Niklāvs Adats:
(turpinājums)
Manos skolas gados viņa vienmēr pati darīja visus smagos darbus — arī skaldīja malku; neļāva to darīt man, jo acu ārsts bija teicis, ka tuvredzības dēļ smagumu celšana, triecieni un vispār fizisks sasprindzinājums man draudot ar tīklenes plīsumu. Vēlāk, kad pieaugu, sapratu, ka ārsti mēdz būt pārāk piesardzīgi un rīkojas pēc algoritmiem (ja ir tā, tad būs tā un tā), un apzināti sāku pats visu aizliegto darīt, pat pelnīju naudu ar malkas skaldīšanu. Bet mamma pa to laiku ar smagajiem darbiem jau bija iedzīvojusies dzemdes noslīdējumā, kurš viņu ļoti nomocīja un kuru sašuva tikai vienu gadu pirms viņas nāves.
Viņa izstaigāja vairākus plaušu karsoņus, neņemot zilolapu, jo slimie bērni nevarēja gaidīt. Gripas laikos bija nenormāli daudz mājas vizīšu.
Astoņdesmitajos gados viņai kādā mājas vizītē gadījās īpaši smags slimnieks — bērnam bija, ja pareizi atceros, meningīts. Viņa mātei teica, ka bērns nekavējoties jāved uz slimnīcu, citādi mājās nomirs. Māte atbildēja: „Lai mirst, uztaisīsim citu!” Mamma, dziļi satriekta un sašutusi, šo gadījumu atstāstīja nākamajā vizītē, un gadījās tā, ka šī nākamā vizīte bija baptistu mājās. Ģimenes tēvs tūlīt sievai teica: „Iedod viņai izlasīt 37. psalmu!” 37. psalms sākas ar tādiem vārdiem: „Nesaniknojies par tiem, kas ir nekrietni, un nekļūsti naida pilns pret ļauna darītājiem!” No tā laika mamma ļoti iemīlēja Bībeli. Viņa gribēja arī sev šo grāmatu. Oficiāli nopirkt nevarēja, bet viņa sadabūja no tiem pašiem baptistiem par 25 rubļiem. Viņas mēnešalga bija 200 rubļu.
Man skaistā piemiņā ir brīži, kad viņa man skaļi lasīja priekšā Bībeli. Es vairs nebiju mazs bērns, jau mācījos vidusskolā, bet man ļoti patika, ka man lasa priekšā. Viņa sēdēja lielajā istabā krēslā, es gulēju pie viņas kājām uz paklāja, un viņa lasīja Jāņa evaņģēliju, psalmus, vēstules. Tomēr vispieprasītākā (no manas puses) bija Ījaba grāmata. Mums izveidojās arī īpaša jaungada tradīcija: katru gadu naktī uz 1.janvāri tūlīt pēc pusnakts lasījām Vēstuli efeziešiem. Vēlāk man bija žēl, ka šī tradīcija iznīka, jo, kad mamma ienāca adventistu draudzē, viņa saprata, ka patiesībā jauns gads sākas 31.decembrī līdz ar saules rietu pirms pulksten četriem, un vakarā gāja gulēt kā parastā dienā. Bet man bez pusnakts lasījumiem no apustuļa Pāvila bija skumji.
90. gadu sākumā viņa kristījās adventistu draudzē un vēl sirsnīgāk pieķērās Dievam — neraugoties uz to, ka draudzē bieži sastapās ar neizpratni un šķēršļiem. Viņa bija sabatskolas skolotāja, arī pasniedza Bībeles stundas un ieveda draudzē vairākus cilvēkus. Draudzes vadība gan izrādīja neapmierinātību ar to, ka viņa reizēm sestdienās strādā. Dežūrpediatra uzdevums bija sestdienās apkalpot pieteiktās mājas vizītes no visiem iecirkņiem. Tāda dežūra arī manai mammai iekrita apmēram reizi mēnesī. Viņa pat aprēķināja, cik tieši naudas pa šīm sestdienām nopelna, un visu summu aiznesa uz baznīcu. Tomēr draudzes vadību tas neapmierināja, un viņai aizliedza draudzē mācīt — vai vispār ieņemt jelkādus amatus. Ierobežojumi beidzās tikai tad, kad mamma atstāja medicīnu pavisam, aizejot priekšlaicīgā pensijā (viņai gan uzreiz pat šo priekšlaicīgo, mazāko, pensiju nemaksāja, vēl vairākus gadus bija jāgaida). Viņa juta, ka ārsta darbu vairs nespēj savienot ar ticību, jo pacientu vecāki bieži vien neuzklausīja veselīga dzīvesveida ieteikumus, prasīja zāles, sak, darīsim visu pa vecam, no smēķēšanas neatteiksimies, savā dzīvē neko nemainīsim, bet tu mums dod zāles, jo priekš tam jau ārsts ir. Viņu šausmināja, piemēram, ka pirmsskolas vecuma bērns nokļūst slimnīcā ar kuņģa čūlu, jo vecāki viņam devuši ābolu vietā grauzt sīpolus.
Deviņdesmitajos gados mums tīri finansiāli klājās visai grūti. Mamma darbu bija atstājusi, pensiju viņai vēl nemaksāja, bet es biju aizgājis no studijām Rīgā un strādāju retus gadījuma darbus. Būtībā mēs visi trīs iztikām no vecāsmammas (Matildes) pensijas, pārtikām galvenokārt no vājpiena un kartupeļiem. Piedevām vēl draudzē aizmuguriski runāja, ka mamma esot slinka, būtu taču varējusi iet kaut par apkopēju strādāt. Mamma šajā laikā izcīnīja savu sesto cīņu ar nāvi. Viņa bija pelēka, ar riņķiem zem acīm, viņai bieži trūka elpas, un viņa pati domāja, ka tā ir tuberkuloze. Viņa izārstējās, kopjot kāda mūsu draudzes locekļa dārzu. Laikam palīdzēja svaigais gaiss un dabas miers. Kolēģes gan vēlāk teica, ka tā, visdrīzāk, bijusi anēmija, jo no tuberkulozes tik vienkārši nevarētu izārstēties.
Vēlāk mamma brauca arī uz laukiem pasniegt Bībeles stundas — Tožās, Austrumos (Košķelē) un citur. Uz Austrumiem bija jāiet pa ceļu kādi divi kilometri aiz Vecates, jo autobuss tur negāja. Bet viņa gāja — tāpat kā bērnībā sniegā un lietū uz skolu, tāpat kā vēlāk lauku vizītēs bija bridusi pa sniegu vai dubļiem uz mājām, kur pat UAZs nevarēja piebraukt un kur gadījās arī nikni un nepiesieti suņi.
Viņai nebija hobiju. Reizēm, ja vajadzēja, viņa kaut ko noadīja vai uzšuva, bet tas viņu neaizrāva. Bībeles lasīšanu es nesaucu par hobiju — tas bija viņas dzīvesveids. Viņa lasīja, pasvītroja, izsvītroja, pārrakstīja, ja citā tulkojumā atrada labāku, trāpīgāku, vārdu — vārdu sakot, rediģēja savu Bībeli, līdz nolasīja tā, ka tā izkrita no vākiem. Tad ņēma jaunu un darīja tāpat. Viņa zināja izteikt ļoti dziļas, trāpīgas piezīmes par Bībeles tekstiem. Viņa nekad nerunāja lieku un nevarēja ciest, ka sabatskolā kāds vēlreiz atkārto domu, ko cits jau tikko teicis, tikai citiem vārdiem.
Vēl viena, septītā, tuvā sastapšanās ar nāvi mammai pienāca 2019. gada novembrī, kad sāka pūsties un sāpēt vēders. Viņa vēl cietās, domāja, ka pāries, par spīti sliktumam izslaucīja pagalmu, bet vakarā tomēr bija jāsauc ātrā palīdzība. Izrādījās, akūtu zarnu nosprostojumu (ileusu) bija izraisījis audzējs. Mammu operēja. Operācija bija veiksmīga. Tiesa, dažus mēnešus viņai bija jānodzīvo ar kolostomu (zarnas atveri uz vēdera), bet tad varēja atbrīvoties arī no tās. It kā viss bija labi. Pavasarim nākot, viņa arvien vairāk atguva spēkus. Es feisbukā izveidoju albumu ar nosaukumu „Pavasaris” un liku tajā mammas bildes. Regulāri gājām staigāt, pat visai lielus gabalus, un es viņu šajās pastaigās fotografēju. Pienāca vasara, tad rudens, bet spēki tikai nāca klāt. Bija kaut kā savādi turpināt albumu „Pavasaris”, tāpēc atvēru jaunu albumu un nosaucu to „Pavasaris nebeidzas”. Kopumā tajā sakrājās 99 bildes.
Pavasaris nebeidzās cauri divām vasarām un divām ziemām, tomēr, pienākot 2022. gada februārim, kaut kas sāka mainīties. Mammas spēki gāja mazumā un pavasarī neatgriezās. Vēl gājām staigāt, pat līdz Silezeru peoniju laukiem no Kocēnu pieturas aizgājām, pie tam ne pa taisnāko ceļu, bet, ka spēki zūd, tas bija nepārprotami. Vasarā sākās temperatūra, kas mēnešiem negāja nost, un tad jau izmeklējumi rādīja metastāzes plaušās un aknās.
Viņas pēdējais gājiens ārpus mājām bija 1. oktobrī uz vēlēšanām. Viņa teica, ka uz vēlēšanām noteikti jāaiziet. Ar savām kājām aizgāja līdz kultūras namam un atpakaļ.
Bet pirms tam, 13. septembrī, viņa vēl bija dievkalpojumā, savos šlankajos, garajos sulīgi zilajos svārkos ar dziļo šķēlumu. Par šiem svārkiem viņa atminējās arī vēlāk, kad tikpat kā vairs nespēja piecelties no gultas, un teica: „Žēl, tā bija pēdējā reize, kad es tos uzvilku…” Zila bija viņas mīļākā krāsa. Šos svārkus es atdevu viņai apvilkt zārkā.
Vispār viņa ģērbās skaisti, es teiktu, šiki. Mani īpaši fascinē mammas kostīmi vecajās septiņdesmito gadu bildēs. Bet eleganci viņa nezaudēja līdz pat vecumam un uz ielas nekad neizskatījās pēc tantiņas. Tāpat viņa nekad nestaigāja melnās drēbēs (kā varētu sagaidīt no reliģiozas sievietes) un, reiz, pirms vairākiem gadiem, kad biju nopircis sev melnu pletkreklu, ļoti stingri noteica: „To tu varēsi vilkt tikai pēc manas nāves.” Šos vārdus atcerējos pirms bērēm un meklēju skapī šo kreklu. Gribēju aiziet uz izvadīšanu baltās biksēs un melnā kreklā. Neatradu — un sapratu, ka viņa to ir jau labi sen aiznesusi uz lupatu konteineru. Nē, melnas drēbes viņa necieta.
Un visu labāko, šikāko, kas viņai bija, viņa vilka uz baznīcu. Jo tā bija labākā vieta, kur aiziet.
Viņa izstaigāja vairākus plaušu karsoņus, neņemot zilolapu, jo slimie bērni nevarēja gaidīt. Gripas laikos bija nenormāli daudz mājas vizīšu.
Astoņdesmitajos gados viņai kādā mājas vizītē gadījās īpaši smags slimnieks — bērnam bija, ja pareizi atceros, meningīts. Viņa mātei teica, ka bērns nekavējoties jāved uz slimnīcu, citādi mājās nomirs. Māte atbildēja: „Lai mirst, uztaisīsim citu!” Mamma, dziļi satriekta un sašutusi, šo gadījumu atstāstīja nākamajā vizītē, un gadījās tā, ka šī nākamā vizīte bija baptistu mājās. Ģimenes tēvs tūlīt sievai teica: „Iedod viņai izlasīt 37. psalmu!” 37. psalms sākas ar tādiem vārdiem: „Nesaniknojies par tiem, kas ir nekrietni, un nekļūsti naida pilns pret ļauna darītājiem!” No tā laika mamma ļoti iemīlēja Bībeli. Viņa gribēja arī sev šo grāmatu. Oficiāli nopirkt nevarēja, bet viņa sadabūja no tiem pašiem baptistiem par 25 rubļiem. Viņas mēnešalga bija 200 rubļu.
Man skaistā piemiņā ir brīži, kad viņa man skaļi lasīja priekšā Bībeli. Es vairs nebiju mazs bērns, jau mācījos vidusskolā, bet man ļoti patika, ka man lasa priekšā. Viņa sēdēja lielajā istabā krēslā, es gulēju pie viņas kājām uz paklāja, un viņa lasīja Jāņa evaņģēliju, psalmus, vēstules. Tomēr vispieprasītākā (no manas puses) bija Ījaba grāmata. Mums izveidojās arī īpaša jaungada tradīcija: katru gadu naktī uz 1.janvāri tūlīt pēc pusnakts lasījām Vēstuli efeziešiem. Vēlāk man bija žēl, ka šī tradīcija iznīka, jo, kad mamma ienāca adventistu draudzē, viņa saprata, ka patiesībā jauns gads sākas 31.decembrī līdz ar saules rietu pirms pulksten četriem, un vakarā gāja gulēt kā parastā dienā. Bet man bez pusnakts lasījumiem no apustuļa Pāvila bija skumji.
 |
| Pastaigā pie slimnīcas (abi foto ar 30 gadu starpību) |
Deviņdesmitajos gados mums tīri finansiāli klājās visai grūti. Mamma darbu bija atstājusi, pensiju viņai vēl nemaksāja, bet es biju aizgājis no studijām Rīgā un strādāju retus gadījuma darbus. Būtībā mēs visi trīs iztikām no vecāsmammas (Matildes) pensijas, pārtikām galvenokārt no vājpiena un kartupeļiem. Piedevām vēl draudzē aizmuguriski runāja, ka mamma esot slinka, būtu taču varējusi iet kaut par apkopēju strādāt. Mamma šajā laikā izcīnīja savu sesto cīņu ar nāvi. Viņa bija pelēka, ar riņķiem zem acīm, viņai bieži trūka elpas, un viņa pati domāja, ka tā ir tuberkuloze. Viņa izārstējās, kopjot kāda mūsu draudzes locekļa dārzu. Laikam palīdzēja svaigais gaiss un dabas miers. Kolēģes gan vēlāk teica, ka tā, visdrīzāk, bijusi anēmija, jo no tuberkulozes tik vienkārši nevarētu izārstēties.
Vēlāk mamma brauca arī uz laukiem pasniegt Bībeles stundas — Tožās, Austrumos (Košķelē) un citur. Uz Austrumiem bija jāiet pa ceļu kādi divi kilometri aiz Vecates, jo autobuss tur negāja. Bet viņa gāja — tāpat kā bērnībā sniegā un lietū uz skolu, tāpat kā vēlāk lauku vizītēs bija bridusi pa sniegu vai dubļiem uz mājām, kur pat UAZs nevarēja piebraukt un kur gadījās arī nikni un nepiesieti suņi.
Viņai nebija hobiju. Reizēm, ja vajadzēja, viņa kaut ko noadīja vai uzšuva, bet tas viņu neaizrāva. Bībeles lasīšanu es nesaucu par hobiju — tas bija viņas dzīvesveids. Viņa lasīja, pasvītroja, izsvītroja, pārrakstīja, ja citā tulkojumā atrada labāku, trāpīgāku, vārdu — vārdu sakot, rediģēja savu Bībeli, līdz nolasīja tā, ka tā izkrita no vākiem. Tad ņēma jaunu un darīja tāpat. Viņa zināja izteikt ļoti dziļas, trāpīgas piezīmes par Bībeles tekstiem. Viņa nekad nerunāja lieku un nevarēja ciest, ka sabatskolā kāds vēlreiz atkārto domu, ko cits jau tikko teicis, tikai citiem vārdiem.
Vēl viena, septītā, tuvā sastapšanās ar nāvi mammai pienāca 2019. gada novembrī, kad sāka pūsties un sāpēt vēders. Viņa vēl cietās, domāja, ka pāries, par spīti sliktumam izslaucīja pagalmu, bet vakarā tomēr bija jāsauc ātrā palīdzība. Izrādījās, akūtu zarnu nosprostojumu (ileusu) bija izraisījis audzējs. Mammu operēja. Operācija bija veiksmīga. Tiesa, dažus mēnešus viņai bija jānodzīvo ar kolostomu (zarnas atveri uz vēdera), bet tad varēja atbrīvoties arī no tās. It kā viss bija labi. Pavasarim nākot, viņa arvien vairāk atguva spēkus. Es feisbukā izveidoju albumu ar nosaukumu „Pavasaris” un liku tajā mammas bildes. Regulāri gājām staigāt, pat visai lielus gabalus, un es viņu šajās pastaigās fotografēju. Pienāca vasara, tad rudens, bet spēki tikai nāca klāt. Bija kaut kā savādi turpināt albumu „Pavasaris”, tāpēc atvēru jaunu albumu un nosaucu to „Pavasaris nebeidzas”. Kopumā tajā sakrājās 99 bildes.
Pavasaris nebeidzās cauri divām vasarām un divām ziemām, tomēr, pienākot 2022. gada februārim, kaut kas sāka mainīties. Mammas spēki gāja mazumā un pavasarī neatgriezās. Vēl gājām staigāt, pat līdz Silezeru peoniju laukiem no Kocēnu pieturas aizgājām, pie tam ne pa taisnāko ceļu, bet, ka spēki zūd, tas bija nepārprotami. Vasarā sākās temperatūra, kas mēnešiem negāja nost, un tad jau izmeklējumi rādīja metastāzes plaušās un aknās.
Viņas pēdējais gājiens ārpus mājām bija 1. oktobrī uz vēlēšanām. Viņa teica, ka uz vēlēšanām noteikti jāaiziet. Ar savām kājām aizgāja līdz kultūras namam un atpakaļ.
Bet pirms tam, 13. septembrī, viņa vēl bija dievkalpojumā, savos šlankajos, garajos sulīgi zilajos svārkos ar dziļo šķēlumu. Par šiem svārkiem viņa atminējās arī vēlāk, kad tikpat kā vairs nespēja piecelties no gultas, un teica: „Žēl, tā bija pēdējā reize, kad es tos uzvilku…” Zila bija viņas mīļākā krāsa. Šos svārkus es atdevu viņai apvilkt zārkā.
Vispār viņa ģērbās skaisti, es teiktu, šiki. Mani īpaši fascinē mammas kostīmi vecajās septiņdesmito gadu bildēs. Bet eleganci viņa nezaudēja līdz pat vecumam un uz ielas nekad neizskatījās pēc tantiņas. Tāpat viņa nekad nestaigāja melnās drēbēs (kā varētu sagaidīt no reliģiozas sievietes) un, reiz, pirms vairākiem gadiem, kad biju nopircis sev melnu pletkreklu, ļoti stingri noteica: „To tu varēsi vilkt tikai pēc manas nāves.” Šos vārdus atcerējos pirms bērēm un meklēju skapī šo kreklu. Gribēju aiziet uz izvadīšanu baltās biksēs un melnā kreklā. Neatradu — un sapratu, ka viņa to ir jau labi sen aiznesusi uz lupatu konteineru. Nē, melnas drēbes viņa necieta.
Un visu labāko, šikāko, kas viņai bija, viņa vilka uz baznīcu. Jo tā bija labākā vieta, kur aiziet.
 |
| Vienmēr elegance... un pie savām samtenēm skaistajos zilajos svārkos ar šķēlumu. |
(turpinājums sekos)
In memoriam — Dzintra Adata (3)
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, janvāris 21, 2023
Rating:
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, janvāris 21, 2023
Rating:
Nav komentāru: