Sabati armijā

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (5.turpinājums): 

Nedēļa pagāja nemanot, un jau tās vidū es atkal sāku satraukties. Kā būs ar piektdienas vakaru? Protams, nekāda sabata miera nebija.

Saulīte norietēja jau trijos. Es paskaidroju, ka ir iesākusies svētā diena un es nevaru izpildīt to, ko no manis prasa. Neatceros, kas tieši bija jāizpilda. Par to, ka nepaklausu, visas ierindas priekšā pirms gulētiešanas man izteica „narjadu”. Tie, kas armijā dienējuši, zina, ko tas nozīmē. Tas ir sods par pārkāpumu, kurš varēja būt vieglāks vai smagāks. Man vajadzēja, kad visi pēc „otboja” būs gultās, izmazgāt ar lupatu „Ļeņina istabu”. Tādas toreiz bija visur armijas daļās. Tas daudz laika neprasītu uzslaucīt ar mitru lupatu grīdu. Tas faktiski skaitījās mazs sods. Bet kā lai es to izdaru, ja vēl ir sabats? Es lūdzu, lai atļauj man šo piešķirto sodu veikt rītvakar. „Ko vēl izgudrosi! Te nav bērnudārzs, bet armija!”

Visi aizgāja gulēt, man neatļāva. Mani ieveda „Ļeņina istabā”, atnesa spaini ar ūdeni un lupatu un pavēlēja ķerties pie darba. Izdarīsi ātrāk, ātrāk tiksi gulēt. Es paliku stāvam. Staršina jautāja, vai es nesaprotot, kas jādara? Beigās viņš neizturēja, nogrūda mani zemē. Kliedza, lai ņemu lupatu. Kad es to nedarīju, viņš sagrāba manas rokas un iespieda tajās lupatu. Tad ar savām rokām to, manas rokas turēdams, iemērca spainī, un palaida vaļā. Es arī palaidu…

Ak šitā! Ja nenāksi pie prāta, tad vaino pats sevi. Lai tevi pārmāca tavi paša zemļaki.

Viņš izgāja ātriem soļiem no „Leņina istabas”, un es dzirdēju, kā viņš skaļi ieaurojās: ”Podjom.” Kad visi saģērbušies nostājās ierindā, viņš nokomandēja vienu no trim vadiem doties uz „Ļeņina istabu”, bet pārējos atkal palaida gulēt. Šis rotas vads, 30 karavīru liels, sastāvēja pārsvarā no latviešiem. Pēc dažiem mirkļiem viņš ar viņiem ienāca telpā pie manis un sacīja, lai viņi mani ved pie prāta, un pats izgāja ārā.

Vairs neatceros, kā viss norisinājās. Pēc asiem pārmetumiem, draudiem un dažiem grūdieniem kādam laikam palika manis žēl. Es pat nepamanīju, ka grīda bija izmazgāta un spainis ar lupatu nolikti vietā. Staršina ienāca telpā, paskatījās un tikai noteica „otboi”.

Es apgūlies pateicos Kungam, ka viss ir tā noslēdzies, un uzticēju Viņam atlikušās sabata stundas. Bija stipri pāri pusnaktij, un šī jau bija otrā piektdienas nakts, kad nevarēšu izgulēties. Kas gaida rīt? Tāpat kā iepriekš, atkal biju iemidzis uz rīta pusi.

Pēc brokastīm, kad sākās politinformācijas stunda un tai bija jāseko teorētiskajām mācībām, staršina pienāca pie manis un teica, ka tūlīt man jāiet uz štābu. Pielūdzu Dievu un Viņam pateicos, ka atkal mācību vietā man ir iespēja stāstīt par Viņu. Arī tulks tika atbrīvots no mācībām.

Ieejot pie armijas daļas komandiera, atceros, pēc pakāpes viņš bija apakšpulkvedis, saskaņā ar armijas reglamentu es atdevu viņam godu. Viņš laipni uzaicināja apsēsties un ar tulka palīdzību (kaut ko sacīju arī pats krieviski) vairāk nekā stundu runājām. Viņš sīki izjautāja par visu, reizēm piebilzdams, ka neticot manis teiktajam, labāk būtu, ka es sacītu patiesību. Es pārsteigts skatījos uz viņu un domāju, ko tas nozīmē? Viņš teica: ”Es tev silti to iesaku!” Sapratu, ka vai nu tiešām tieku uzskatīts par iesūtītu izlūku, vai arī šādi mani grib piespiest pakļauties. Drīzāk otrais variants.

Pēc sarunas gāju uz kazarmu un apsēdos uz ķeblīša pie sava guļamā maisa. Par laimi visu dienu līdz diviem dienā neviens neienāca. Teorētiskās mācības norisinājās citā kazarmā, un no turienes visi arī laikam bija devušies uz pusdienām. Man tās izpalika. Taču biju laimīgs, ka varēju netraucēti palikt viens pats kazarmā. Pateicos no visas sirds Kungam, un vakarā jau gāju uz vakariņām ļoti pacilāts: atkal priekšā vesela nedēļa, kad nekas man nedraud.

Dienests likās pārāk viegls, salīdzinot ar sabata pārbaudījumiem. Arī nākamā nedēļa aizritēja nemanot. Piektdienai atnākot, atkal biju kā uzvilkta stīga. Vakarā bija pienācis vairāku vagonu sastāvs ar akmeņoglēm, un mūs visus aizdzina  atbrīvot vagonus no oglēm. Iedeva katram lāpstu un lauzni. Protams, es atteicos strādāt. Staršina tomēr nebija zaudējis cerības mani pāraudzināt. Viņš iespieda man rokās lauzni un tad ar abām rokām pacēla manas rokas, cerēdams, ka es tomēr turpināšu. Droši vien no malas tas izskatījās komiski. Pāris reizes tā darbodamies, viņam beidzot apnika, un viņš no dusmām lauzni pavērsa pret mani. Labi, ka cepure pasargāja. Toties tajā vakarā mani atstāja mierā.

Nākošajā dienā jau pirms brokastīm kazarmā ienāca rotas komandieris un teica, ka pēc pusdienām man jāiet atkal uz štābu, lai es savedu sevi kārtībā, lai formas tērps sakārtots ideāli un zābaki spīd. Tas nozīmē, ka mani šodien nekur nenozīmēs, netraucēs. Šoreiz nebūs jāpaliek arī bez pusdienām. Jāsaka, ka jau izjutu zināmu izsalkumu. Likās, ka ēdamā ir pārāk maz. Nebija tik vienkārši sagaidīt nākamo ēdienreizi.

Pēc pusdienām tūlīt gāju uz štābu. Tur tiku iepazīstināts ar politnodaļas vadītāju, kurš atbraucis no Maskavas. Vairs neatceros ne pakāpi, ne patieso viņa statusu. Sākumā viņš mani atkal izjautāja, prasīja par mūsu organizāciju, kur atrodas tās centrs un tā tālāk. Kaut ko es, protams, zināju un varēju atbildēt, bet ne jau visu. Es taču draudzē biju tikai pusgadu. Viņš jautāja, kas ir Ģenerālkonference un kāpēc tā ir Amerikā, un ko viņi tur dara. Jautāja, ko es zinu par Milleru un Elenu Vaitu utt. Tajā laikā, kā zinām, starp ASV un PSRS bija aukstais karš.

Viņš izņēma no sava portfeļa pabiezu grāmatu un no turienes citēja dažus izvilkumus par adventistiem. Tur bija rakstīts, ka viņi radušies Amerikas kontinentā un joprojām aktīvi tur darbojas un sadarbojas ar visiem adventistiem pasaulē, un cenšas rast kontaktus arī Padomju Savienībā. Šķiet, es par to nespēju neko paskaidrot. Tad viņš jautāja, ko es darīšu, ja Amerika mums uzbruks, vai šaušu uz amerikāņiem? Teicu, ka bauslis saka: ”Tev nebūs nokaut!” Bet, viņš turpināja, ja viņi draudēs nogalināt tevi vai tavu māti, ko tad? Kad viņš bija kādu laiku ar mani darbojies, viņš sacīja, ka viņam tagad viss esot skaidrs un es varot būt brīvs.

Jau bija satumsis, un es varēju priecīgs doties uz kazarmu. Atkal pateicos Kungam, ka Viņš vadījis, un izlūdzos svētības jaunajai nedēļai.

(turpinājums sekos)