Atsvešināšanās no ģimenes 10 gadu vecumā

Normunds Ūdris. Atmiņu piezīmes (2). 

Interesanta būšana ir ar mūsu atmiņām. Mazi bērni vairāk atceras labo, bet jau apzinātā vecumā cilvēka dabīgais aizsargmehānisms selekcionē negatīvo, lai nepiedzīvotu sāpes jau zināmās situācijās. Teikšu tā, kavējoties atmiņās, ir grūti distancēties no emocijām. Tomēr atkal un atkal savās domās un atmiņās nonāku pie tā, ka es savu bērnību būtu vēlējies citādu.

Es augu ar milzīgiem kompleksiem. Man bija kauns, ka mēs esam ticīgie. Man bija kauns, ka jādzīvo daudzbērnu ģimenē, un man bija kauns par to nabadzību, kurā mēs pamazām ieslīgām. Manuprāt, šis trīskāršais kauns visās savās izpausmēs cieši korelēja. Es dzīvoju apstākļos, kuros jau no bērnības gribēju saprast un redzēt Dievu, bet tas man sagādāja grūtības.

Bez šaubām, es mīlu savus vecākus! Ticu, ka vecāki mīl mani! Es mīlu savas māsas un brāļus! Tāpat ticu, ka viņi mīl mani! Taču mūsu attiecības ir ļoti sarežģītas, un varbūt arī zemes dzīves laikā tās atrisināt būs grūti. Es ļoti mīlēju vecmāmiņu, kuru mēs ģimenē saucām par vecomemmi. Viņas nozīmi savā dzīvē, iespējams, esmu arī idealizējis. Tomēr viņai ir un paliek nozīmīgākā vieta manā apziņā.

Man bija 10 gadi. Tas bija ap 1980.gadu (gribēju rakstīt par pirmsskolu, taču pārlekšu nedaudz uz priekšu un vēlāk vēlreiz pievērsīšos bērnībai). Šajā gadā, šķiet, arī notika galīgais lūzums attiecībās ar ģimeni. Bija sācies vasaras brīvlaiks. Katram bērnam tajā ir plāni. Arī man bija savas fantāzijas. Tās izjauca kāds adventistu pāris jau gados (vārdus nesaukšu). Viņiem Slokā bija paliels zemeņu dārzs, un visu ogu sezonu viņi tirgoja zemenes. Viņiem vajadzēja kādu palīgu jeb strādnieku. Kad viņi bija pēc ciemošanās devās prom, vecāki pasauca mani un nostādīja fakta priekšā – es esot izvēlēts no ģimenes braukt strādāt. Kaut gan brālis, kā jau teicu, bija 3,5 gadus vecāks, bet māsa gandrīz 2 gadus vecāka, vecāku lēmumi mūsu ģimenē apspriesti netika. Brauksi Tu un viss! Frāzes par pagodinājumu pārstāvēt ģimeni, uzslavas par manu čaklumu un kārtīgumu, iespēja doties peļņā (man tika maksāti 50 rubļi mēnesī un kabatas nauda, kas puikam tajā laikā nebija maz) mani nepārliecināja. Es biju ļoti aizvainots.

Pēc dažām dienām man atbrauca pakaļ ar mašīnu, iesēdināja aizmugurējā sēdeklī un aizveda peļņā. Dārza teritorija bija paliela. Tur bija aka, sausā tualete un konteinerveida mājiņa 6x3 m, ar vienu telpu, kur viens stūris bija aprīkots kā virtuvīte. Bija divas stacionārās gultas un dažas saliekamās gultas vajadzības gadījumam. Šajā kopīgajā telpā mēs pārsvarā uzturējāmies trijatā. Saimniece bija labsirdīga, bet klusa. Saimnieks bija diezgan valdonīgs, šķiet, reizēm uzpīpēja. Reizēm atbrauca kāda no meitām un viens znots. Tad vēl bija divi palieli vilkveidīgi suņi: paveca, labsirdīga kucīte un pāris gadus vecs suns, kuru es necietu. Viņš laikam mani arī nē, jo mēs diezgan bieži konfrontējām. Es no viņa nedaudz baidījos, un viņš to laikam juta. Tādēļ nereti, pārsvarā, kad saimnieki neredzēja, centās ar zobiem saķert mani no mugurpuses aiz kājas. Es centos izlīdzēties ar lāpstu vai slotu. Saimnieki to centās it kā neievērot, bet reizēm aizstāvēja suni, jo esot taču jauns. Es gan laikam biju nobriedis vīrietis? Tā bija mana jaunā vide apmēram divus mēnešus.

Dienu grafiks praktiski bija nemainīgs. Vienu dienu lasījām zemenes, nākošajā dienā Rīgas tirgus. Trešajā dienā zemeņu apkopšana. Ravēšana, stīgu noņemšana, laistīšana utt. Trešās dienas grafiks varēja mainīties. Saimnieki reizēm kaut kur brauca, un es paliku viens. Dažreiz viens paliku uz vairākām dienām. Tad tika atstāti vairāki spaiņi un kastītes, kur bija jāizlasa bojātās ogas, bet veselās jāsašķiro vai nu kompotam, vai ievārījumam. Vienu vai vairākas reizes mani paņēma līdzi uz tirgu.

Piektdienas vakarā braucu ar vilcienu no Slokas uz Rīgu. Ceļš aizņēma gandrīz trīs stundas, jo 3km gāju kājām uz Slokas staciju. Piektdienas pēcpusdienā man parasti iedeva 2-3 rubļus. Vienreiz laikam bija arī 5 rubļi. Saimniece parasti ielika maciņā, jo es taču esot peļņā. Sestdienas pievakarē gan parasti ar vilcienu atgriezos atpakaļ. Sabats bija jāievēro visiem, jo bijām taču adventisti.

Es iemācījos dzīvot savā pasaulē un norobežoties no cilvēkiem. Man nebija ar ko dalīties vai kam uzticēties. Man bija savu domu pasaule.

Tad es netīšām atradu zem saimnieka gultas grāmatu „Grāfs Monte Kristo”. Viņš kļuva par manu draugu. Katrā brīvā brīdī centos kaut kur nolīst, lai palasītu. Jāstrādā bija diezgan daudz. Es vaļas brīžos vēl meklēju bumbu un mētāju pret mājiņas sienu. Tas laikam saimniekiem krita uz nerviem, jo sevišķi vīrs man īgni mēdza jautāt – vai tad es vēl neesot piekusis?

Viens no maniem pienākumiem bija arī iet (braukt) uz netālo veikalu pēc produktiem. Bija nauda, iepirkumu saraksts, saimnieka portfelis un tīkliņš. Uz veikalu varēju doties ar velosipēdu. Taču tas bija viens no pienākumiem, kuru neieredzēju līdz sirds dziļumiem. Saimnieki daudz lietoja piena produktus. Veikaliņā tos tirgoja 0.5l stikla pudelēs. Parasti bija jānopērk 6 – 8 pudeles. Tas bija daudz un smagi. Pirmajās reizēs mēģināju somu likt uz stūres un braukt. Taču tas parasti beidzās grāvī ar praktiski visām sadauzītām stikla pudelēm. Man pat prātā neienāca, ka es varētu saimniekiem teikt taisnību un velosipēdu stumt nevis braukt. Sākotnēji izlīdzējos ar kabatas naudu, lai vēlreiz nopirktu sasistos produktus, bet tad sapratu, ka saimnieki parasti neatprasa naudas atlikumu, un tur arī nereti palika pāri no 1 līdz pat 4 rubļiem. Nezinu, ko saimnieki domāja, bet nemanot biju pasācis melot par visu. Par naudas atlikumu, par produktiem, par laiku, ko pavadīju ceļā. Reizēm nopirku sev vairākus saldējumus. Tos arī noriju slepeni un steigā. Veikals man vienmēr bija traģēdija! Katru reizi spītīgi krāmēju pudeles portfelī, tad centos uzmaukt portfeli uz stūres un mēģināju braukt. Vienlaicīgi arī izmisīgi lūdzu Dievu, lai pasargā mani, ka neiebraucu grāvī. Dažreiz izdevās veiksmīgi tikt līdz dārza mājiņai. Tad priecājos un slavēju Dievu. Kad biju grāvī, tad dusmojos un lamājos uz Dievu.

Vienā no reizēm, kad saimnieki nebija vairākas dienas, spēlējos, pavadīju laiku ar Monte Kristo. Reizēm mēģināju saņemties, lai pārlasītu un sašķirotu ogas, bet tas nebija vienkārši, un darbi nesekmējās. Tad es lielāko daļu ogu sabēru grāvī un samīcīju. Vēlāk teicu, ka tās sabojājušās. Vēl jāpiebilst, ka saimnieki suņiem tirgū pirka cūku kājas un vārīja lielā katlā. Suņi novārītās cūku kājas grauza. Toreiz arī suņus pabarot man pirmajā dienā nebija laika. Kad attapos, ka suņi prasa ēst, novārīju tās kājas un gribēju ātrāk atdzesēt, tādēļ lielo katlu liku akā dzesēties. Katls nogrima akā ar visām kājām. Sabijos. Mēģināju izķeksēt, bet aka bija par dziļu. Abi lielie suņi vakarā nāca un ēda man no spaiņa zemenes. Saimniekiem pateicu, ka nezinu, kur katls pazudis. Man pie viņiem bija jāstrādā vēl pāris nedēļas. Šajā laikā centos neuzkrītoši vērot aku, vai neuzpeld kāda cūkas kāja un nenāk gaismā mans misēklis. Lūdzu un slavēju Dievu, ka līdz manai aizbraukšanai patiesība neatklājās.

Biju atsvešinājies no savas ģimenes, jo uzskatīju, ka manis sūtīšana uz darbu bija netaisnīga, pazemojoša un aizvainojoša. Es uzskatīju, ka tādā veidā savus ģimenes locekļus nenodod, bet ja nodod, tad šie cilvēki nav mana ģimene. Dzīvojot svešajā ģimenē, biju iemācījies apspiest asaras un emocijas, un vēl sāpīgos brīžos biju pasācis piecirst galvu un paraut zodu uz augšu. Reiz par kaut ko sastrīdējos ar mammu un šādi izdarīju. Tas mammu kaut kā sāpīgi aizķēra.  Viņa uz to noreaģēja tā, ka saņēmu pamatīgu pļauku un dažas replikas. Tad es viņai arī pateicu to, par ko daudzkārt jau biju domājis. Es teicu: „Jūs neesat un nevarat būt mani vecāki, jo īsti vecāki pret saviem bērniem tā neizturas! Jūs neesat mana ģimene! Mani dzemdību namā ir samainījuši!” Mamma sāka raudāt.

Tajā dienā viņa man pastāstīja, ka tad, kad palikusi ar mani stāvoklī, viņa esot sākotnēji mēģinājusi pārtraukt grūtniecību, jo bijušas šaubas, un citi teikuši, ka trīs bērni vairs nav modē. Taču grūtniecība turpinājusies, un viņa baidījusies, ka varu piedzimt ar kādām veselības problēmām jeb komplikācijām. Viņa izmisīgi lūgusi Dievu, lai ļauj man piedzimt veselam. Kad es nācu pasaulē, māsiņa vai vecmāte paņēmusi mani uz rokām, apskatījusi un teikusi: „Mammīt, paskatieties kādas jūsu bērniņam ir gudras acis!” Tajā brīdī viņa sapratusi, ka Dievs uzklausījis viņas lūgšanas, un es esot piedzimis vesels.

Vakarā, guļot gultā, domāju, vai es tiešām mīlu savu ģimeni? Mēģināju iedomāties visus ģimenes locekļus pēc kārtas, ka viņi pa vienam nomirst, un ir bēres. Man acīs saskrēja asaras tikai par vecmāmiņu. No tā izsecināju, ka viņa man ir vismīļākā. Joprojām bija sajūta, ka kaut kas manī ir salūzis, bet tad sāku domāt par to, ka pārējos tomēr arī mīlu. Jutu, ka sāk nākt miegs. Bija tik labi savā gultiņā, un, uzticot Dievam savu ģimeni, slīdēju miegā. Dievs, ar kuru visu vasaru biju cīnījies, lūdzis un runājis, uzticējis savus noslēpumus un nedarbus – Viņš tomēr šeit kaut kur ir?!

(turpinājums sekos)