Pirmās dienas dienestā

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (4.turpinājums): 

9.decembris bija sabats. No rīta biju dievkalpojumā. Tas bija arī atvadu dievkalpojums no manis. Viss notika sirsnīgi. Prātā ir palikusi dziesma, ko nodziedāja korītis- ”Jel teiciet man, brāļi un māsas”. Šo dziesmu es vēlāk dungoju, kad man armijā klājās smagi.

Pēc dievkalpojuma tie, kas vēlējās mani vakarā pavadīt uz vilcienu, atnāca pie Elvīras tantes. Kopā paēdām pusdienas, parunājāmies par šo to, lūdzām, un drīz jau arī man bija jādodas ceļā. Paprāvs pulciņš mani pavadīja līdz vilcienam. Vilciens gandrīz viss bija pilns ar jauniesaucamajiem…

Pienāca piektdiena. Virsnieks pavēlēja sakārtoties un būt gataviem. Viņš sacīja, ka šodien būsim galā. Es ļoti vēlējos, ka mēs par kādu dienu būtu vēl aizkavējušies un nebūtu uzreiz jāsaskaras ar sabata jautājumu. Gandrīz jau sāka krēslot, kad vilciens apstājās un mums visiem bija jāizkāpj. Atceros, ka iekritu dziļā sniegā, gandrīz līdz viduklim.

Lai gan mums Tukumā bija sacīts, ka nav jāģērbj labas drēbes, diemžēl man mugurā bija tas labākais un kājās parastas kurpes. Tas tādēļ, ka bija sabats un man nebija iespējams pārģērbties. Es domāju, ka nekas jau nenotiks ar manām drēbēm, ka pēc trīs gadiem atkal ar tām atbraukšu atpakaļ. Bet nekā, to visu tūlīt sadedzināja, kad bijām ietērpti armijas drēbēs. Mūs visus sadzina lielā zālē, izdalīja karavīram piemērotu apģērbu, un tas, kas bija mugurā, tika konfiscēts.

Pirms gājām pirtī, esmu aizmirsis, kā sauc šo procedūru, taču veica ko līdzīgu dezinfikācijai. Apmatojums tika nodzīts un tad ķermenis ieziests ar kaut ko līdzīgu ziepēm, un pēc tam bija pirts. Kad bijām nomazgājušies un nopērušies, un uzģērbuši apakšveļu, blakus telpā mūs gaidīja, lai izsniegtu „gimnasčorku”- armijas tērpu, „parčankus”- autus, zābakus, cepuri, cimdus - un „čilagreiku”, to vēl sauca par „bušlatu”. Tas bija silts armijas formas tērps. Tas nebija šinelis, bet drīzāk pusšinelis. Uz tā bija uzpleči, spīdīgas metāla pogas un to apjoza ar siksnu, kurai metāla sprādze. Šai sprādzei bija vienmēr jāspīd, tāpat arī pogām. Tas nozīmēja, ka ik vakaru tie bija jānospodrina ar īpašu šķidrumu. Ja kāda poga vai sprādze bija apsūbējusi, tikām sodīti. Visgrūtāk man gāja ar zābakiem. Nebija lielie izmēri. Beidzot kaut ko atrada. Arī tiem vajadzēja vienmēr spīdēt.

Saulīte jau bija sen norietējusi. Es domāju, ka tagad, pēc pirts, mums ierādīs kazarmas un varēsim gatavoties pie miera. Bet nekā… Ierādīja kazarmu, un tā bija pašiem jāsaved kārtībā. Jāizberž rūpīgi visa ēka. Tā arī bija vēl neizkurināta un tukša, bez gultām. Izrādījās, ka līdz karantīnas  beigām, tā sauca laika posmu, līdz tiek nodots zvērests, mums nepienācās gulēt gultās, bet gan uz salmu maisiem, kuri kazarmas abās pusēs pie logiem novietoti vienā rindā uz grīdas. Šie salmu maisi katram bija jāpiepilda. Netālu blakus atradās liela noliktava, kur tam nolūkam bija atvesti salmi. Katrs gāja un piepildīja viņiem iedotos maisus.

Es biju galīgā neizpratnē. Vispirms man rokās iedeva lielu koka švabru, ne tikai man vienam, vēl dažiem. Kad gara auguma staršina pienāca pie manis un iedeva to, es viņam sacīju, ka tagad to nevaru darīt. Viņš paskatījās uz mani un jautāja: ”Kāpēc?” Neatceros, ko tieši viņam tad teicu, bet bija sācies sabats. Viņš laikam neko nesaprata. Atstāja mani, bet pēc laiciņa atnāca kāds virsnieks. Es viņam to pašu mēģināju paskaidrot. Laikam mani krievu valodā bija  grūti saprast. Viņš pasauca vienu no latviešiem, kas labāk runāja krieviski. Nezinu, cik labi tika pārtulkots, tikai atceros, ka viņš rupji man uzkliedza un paaicināja staršinu, lai tas tūlīt man ierāda darbu. Kad virsnieks aizgāja, tūlīt arī pienāca atkal staršina. Grīdas jau bija izberztas, bet viņš norīkoja man citu darbu. Es atteicos. Viņš paraustīja plecus un atstāja mani mierā.

Drīz arī kazarma bija savesta kārtībā. Es, protams, paliku neziņā, kur gulēšu. Tagad atceroties var likties, vai man tā vajadzēja rīkoties? Nepaklausīt. Bet kā būs rīt? Kāds būs sabats? Šodienas apstākļos tas droši vien daudziem liktos jocīgi. Bet ko Dieva Vārds saka? Atkl.2:10 „…esi uzticīgs līdz pat nāvei.”

Pienāca gulēšanas laiks. Tikām nostādīti ierindā un izsaukti pēc uzvārdiem. Pārbaudīja, vai esam visi. Pirms deva pavēli iet gulēt, mums paskaidroja, kas notiks rīt. Cik atceros, vakariņas nebija. Nākošā dienā brokastis būs 8.00. „Podjoms”- piecelti pl. 7.00. Līdz tam rīta rosme, ne telpās, bet ārā; tad vajadzēs nomazgāties, savest sevi kārtībā, saklāt gultas. Gultām jābūt saklātām ideāli, vienādi visiem. Ja kaut kā pietrūks, tiksim sodīti.

Beidzot mums pēc komandas lika iet gulēt. Cik atceros, man bija problēma nolikt savas drēbītes un apgulties. Ar to nedrīkstēja kavēties. Tam tika dots laiks tikai 30 sekundes. Pirmajā reizē varbūt ne visi varēja iekļauties. Nav tik sīki atmiņā viss palicis. Pirmajā vakarā es biju pārāk nodarbināts ar savām domām, lai to, ko es varu sabatā izdarīt, es izdarītu labāk par citiem.

Kad izskanēja pavēle „otboi”, es ātri izģērbos un kopā ar visiem metos uz guļamvietu, un kaut kā iespiedos starp diviem puišiem, viens bija no Lietuvas, otrs no Latvijas. Neatceros, kā bija ar segu.

Kad pēc pavēles visi bija apgūlušies, apgaismojums tika izslēgts un bija jāiestājas pilnīgam klusumam. Atceros, ka visi ātri aizmiga, bet man galva bija trauksmainu domu pilna. Gulēdams zem segas, cieši iespiests starp diviem, sirsnīgi pielūdzu Dievu. Nezinu, cik ilgi biju lūdzis vai domājis, kad dzirdēju, ka kazarmā kāds ienāca un sarunājās ar dežurantu, kas bija no mums pašiem nozīmēts. Dežurants stāstīja ienācējam, ka šeit rotā ir kāds savādnieks, kas atsakās pakļauties armijas disciplīnai. Ienācējs jautāja, kāpēc viņš nav palicis mājās un ir te. Un noteica- „Nu nekas, gan jau ar viņu tiks galā, mammai var neklausīt, bet ne te…” To dzirdot, es vēlreiz vērsos pie Dieva lūgšanā. Lūdzu, lai Kungs man dod spēku un gudrību. Domāju, ka nespēšu aizmigt.

Tomēr uz rīta pusi biju iemidzis, kad kazarmā ienāca staršina un, iededzis gaismu, skaļi  nobļāvās: ”Podjom!” Tas ir, „augšā!” Viens mirklis, un mēs visi līdz pusei apģērbušies, bikses uzvilkuši, autus aptinuši un vienā kreklā stāvējām ierindā. Varbūt, ka es tagad nedaudz pārspīlēju. Jo diez vai visi tik ātri varēja uzreiz, kā prasa to reglaments, izdarīt. To vairs tik labi neatceros. Zinu, ka es centos ļoti. Problēma man reizēm bija ar zābakiem. Vienā reizē blakus gulētājs steigā uzvilka manu zābaku. Viņam tā nebija liela problēma, bet man tās bija briesmīgas mokas. Es viņa zābaku uzvilku bez autiem, un arī tad nevarēju mazā izmēra dēļ uzvilkt pilnībā. Problēma bija arī ātri pareizi iemācīties aptīt autus. Tādas ērtības kā zeķes nebija. Ja pareizi neuztin autus, tad  vienā mirklī var iegūt tulznas.
       
Pienāca pirmais rīts, 16.decembris, manā dienestā. Pats nepatīkamākais, ka tas arī bija pirmais sabats. Kad pēc „podjoma” bijām nostājušies ierindā, mūs atkal pēc saraksta pārbaudīja. Pēc tam lika iziet no kazarmas laukā uz rīta rosmi, vingrot, soļot un skriet. Pirmajā reizē atļāva uzģērbt arī gimnasčorku, pēc tam nē.

Biju nolēmis izpalikt no jebkādām nodarbībām sabatos. Izgājis no kazarmas, ieskrēju tualetē. Tualetes bija prastas, vienkārši no nomaļiem sasistas būdiņas, bez podiem, izraktas bedrītes. Pagaidīju, kamēr beidzās rīta rosme, un līdz ar pārējiem iegāju kazarmā. Šķiet, ka pirmajā reizē neviens nebija pamanījis, ka esmu atdalījies. Toties pārsalu gan. Vēlāk sapratu, ka nebūtu prātīgi salt, tad jau labāk lēkt vai skriet. Jo kā nekā laukā bija vismaz mīnus 20. Pēc vingrošanas līdz brokastīm varēja justies brīvāk. Pa to laiku, kā jau sacīju, vajadzēja sevi savest kārtībā un guļamo saklāt.

Brokastīs pārsvarā bija tēja, maize, gabaliņš sviesta un gaļas šķēle, reizēm tās vietā siers. Sākumā nevarējām sūdzēties, ka nepietiktu. Jo daudziem vēl bija līdzi ēdamais no mājām. Arī es izmantoju to, ko bija iedevusi tante. Pēc nedēļas gan jau sāku izjust izsalkumu. Ne visu varēju ēst, kas bija uz galda. Uz 10 cilvēkiem bija viens ķieģeļa kukulītis. Šad tad vēlāk es kādu maizes gabalu, ja palika pāri, ieliku kabatā. Taču vēl nebija pienākusi nākošā ēdamreize, kad gribēju to apēst, un tie, kas to redzēja, lūdza, lai iedodu arī viņiem. Sapratu, ka atklāti vairs nedrīkstu ēst, kaut arī tas būtu tikai sauss maizes gabaliņš. Pēc Jaunā gada palika ar maizi vēl grūtāk. Tās vietā izsniedza tikai rupjmaizes sausiņus. Bada sajūta diemžēl saglabājās ilgu laiku. Naktīs sapņoju, ka esmu mājās un ēdu pankūkas.

Taču atgriežoties pie pirmās dienas. Pēc brokastīm bija paredzētas pāris stundas „strojevois” (ierindas mācība). Es no tās atteicos. Staršina, nedaudz pamocījies ar mani, pavēlēja iet pie rotas komandiera. Šķiet, ka ar mani vispirms ņēmās vietnieks, vecākais leitnants. Tad tiku aizsūtīts pie komandiera, kapteiņa. Tā kā bija grūti saprast, ko es skaidroju krieviski, man visās sarunās tika dots līdzi tas pats tulks, kas bija pirmajā vakarā. Kā šķiet, tulks bija apmierināts, ka arī viņš var tikt vaļā no mācībām.

Jāsaka, pirmais sabats pagāja samērā mierīgi. Viena saruna notika pirms pusdienām, otra pēc, un tad jau arī vairs tālu nebija saulriets. Mēs bijām ziemeļos, kur diena bija daudz īsāka šajā laikā nekā Latvijā.

Sarunas sākumā norisinājās tā mierīgi, bet noslēdzās ar brīdinājumiem. Bet man par laimi sabatam drīz vajadzēja noslēgties, un es sajutu lielu atvieglojumu, ka nedēļu man tas vairs nedraud.

(turpinājums sekos)