Ateistiem šķiet, ka kristietība ar saprātu nedraudzējas. Zinu, es viņus par pretējo nepārliecināšu, jo pats esmu kristietis. Taču man ass prāts, gudrība un zināšanas šķiet vilinošas vērtības. Un patiesībā Bībele dzied slavas dziesmas saprātam, izpratnei, spējai izšķirt. Tie, kas ir lasījuši Bībeli, to labi zina. (Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka tās nav vissvarīgākās vērtības – mīlestība, labestība, līdzcietība ir top augšgalā, un tām ir izšķiroša nozīme.)
Pēdējo nedēļu notikumi koronavīrusa sakarā man biežāk nekā parasti likuši jautāt, kas nosaka mūsu gudrību un spēju saprātīgi domāt? Ikviens taču ir pārliecināts, ka zina labāk nekā citi! Bet “kokteilis”, kas vērojams sociālajos tīklos, ir ārkārtīgi spilgta demonstrācija tam, ka daudzi no mums esam muļķi, tikai to neapjaušam. Tiek izteikti absolūti pretēji viedokļi, un visi apelē pie otras puses prāta spējām, esot pārliecināti, ka tieši viņi ir tie gudrie, bet otra puse apmātie.
Pagājušajā nedēļā mans draudzes mācītājs Ģirts Rozners teica svētrunu par ticību un šaubām. Šaubas nav ticības pretmets, bet gan tās pavadonis. Ļoti novērtējot mācītāja teikto, es aizdomājos par vēl vienu pretnostatījumu, kas šajā krīzē tiek uzturēts kristiešu vidē. Ticība vai saprāts? Ticīgie uzstājīgi cenšas demonstrēt, ka saprātu šajās dienās vajag ignorēt. Uzstādījums ir šāds: ja ar Tevi ir Dievs, tad nekāds vīruss Tevi nevarēs uzveikt, un Dievs pasargās. Šī ideja tiek demonstrēta visdažādākajos veidos, sākot ar slepenu dievkalpojumu rīkošanu un apmeklēšanu un beidzot ar iešanu ielās un traktātu dalīšanu vai sludināšanu, cerībā, ka izdosies noķert vēl kādu tikpat neprātīgu cilvēku.
Esmu domājis, no kurienes šī attieksme radusies, jo Bībele to neatbalsta. Tā patiesībā dod striktus norādījumus, kā rīkoties lipīgu slimību gadījumos. Jau Mozus bauslībā bija stingri karantīnas likumi lepras slimniekiem, pat ļoti nežēlīgi, un tas bija priesteru un visu ticīgo uzdevums gādāt, lai šie likumi tiktu ievēroti. Acīmredzot, Jēzus uzdrošināšanās dziedināt šādus slimniekus, ļaujot viņiem tuvoties, ir devusi priekšstatu, ka tagad vairs nekādi veselības likumi nav svarīgi: ja jau eju baznīcā, kalpoju Dievam, tad Jēzus arī mani sargās un dziedinās, un visi šie piesardzības pasākumi ir tikai mazticības izpausme.
Kā žurnālistam man nākas sekot līdzi, kas notiek pasaulē. Šonedēļ bija kārtējās ziņas par vēl pāris šādiem dedzīgiem evaņgēlistiem ASV, kas nomira no COVID 19. Viņu ieraksti ar aicinājumiem neļauties mazticībai vēl turpina izplatīties sociālajos tīklos, kaut arī paši ir jau zem zemes.
Es labi zinu, ka fanātiski ticīgos nekādas iebildes nepārliecina. ASV (un ne tikai) šī kustība ir kļuvusi pat skaļāka. Taču tiem, kurus šī saprāta un ticības pretstatīšana ir samulsinājusi, gribu sacīt – jūs tādi neesat vieni. Tomēr es Bībelē esmu atradis slavas dziesmas gan ticībai, gan saprātam. Palasiet kaut vai Sakāmvārdus, Mācītāju, Daniela grāmatu. Mani ļoti fascinē Dieva neaptveramā gudrība. Un paldies, ka Viņš arī cilvēkiem devis šo pašu spēju- būt gudriem un prātīgiem.
Pēdējo nedēļu notikumi koronavīrusa sakarā man biežāk nekā parasti likuši jautāt, kas nosaka mūsu gudrību un spēju saprātīgi domāt? Ikviens taču ir pārliecināts, ka zina labāk nekā citi! Bet “kokteilis”, kas vērojams sociālajos tīklos, ir ārkārtīgi spilgta demonstrācija tam, ka daudzi no mums esam muļķi, tikai to neapjaušam. Tiek izteikti absolūti pretēji viedokļi, un visi apelē pie otras puses prāta spējām, esot pārliecināti, ka tieši viņi ir tie gudrie, bet otra puse apmātie.
Pagājušajā nedēļā mans draudzes mācītājs Ģirts Rozners teica svētrunu par ticību un šaubām. Šaubas nav ticības pretmets, bet gan tās pavadonis. Ļoti novērtējot mācītāja teikto, es aizdomājos par vēl vienu pretnostatījumu, kas šajā krīzē tiek uzturēts kristiešu vidē. Ticība vai saprāts? Ticīgie uzstājīgi cenšas demonstrēt, ka saprātu šajās dienās vajag ignorēt. Uzstādījums ir šāds: ja ar Tevi ir Dievs, tad nekāds vīruss Tevi nevarēs uzveikt, un Dievs pasargās. Šī ideja tiek demonstrēta visdažādākajos veidos, sākot ar slepenu dievkalpojumu rīkošanu un apmeklēšanu un beidzot ar iešanu ielās un traktātu dalīšanu vai sludināšanu, cerībā, ka izdosies noķert vēl kādu tikpat neprātīgu cilvēku.
Esmu domājis, no kurienes šī attieksme radusies, jo Bībele to neatbalsta. Tā patiesībā dod striktus norādījumus, kā rīkoties lipīgu slimību gadījumos. Jau Mozus bauslībā bija stingri karantīnas likumi lepras slimniekiem, pat ļoti nežēlīgi, un tas bija priesteru un visu ticīgo uzdevums gādāt, lai šie likumi tiktu ievēroti. Acīmredzot, Jēzus uzdrošināšanās dziedināt šādus slimniekus, ļaujot viņiem tuvoties, ir devusi priekšstatu, ka tagad vairs nekādi veselības likumi nav svarīgi: ja jau eju baznīcā, kalpoju Dievam, tad Jēzus arī mani sargās un dziedinās, un visi šie piesardzības pasākumi ir tikai mazticības izpausme.
Kā žurnālistam man nākas sekot līdzi, kas notiek pasaulē. Šonedēļ bija kārtējās ziņas par vēl pāris šādiem dedzīgiem evaņgēlistiem ASV, kas nomira no COVID 19. Viņu ieraksti ar aicinājumiem neļauties mazticībai vēl turpina izplatīties sociālajos tīklos, kaut arī paši ir jau zem zemes.
Es labi zinu, ka fanātiski ticīgos nekādas iebildes nepārliecina. ASV (un ne tikai) šī kustība ir kļuvusi pat skaļāka. Taču tiem, kurus šī saprāta un ticības pretstatīšana ir samulsinājusi, gribu sacīt – jūs tādi neesat vieni. Tomēr es Bībelē esmu atradis slavas dziesmas gan ticībai, gan saprātam. Palasiet kaut vai Sakāmvārdus, Mācītāju, Daniela grāmatu. Mani ļoti fascinē Dieva neaptveramā gudrība. Un paldies, ka Viņš arī cilvēkiem devis šo pašu spēju- būt gudriem un prātīgiem.
Ticība un saprāts
Reviewed by Aidis Tomsons
on
sestdiena, aprīlis 25, 2020
Rating:
Nav komentāru: