Mīlestības bērns

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (sākums): 

Laimonis savas mātes rokās

Es piedzimu dūšīgs, veselīgs zēns, kad māmiņai vēl nebija astoņpadsmit gadu. Kā jau katrai meitenei, viņas pirmdzimtais bija kaut kas īpašs. Pēc gada piedzima otrs, tad trešais bērns, abas meitenītes, kurām diemžēl nebija lemts atrasties ilgi šajā pasaulē. Bija jau kara noslēgums, tuvojās fronte...

Mēs, bērni, atradāmies ar auklīti vienā frontes līnijas pusē, kamēr vecāki otrā. Lai satiktos un mūs pārvestu pie sevis, viņiem nācās izbraukt cauri vāciešu stipri saindētam vairāku kilometru lielam apvidum. Kad bijām satikušies un braucām visi kopā uz mājām, atkal nācās šķērsot šo bīstamo apvidu. Zirgiem rikšojot, māmiņa ievēroja, ka mazās meitenītes tā savādi apklusušas. Noliecās pie mazākās, Guntiņas, un, ak vai… viņa bija jau auksta, beigta! Arī otrā, Zeltīte, pēc dažiem mirkļiem nomira mammai uz rokām. Paskatījusies uz mani, viņa iekliedzās un sauca tēvam: „Ātrāk, ātrāk dzen zirgu, arī Laimonis būs pagalam!” Es esot bijis dzeltens un sācis vemt. Par laimi vairs neesot bijis tālu līdz mājām. Vairākas krūzītes piena, dažādas tējiņas, un zēns izdzīvoja. Tā maniem vecākiem īsā laikā nācās zaudēt divus bērnus paša kara noslēgumā.

****

1946.gadā 8.jūlijā piedzima Ligita. Un 1949.gadā 5.janvarī Jānītis, bet 1950.gada 1.jūlijā Mārīte. Spilgtāk palikusi atmiņā brālīša parādīšanās, kad tāds mazs, jocīgs puisītis bija mammai rokās. Atceros arī to, ka todien pie mums bija vairāki cilvēki. Kāds uzdāvināja no koka melnā krāsā nokrāsotu suni, uz kura varēja uzsēsties un šūpoties. Tā ir vienīgā rotaļlieta, ko atceros. Toreiz nebija tādas iespējas, kā tas ir šodien. Īpaši pēc kara, kad visapkārt bija tāda nabadzība.

****

Laimoņa bērnības ģimene

Pirms kara tēvam bija piederējusi liela saimniecība. Cik saprotu, viņš nebija trūcīgs. Turklāt viņam bija laba izglītība, daudzus gadus kopā ar savu brāli Mārtiņu Tomsonu viņš Kurzemē bija strādājis kā mērnieks. Viņam bija vēl trešais brālis Kārlis, par ko zinu mazāk, kā arī trīs māsas.

Runājot par savu tēti, jāsaka, ka viņš un Mārtiņš, vēlāk arī viņu māsa Anna pievērsās ticībai Dievam. Izvēlējās piederēt Septītās dienas adventistu draudzei un tur darboties. Tētis Jānis Tomsons no 1929.gada līdz 1930.gadam bija bijis Tukuma draudzē Bībeles līdzstrādnieks un 1932.-1936.g. draudzes vecākais. Par to arī ir pieminēts grāmatā ”Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu vēsture”, kura izdota 2013.gadā.

Uzreiz jāpasaka, ka 1936.gadā viņu atstādināja un izslēdza no draudzes par 7.baušļa pārkāpšanu ”Tev nebūs laulību pārkāpt” (2Moz.20:14). Pirms viņu izslēdza, draudzes vadītāji viņam jautājuši, kā viņš domā savienot ticību ar savu rīcību? Atbilde bijusi: vai tad pirms Kristus dzimšanas nebija daudzsievība? Vēl pirms mamma un tētis bija sagājuši kopā, viņam vispirms bija bijusi Olga, otrā neoficiālā sieva, no kuras arī viņam bija divi bērni. Taču oficiāli viņš bija precējies ar Malvīni, savu pirmo sievu.
Stāstam ir gara vēsture, kuru mūsu mammiņa ir ne reizi vien stāstījusi.
Bet mani vairāk interesēja stāstītais par viņu pašu.

****

Lidija Indriksone, 17 gadus jauna meitene, meklēdama darbu, nejauši nokļuva 20 km no Tukuma saimniecībā „Gošas”. Šajā saimniecībā pārvaldnieks Jānis Tomsons piedāvāja viņai slaucējas vietu vairāk nekā divdesmit govīm. Viņa to labprāt pieņēma, jo darbs pie lopiem viņai patika. Slaucējas pienākumi labi padevās, un Jānim Tomsonam jaunā meitene drīz ļoti iepatikās. Mammiņa daudz stāstīja, kā izveidojušās viņu attiecības. Arī viņai viņš iepaticies, licies interesants, gudrs, apdāvināts, daudz pieredzējis. Savos 45 gados izskatīgs, staltu augumu. Daudz ko viņa varējusi ar viņu pārrunāt. Sevišķi mammai paticis, kad viņš stāstījis, kas sagaida ticīgos ļaudis Dieva paradīzē.  Tajā laikā Eiropā, kā mēs zinām, bija ļoti nemierīgi. Pasaule bija jau ierauta kara virpulī. „Es varēju stundām klausīties,” viņa vēlāk man teica, „kad viņš stāstīja par jaunās pilsētas zelta ielām un paradīzes skaisto dārzu. Es patiesi viņā iemīlējos, un ne mazāk, kā man šķita, viņš arī manī.

1942.gadā, kad es piedzimu, biju viņu „mīlestības” bērns. Saviem vecākiem mamma neko nebija stāstījusi, tikai to, ka strādā „Gošās” pie Tomsona par slaucēju. Vēlāk viņi visu kaut kādā veidā uzzināja un bija ļoti neapmierināti par savas meitas izvēli. Lai gan vecākiem tas nepatika, mammiņai likās, ka vecāki dusmojas veltīgi. Vai tad tas kas slikts, ja viņam iepriekš ir bijusi ģimene un viņš ir daudzus gadus vecāks? Cik tad ilgi vairs šī pasaule pastāvēs…

Laimoņa tēva pirmā ģimene

Jā, tētis bija izstāstījis, ka viņam ir meita un dēls, ka ir bijusi sieva. Sieva esot mirusi. Pat esot parādījis kapiņu, kur viņa apglabāta. Laikam mamma bija prasījusi to izdarīt.
Man pašam šodien nav skaidrs, ko īsti tēvs, šādi rīkojoties, cerēja. Vai tad ilgi kaut kas tāds var palikt apslēpts? Skaidrīte, viņa meita no pirmās sievas Malvīnes (un mana pusmāsa) šad tad pie viņiem esot braukusi ciemos un ar mammiņu bijušas labas draudzenes. Vecuma ziņā viņas bijušas vienos gados. Parasti tēvs tādās reizēs ir bijis mājās, un nekad sarunās Malvīne nav pieminēta. Vai arī viņš spējis visu tā nogludināt, ka neviens neko nav sapratis.

Bet reiz liktenīgā stunda sita. Vienreiz tēva nebija mājās. Kad Skaidrīte jau beigusi ciemošanos un posusies uz mājām, mamma jautājusi, kā klājās vecmāmiņai, vai viņa vesela?
„Māmiņai, vai?” Skaidrīte pārjautājusi.
„Jā, vecmāmiņai, kā viņai ar veselību?”
„Kas par vecmāmiņu?”
„Nu, tava vecmāmiņa, ar ko tu kopā dzīvo.”
„Vecmāmiņas taču sen vairs nav!”
„Kā…?”
„Mēs esam tikai ar māmiņu.”
„Māmiņu… kas par māmiņu!”

Tā viss nāca gaismā. Abas bija pārsteigtas! Skaidrītei ne pa jokam nācās mierināt mūsu mammiņu. Bet kāds pārsteigums sagaidīja tēvu, kad viņš ieradās mājās!
Varat iedomāties, kādas pārrunās norisinājās starp abiem, mammu un tēti. Mammas izmisums un asaras, tēvam šie nepatīkamie brīži. Vēlu vakarā visi devās gulēt. Bet kāds var būt miegs, īpaši mammai! Tēvs pirms kara bija strādājis policijā, un viņam mājās glabājās ierocis, kuru viņš turēja guļot vienmēr zem spilvena. Mamma nogaidīja, kamēr viņš iemieg, tad to klusām izņēma no pagalvja. Bet tajā pašā brīdī tēvs pamodās un, strauji pielēcis kājās, acis iepletis izbrīnā, izrāva revolveri no viņas rokām. Mamma bija nolēmusi nošauties.
Vārdu drāma atsākās, un tēvs esot sirsnīgi lūdzies pēc piedošanas un lūdzis, lai viņa vairs nekad necenstos darīt sev galu. Viņš apsolīja, ka darīs visu, lai tikai viņai būtu labi. Mammai nekas cits neatlika kā samierināties ar to, kas ir bijis. Turklāt mēs jau bijām divi vai trīs bērni.

(turpinājums sekos)