Sabats un evaņģēlijs – 2

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors, pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vaditajs
Adventistu Starptautiskā Augstākās Izglītības Institūtā, Filipīnās.

Sabats kā evaņģēlija kodols

Rodas jautājums, kāda tad ir sabata dziļākā būtība un nozīme Bībelē? Uzreiz gribu lasītājam piedāvāt savu galveno tēzi - sabats ir nesaraujami saistīts ar evaņģēliju un kalpo kā pestīšanas simbols.

Aivars Ozoliņš kopā ar darba kolēģiem (2018)

Pirmo reizi Bībelē sabats neparādās kā lietvārds, bet gan kā darbības vārds radīšanas stāstā. “Un septītajā dienā Dievs pabeidza savu darbu, ko bija darījis, un septītajā dienā viņš mitējās (atdusējās jeb burtiski “sabatējās,” ēbr. ša-bat) no visa sava darba, ko bija darījis.  Un septīto dienu Dievs svētīja un darīja to svētu, jo tajā dienā viņš mitējās (atdusējās, burtiski “sabatējās”) no visa sava darba, ko bija darījis radīdams.” (1.Mozus 2:2-3)
Svarīgi ievērot, ka cilvēces vēsture iesākās ar darbu; ne cilvēka darbu, bet gan Dieva radīšanas darbu cilvēces labā. Bet mēs iesākām savu eksistenci ar atdusu Dieva paveiktajā nevis ar darbu. Šim faktam vien vajadzētu ieskicēt mūsu apziņā evaņģēlija kontūras, kas atklājas sabata būtībā. Dievs ir tas, kurš strādāja, mēs atdusējāmies Viņa pabeigtajā darbā.
Dieva darbs… mūsu sabata atdusa… evaņģēlijs.

1.Mozus 1.nodaļā ir atrodams radīšanas nedēļas tēlains apraksts, kur katra diena iesākas ar Dieva radošo vārdu: “Un Dievs teica: 'lai top…” Dievs aktīvi iesaistījās radīšanas darbā. Katra diena iesākās ar jaunu ‘lai top’, un pasaulē ienāca jauni radības elementi: gaisma, debesjums, sauszeme un jūra, augi un koki, debess spīdekļi, jūras dzīvnieki un putni, sauszemes dzīvnieki. Katras dienas noslēgumā Dievs paraudzījās uz padarīto un novērtēja to kā labu. Un tā sešas dienas pēc kārtas.
Bet sestās dienas pievakarē kaut kas mainījās. Kad Dievs bija pabeidzis dzīvnieku radīšanu, Bībeles stāstījums nesteidzās uz ierasto ‘un bija vakars, un bija rīts’, jo Dievam vēl bija padomā lieli plāni un izcils darbs. Pēkšņi stāstījumā ieskicējas dievišķās Trīsvienības kontūras.  “Un Dievs teica: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tāla, pēc mūsu līdzības…” (1.Mozus 1:26) Šķiet, ka visas trīs Trīsvienības Personas sanāk kopā visizcilākajam radīšanas darbam. Ir sajūtama priecīga satraukuma gaisotne. Šī būs pavisam citāda radīšanas fāze. Dievs visbeidzot ir gatavs veikt visizcilāko radīšanas darbu - cilvēku.

Pirmās nedēļas sestajā dienā saule jau bija pietuvojusies rietumu horizontam, kad Dievs noliecās un “izveidoja no zemas pīšļiem cilvēku” (1.Mozus 2:7). Šis bija radīšanas nedēļas un Dieva radošā darba kulminācijas punkts, kad, saulei nogrimstot aiz horizonta, Dievs “iepūta viņa (cilvēka) nāsīs dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni” (1.Mozus 2:7). Radīšanas nedēļas sešas darba dienas un Dieva radošais darbs noslēdzās, kad Dievs bija pabeidzis radīt “cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla… vīrieti un sievieti…” (1.Mozus 1:27). Un uz saulrieta izgleznotās pamales krāsu paletes fona cilvēks atvēra savas izbrīna pilnās acis, lai pirmo reizi ieraudzītu krāšņo radību, viens otru un lai ielūkotos sava Radītāja mīlestības pilnajā sejā. Un bija iesācies sabats, cilvēka pirmā dzīves diena. Un cilvēks atdusējās sadraudzībā viens ar otru un  kopā ar savu Radītāju, kas bija padarījis visu darbu.

Varētu jautāt, cik daudz cilvēks palīdzēja Dievam Viņa radīšanas darbā? Kuru daļu no radīšanas darba Dievs uzticēja cilvēkam?  Varbūt tikai niecīgu daļiņu, mazu procentu? Atbilde ir gluži pašsaprotama - cilvēks nepalīdzēja neko.  Cilvēks nevarēja palīdzēt, jo vēl nebija radīts. Un tā Dievs iesāka mūsu vēsturi ar savu radošo darbu, bet mēs iesākām savu dzīvi ar sabata atdusu, sadraudzībā viens ar otru un ar savu Radītāju, atdusoties Viņa pabeigtajā un pilnīgajā radīšanas darbā.

Bībele jau no paša iesākuma sasaista sabatu ar evaņģēliju, bet ne tikai radīšanas stāstā.  Ielūkosimies cilvēces vēsturē gadu tūkstošus vēlāk, kad ārpus Jeruzālemes Golgātas kalnā Jēzus Kristus bija pienaglots pie krusta starp diviem ļaundariem. Jēzum šī bija bijusi fizisku, emocionālu un garīgu sāpju un moku pildīta nedēļa, kas tagad tuvojās savam noslēgumam. Viņš bija mazgājis savu mācekļu kājas, pēc tam cīnījies ar savu Tēvu lūgšanā Ģetzemanes dārzā. Viņš bija piedzīvojis Jūdas nodevību un Pētera aizliegšanu. Viņš bija visu savu tuvāko draugu un pat sava Tēva atstāts. Un tagad Viņš bija pienaglots pie krusta starp diviem ļaundariem. Saule grima aiz rietumu horizonta, kad, saskaņā ar Jāņa evaņģēliju, Jēzus izteica savus pēdējos vārdus pie krusta “Viss ir piepildīts!” (jeb pabeigts, Jāņa 19:30). Kas bija pabeigts? Atbilde šķiet pašsaprotama - šajā brīdī tika pabeigts tas, ko Jēzus bija atnācis šajā pasaulē padarīt - pestīšanas darbs. Un, kad pamale atkal bija izdaiļota saulrieta krāsās, Jēzus nomira un iegāja atdusā. Noslēdzās sestā diena (piektdiena) un iesākās sabats, kad visas pasaules Radītājs, cilvēku autors un dzīvības avots, pabeidzis mūsu pestīšanas darbu, iegāja sabata atdusā. Jēzus atdusējās kapā līdz svētdienas augšāmcelšanās rītam. Viņš tagad aicina katru no mums caur kristību simbolu pievienoties viņam sabata atdusā viņa pabeigtajā pestīšanas darbā. Varētu uzdot jautājumu - cik daudz mēs Viņam palīdzējām Viņa pestīšanas darbā? Kuru daļu no pestīšanas darba Kristus ir uzticējis mums? Varbūt tikai mazu daļiņu, niecīgu procentu? Atbilde arī šeit ir gluži pašsaprotama - mēs nepalīdzējām neko, absolūti neko. Viss, ko mēs spējam, ir ieiet kopā ar Jēzu viņa padarītā pestīšanas darba atdusā.
Dieva darbs… mūsu sabata atdusa… evaņģēlijs.

Izrādās, ka sabats nemaz nav kā kāds eksāmens, kuru mums sekmīgi jānoliek, lai pierādītu Dievam, cik uzticīgi mēs esam.  Gluži otrādi, tā ir Dieva dāvana mums, lai parādītu un atgādinātu, ka Viņš ir tas, kas izdarīja it visu- gan radīšanas, gan arī pestīšanas radošo darbu. Un Viņš tagad uzaicina mūs ieiet Viņa padarītā darba atdusā - sabatā.

(turpinājums sekos)