Gatavošanās dienestam. Hildiņa

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (3.turpinājums): 

Rudenī pienāca pavēste no kara komisariāta. Arī agrāk biju ne vienu reizi saņēmis uzaicinājumu uz  kara komisariātu. Šoreiz šķita, ka būs citādi. Un tā arī bija.

Pienāca nozīmētā komisijas diena. Veicot visas medicīniskās apskates, pirmajā atzinumā tika uzrakstīts, ka esmu piemērots armijai. Tas gan vēl nebija noslēdzošais lēmums. Galīgais taps tikai pēc trim mēnešiem, kad vēlreiz būs jāiziet medkomisija. Un ja tad tas apstiprināsies, tūlīt arī sekos iesaukums. Ja mani iesauks, uz kurieni aizsūtīs? Vai atzīs piemērotu lidotājiem, jūrniekiem vai tankistiem? Trīs mēnešus vēl varēju būt uz brīvām kājām.

Pēc trim mēnešiem atkal tika apstiprināts, ka esmu derīgs PSRS bruņotajiem spēkiem. Jau pēc divām vai trim nedēļām pienāca pavēste, ka 9.decembrī plkst.18.00 jāierodas kara komisariātā, lai pēc tam dotos uz pulcēšanās punktu Rīgā. Nu bija skaidrs, ka nekas vairs nevar mainīties. Gāju tūlīt uz darba vietu un nokārtoju visu nepieciešamo. Saņēmu pēdējo algu kopā ar atvaļinājuma aprēķinu un gatavojos neizbēgamajam.

Aizbraucu uz Rīgu dažas dienas padzīvot pie tantes. Jāsaka, Rīga man bija gandrīz sveša. Tante mani aizveda arī uz Rīgas 1.apvienoto draudzi Kupala ielā. Tās nebija adventistu telpas, bet gan savā laikā piederējušas baptistiem. Mums Latvijas laikā, pirms 1940.gada, telpas bija Baznīcas ielā, un kad ienāca padomju vara, tās tika atņemtas, un pulcēties atļāva Kupala ielā. Baptistus savukārt pārcēla kaut kur citur.

Kad jau dažas dienas biju paciemojies, tante pajautāja, vai es nevēlētos atbraukt viņai līdzi pie vienas draudzes locekles. Viņa mājās gulēja slima ar Parkinsona slimību. Tante viņai bija diakone.

Piekritu un braucu līdzi. Atceros, toreiz adrese bija Suvorova ielā 16. Piezvanījām pie durvīm. Tās atvēra jauna, simpātiska  meitene. Izrādījās, ka viņa bija no Rīgas 7.draudzes un pie slimnieces īrēja gultas vietu.

Kad bijām atģērbušies, piegājām pie slimnieces gultas, un tante mūs iepazīstināja. Meitenes vārds bija Hilda Zālīte. Slimniece gulēja uz muguras un nevarēja tā vienkārši pagriezties uz sāniem. Kamēr mēs ciemojāmies, Hilda ne vienu reizi vien bija spiesta viņu gultā pagriezt. Tante pastāstīja, ka man pēc pāris nedēļām būs jāaiziet armijā. Slimniece un Hilda izrādīja līdzjūtību un sacīja, ka pieminēšot mani lūgšanās. Bļodone (tā sauca slimnieci) ierosināja, lai es rakstot viņām vēstules un pastāstot, kā man tur klājas. Prom ejot un atvadoties, tante ierosināja, lai mēs visi kopā pielūgtu, īpaši par mani un dienestu. Biju aizkustināts, klausoties Hildas lūgšanā. Viņa sirsnīgi lūdza par mani. Braucot mājās, tantei sīkāk izjautāju par viņu. Biju pārsteigts, ka viņa tik ļoti uzupurējas. Uzzināju, ka dienā viņa strādā valsts darbā, bet brīvajā laikā un pat naktīs ir pie šīs slimnieces. Mani redzēdama pirmo reizi, viņa bija tik aizkustinoši lūgusi!

Laikam tante bija pamanījusi, ka esmu Hildiņu ievērojis. Viņa ieminējās, ka tam, kas viņu apprecēs, būs ļoti paveicies. Kādu laiku braucām klusējot, un tad tante sacīja: ”Tikai neaizmirsti viņām rakstīt!”

(turpinājums sekos)