. Viņa gribēja saukt pēc palīdzības, bet spēja tikai gārgt — un tik un tā: kurš dzirdētu? Bet, kā viņa atzina vēlāk, Dievs — Dievs dzirdēja viņas gārdzienu, un tajā brīdī brauca automašīna. Saprotiet, tie nebija tagadējie laiki, un automašīnas bija retums. Pusstundu vai stundu varēja neviens nebraukt. Automašīnas starmešu gaismā žņaudzējs nobijās un palaida viņu vaļā. Viņa sāka skriet. Viņa skrēja kā nekad nebija skrējusi. Skrēja māju virzienā, bet, kad viņa bija jau gandrīz ārā no meža, atkal nāca automašīna. Un tagad automašīnas starmešu gaismā viņa atkal ieraudzīja sev priekšā cilvēku un bija pilnīgi pārliecināta, ka tas ir viņš! Izbīlī viņa neaptvēra, ka tā, kā viņa bija skrējusi, neviens nespētu viņu noķert. Viņa tikai redzēja cilvēku un domāja: „Tikai ne to!! Labāk tad metīšos zem mašīnas — tikai ne to!”

Tikai pēdējā brīdī, jau būdama gatava mesties zem mašīnas, viņa ieraudzīja, ka cilvēks starmešu gaismā ir viņas māte, kas izgājusi viņai pretī.

Tā bija viņas trešā un ceturtā sastapšanās vaigu vaigā ar nāvi. Laikam tieši šīs dziļās, neizlabojamās traumas dēļ viņa vienmēr, cik vien atceros, izturējās ļoti rezervēti pret vīriešiem un līdz pat sirmam vecumam nekad vairs negāja viena mežā. 

(turpinājums sekos)