In memoriam — Dzintra Adata (2)

Niklāvs Adats: 

(turpinājums) 

Pabeigusi vidusskolu, Dzintra iestājās Rīgas Medicīnas institūtā. Ar pirmo reizi gan tas neizdevās, tāpēc gadu viņa vēl nostrādāja Līču sanatorijā laboratorijā. Ar otro reizi sanāca. Viņas studiju laikā māte Matilde stresainajā darbā piedzīvoja smagu infarktu, kā dēļ ieguva invaliditāti uz visu atlikušo mūžu. Sapas pasta nodaļa tajos laikos bija ļoti nozīmīga, jo Līčos atradās Vissavienības nozīmes sanatorija, uz kuru brauca atpūtnieki pat no Tālajiem Austrumiem. Tad nu pastā nāca kaudžu kaudzēm pakas no tuviniekiem, kā arī naudas pārvedumi. Reiz kāda krieviete apvainoja Matildi, ka paka uzplēsta un izzagta nauda. Galu galā nekas nepierādījās, bet Matilde to smagi pārdzīvoja, un infarkts nedaudz vairāk kā 50 gadu vecumā pielika punktu viņas karjerai. Dzintrai nu nācās rūpēties gan par māti, gan par māsas Maijas pamesto meitiņu Ingunu, kuru līdz tam bija audzinājusi Matilde (jo Maija neuzskatīja, ka viņai, par kuru māte nav rūpējusies, būtu jārūpējas par savu bērnu). Vienu laiku Inguna (šķiet, piecgadīgs meitēns) pat dzīvoja pie Dzintras Medicīnas institūta kopmītnēs Mārupes ielā. Inguna kļuva viņai kā pašas meita. Mēs abi ar Ingunu esam viņas tuvākie cilvēki. Bija arī visādi interesanti atgadījumi. Reiz Inguna 4 vai 5 gadu vecumā sarīkoja klavierkoncertu sanatorijas klubā. Dalīja atpūtniekiem paštaisītas biļetes un, kad tie bija sanākuši, pati apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt, lai gan instrumentu līdz tam bija tikai pa gabalu redzējusi. Kluba vadītāja esot spļāvusi zilus uguņus. 

Dzintra ar māsu Maiju

Beigusi studijas, Dzintra, lai gan pēc izglītības bija terapeite, atrada pediatra vietu Valmierā, vispirms lauku, tad pilsētas iecirknī. Man mīļā atmiņā ir mammas kolēģes. Valmieras Bērnu konsultācijā biju gandrīz vai inventārs. Jutos tur kā savējais. Atceros mammas kabinetu, atceros ārstu istabu, atceros konsultācijas svētku pasākumus, uz kuriem mani ņēma līdzi. Atceros mūsu pastaigas kopā ar dakteri Muskovu. Atceros šoferi Aivaru, kura UAZā pavadīju daudzas stundas, braucot mammai līdzi lauku vizītēs. Viens brauciens bija sevišķi traks — pa meža ceļu gar kolhozam pretējo Vaidavas ezera krastu, lejā pa vienu īpaši stāvu, izskalotu un akmeņainu kalnu. Bet Aivars prata stūrēt. 

Bet kur tad rados es?

Septiņdesmito gadu sākumā bijusī klasesbiedrene Mārīte reiz uzaicināja Dzintru Valmierā uz restorānu. Tā bija viena no retajām reizēm, kad mana mamma viesojās šādā iestādījumā. Arī slimnīcas ballēs viņa parasti sēdēja malā. Bet tieši tur, tajā gandrīz vienīgajā reizē restorānā, viņā ieskatījās mākslinieks Gunārs Adats. Laulība gan ilga tikai dažus gadus, bet mantojumā no tās mammai esmu palicis es. 

Mana piedzimšana varēja beigties ar nāvi vismaz vienam no mums abiem. Mamma stāstīja: „Tu gribēji nākt ārā jau sešos no rīta, bet neplīsa ūdens pūslis, un vecmāte gulēja. Astoņos, kad uz maiņu atnāca otra vecmāte, viņa, to ieraudzījusi, tūlīt sauca: „Ātrāk, ātrāk uz galda! Citādi bērns nosmaks!” Pārdūra pūsli, un deviņos tu biji piedzimis.” Bet šī, otrā, labā, vecmāte, bija atstājusi iekšā placentas gabalu. Mammu izrakstīja, bet mājās sākās iekaisums. 

Mana mamma gulēja ar četrdesmit grādiem un sāka jau grimt nemaņā. Bija sākusies sepse. Taču Gunārs nevis sauca ātro palīdzību, bet sēdēja līdzās un lasīja viņai priekšā Omāra Haijama dzeju. Viņš bija romantiķis. Gan reizē arī ļoti praktisks visādos vīriešu darbos, bet attiecībās nepraktisks, pat bezpalīdzīgs. „Tomēr es viņu nevainoju,” vēlāk man stāstīja mamma. „Viņš pats ir audzis bez mātes. Māte viņam nomira no tuberkulozes kara laikā viņa acu priekšā, ar plaušu asiņošanu, kad viņam bija 12 gadu.” 

Tajā brīdī atnāca Matilde, lai parūpētos par mani, un, ieraudzījusi, kas notiek, ar steigu izsauca ātro palīdzību. Mammu izglāba. Šī bija viņas piektā tuvcīņa ar nāvi. 

Gunārs pamazām sāka aizrauties ar alkoholu, bet atšķirībā no daudziem citiem, kurus tas padara agresīvus, viņš dzērumā kļuva tikai lēnīgāks un laipnāks. Tad viņš bieži sauca mūs par saviem „mīļajiem cilvēkiem”. Mammas straujo dabu tāda runāšana tracināja, un reiz viņa svieda Gunāram ar manu naktspodu un pārsita galvu. Tolaik naktspodi bija ne jau no plastmasas, bet no dzelzs, emaljēti. Vēlāk viņa teica: „Šausmas! Es taču viņu varēju nosist.” 

Viņa mīlēja bērnus. Vispār visus bērnus, bet jo īpaši savus pacientus. Un pacienti un pacientu mammas mīlēja viņu. Kāds no bērniem, kā stāsta mammas kolēģe, tolaik esot jautājis: „Vai visas dakteres sauc par Adatiņām?” Mazie pacienti vēl pēc gadiem, pieauguši, kad mamma daudzus no viņiem vairs neatpazina, sveicināja viņu uz ielas. 

Es viņai reiz jautāju, kāpēc viņa, tik ļoti mīlēdama bērnus, nav vēlējusies man brālīti vai māsiņu. Viņa teica, ka pēc tā pūstošā placentas gabala vēl ilgi nav varējusi atkopties, bet Gunārs jau gandrīz tūlīt nācis virsū ar seksu, kas viņai radījis pretīgumu. Viņa man sacīja, ka tieši nesaprašanās seksā, nevis alkohols ir bijis galvenais iemesls, kāpēc viņa no mana tēva izšķīrās. Viņa vispār uzskatīja, ka sekss ir domāts bērnu radīšanai — un nekam citam. Arī vēlāk, jau manos skolas gados, kad viņai paziņas meklēja preciniekus, viņa visus tos atraidīja. Kā jau rakstīju iepriekš, viņa pret vīriešiem izturējās ļoti rezervēti. 

Viņai bija dzelžains tvēriens. Man mājās ir saglabājusies fotogrāfija, kā viņa Ingunas dēlam Mārcim griež nagus. Viņa prata bērnu saņemt tā, ka tas pat neiepīkstējās un pašai rokas nenotrīcēja. Bērnu ārstam šāds dzelžains mīlestības tvēriens ļoti noder. 

Dārzā un mājās (šķiet, kādā no Niklāva dzimšanas dienām).

Viņa bija lepna meitene. Kādam puisim, kurš vidusskolas laikā kolhoza talkā, braucot smagā auto kravas kastē (toreiz talciniekus nevadāja ar autobusiem), viņai mēģināja pieskarties, viņa vienkārši iespļāva sejā. Kopš tā laika puiši viņu iesauca par Tuzu. Tuza, kā zināt, ir stiprākā kārts. Pēc daudziem gadiem viņa, pārdomājot šo notikumu, gribēja uzmeklēt to puisi un lūgt viņam piedošanu, bet izrādījās, ka viņš jau ir miris. 

Viņa bija stipra. Viņa bija nenormāli stipra, kad bija jācīnās par slimajiem vai tiem, kam nodarīts pāri. Par slimajiem zinu no savas pieredzes, jo bērnībā bieži slimoju. Tad viņa lika man elpot kumelīšu tvaikus no lielas māla bļodas, sautēt kājas un valkāt vilnas zeķes. Vislielākā privilēģija bija tā, ka slimības laikā drīkstēju gulēt ar viņu vienā gultā un, naktī pamostoties no klepus, zināt, ka viņa ir līdzās un tūlīt palīdzēs. 

Bet par tiem, kam nodarīts pāri… Izstāstīšu tikai vienu epizodi. Deviņdesmito gadu sākumā, barikāžu laikā, kad Alberts Kauls televīzijā raudādams lūdza piedošanu visai latviešu tautai par savu iesaistīšanos interfrontē un kad Kaula asaras visi sauca par krokodila asarām, viņa brauca uz Latvijas radio aizstāvēt Kaulu. Tieši no kristīgā viedokļa aizstāvēt. Žurnāliste viņai jautāja: „Vai jūs esat no Ādažiem?” — „Nē,” viņa atbildēja, „es neesmu no Ādažiem un Kaulu nepazīstu, bet es redzēju, ka viņa asaras ir īstas. Nevar tā visi klupt virsū vienam cilvēkam!” Viņas 15 minūšu garo runu ierakstīja diktofonā un tad arī raidīja pa radio. 

Viņai bija avantūrisma gars. Mēs divatā vien mammas atvaļinājumu laikā (kas parasti bija vasarā, kad bērni mazāk slimo, un tāpēc sakrita ar skolas brīvlaiku) izbraukājām daudzas vietas Latvijā, kur nebijām bijuši. Braucām, nezinādami, kā tur nokļūsim un kā tiksim mājās, — un tikai ar sabiedrisko transportu, jo cita transporta mums nebija. Interneta arī nebija, tāpēc nevarējām iepriekš izpētīt autobusu sarakstus. Īpaši man atmiņā palicis brauciens uz Tērveti, brauciens uz Bausku, uz vietu, kur satek Mūsa ar Mēmeli, un arī pārgājiens Mazsalacā uz Skaņokalnu. 

Viņa bija vienīgā mamma, kas brauca līdzi visās manas klases ekskursijās — no pirmās klasītes līdz divpadsmitajai. Tāpēc mani klasesbiedri viņu labi zināja — un arī mīlēja. 

Viņa bija drosmīga un gribēja, lai arī es esmu drosmīgs. Kad pirmsskolas vecumā sadomāju iet pāri Dzelzītim (vecajam mazbānīša tiltam Valmierā, kuram pāri tolaik vēl kursēja reti vilcieni un kuram nebija margu un dēļu klāja kā tagad), viņa nekavējoties piekrita un pati nāca līdzi. Vēlāk viņa man stāstīja, ka patiesībā viņai bijis ļoti bail, jo starp gulšņiem zem kājām ir redzams ūdens, bet viņa pārvarējusi savas bailes, lai tās neieaudzinātu man. 

Viņa nāca man līdzi remontdarbos mazgāt grīdas, vēl 2014. gadā, šķiet, pēdējo reizi. Viņa stāstīja, ka jau pamatskolā skolotāja viņu uzslavējusi par grīdas mazgāšanas prasmi. Mamma pieminēja arī to, ka skolotāja no Kauguru skolas reiz atnākusi pie viņas mājās uz Sapu, un viņai bijis tāds kauns, tāds kauns par savu noskrandušo segu, ka pēcāk viņa izprasījusi mātei naudu, lai nopirktu jaunu. Šo „jauno” vatēto segu es vēl atceros no savas bērnības. 

Viņa man iemācīja, ka baltā veļa jāmazgā 90 — un tikai 90 — grādos, un viņas palagi, dvieļi un krekli tiešām vienmēr bija baltāki nekā citiem. Tajos laikos, kad vēl nebija automātiskās veļas mašīnas, viņa veļu iemērca uz nakti „Fermentā” (bija tāds mazgāšanas līdzeklis), pēc tam „mala”, tas ir, mazgāja veļasmašīnā, pirmo reizi, tad vienmēr vārīja lielā katlā uz plīts, tad vēlreiz „mala”, skaloja un beigās centrifugēja. Dažs brīnīdamies teica: nu, ko var visu dienu noņemties ar veļu?! Bet viņai bija svarīgi, lai palagiem un dvieļiem nebūtu pelēcīgs tonis. 

Viņa nekad neko neprasīja sev. Kad dalīja ēdienu uz pusēm starp sevi un mani, viņai vienmēr „sagadījās” mazākā pusīte. Es par to uz viņu skaitos. Man reizēm bija ļoti grūti saprast, ko es varētu viņas labā darīt, jo viņa nekad neko sev neprasīja. Pati nopirka, pati izdarīja. Ja nebija par ko nopirkt, man neprasīja, iztika bez. Tāda viņa bija. 

Studijas beidzot (Bildes otrā pusē uzspiesti visu kolēģu grupasbiedru jaunie ārsta zīmogi, tostarp ''Ārste Dz. Simule''.
Par šo bildi man Edīte no Valmieras draudzes uzrakstīja: ''Ļoti skaistas sejas līnijas. Gudrs skats. Mākslinieks Gunārs to novērtēja un atdeva sirdi šai skaistulei.'') un ar Niklāvu.

(turpinājums sekos)