Epilogs

Annas Zaķes autobiogrāfija (nobeigums) 

Jums, bērniem, grūti saprast, kāpēc mamma fantazē un tik daudz runā par atmiņām. Bet vecie dzīvo atmiņās! Jaunība ir tik skaista, jaunība ir tik brīnišķa, to jūs tagad vēl neizprotat, jo jums viņa ir, un jūs nevarat iedomāties, cik vecums ir nemīlams, nepatīkams. Jums vecums vēl nav bijis, un tāpēc jūs par to neko nevarat priekšā stāstīt. Vienkārši sakot, vecums ir riebīgs! Bet tas viss ir grēka nopelns, un tur neko nevar darīt. Bet to ziniet, ja dzīvosiet un jums pienāks vecums, tik tad jūs vecumu sapratīsiet. 

Man tagad bieži žēl, ka es savu mammu vecumā par maz sapratu. Žēl, bet tur nekas nav labojams. Kaut gan es, liekas, taisnīgi uz savu mammu arī bieži dusmojos. Viņa bija tā, kas mani no tik agras bērnības tik grūti strādināja. Man nebija bērnības kā citiem bērniem, man bija tikai darbs un pienākumi! Ko tas man palīdzēja, ja tāpēc biju labi apģērbusies un labi paēdusi? Vai vairāk ieēdu nekā citi bērni manā vecumā? Vai vairāk drēbes varēju novalkāt nekā citi bērni? Nē! Ja papum māju (divu stāvu māju) esmu palīdzējusi uzdzīvot, kas man no tā? Tāpat tikai viena istaba bija mana. Ko tas viss ir devis? Tāpēc vēlākos gados, kad sāku dzīvi saprast arī no citas puses, kad man pašai bija bērni, tad es domāju, ka nekad saviem bērniem nespiestu tik daudz strādāt. Nekad! Bet man tikai nebija to apstākļu, lai viņiem nemaz nebūtu jāstrādā. Strādāt viņiem vajadzēja, bet es domāju, ka jūs, bērni, tā neesat vergojuši savā bērnībā. Jūs gan strādājāt, bet jūs nebijāt darba vergi bez atpūtas, bez stājas...