Svētdienas

Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Alūksne 1983.-1989. 1.daļa) 

Saņēmis atļauju, kalpošanu Alūksnes draudzē uzsāku 1983. gada septembrī. Darba lauks bija ļoti plašs. Draudzes locekļi dzīvoja trīs rajonu teritorijās  - Alūksnes, Gulbenes un Balvu. Tādēļ bija svarīgi satikt visus draudzes locekļus, apmeklējot viņu dzīves vietās. Šādas tikšanās garīgi stiprināja, kā arī uzzināju problēmas un bija iespēja kopīgi lūgt.

Māsa L. Dzīvoja gandrīz 100 km attālumā no draudzes un tikai dažas reizes gadā varēja atbraukt. Tā bija sena lielsaimnieku māja ar daudzām istabām. Viņa dzīvoja kopā ar vīru (viņš nebija draudzes loceklis). Šajā mājā viena istaba bija iekārtota kā dievnams, kur viņa rīkoja ik sabata dievkalpojumus. Bībeles izpētes laikā īpašā aploksnē tika nolikti ziedojumi misijai. Tad svētrunas laikā lasīja kādu nodaļu no garīgas grāmatas un citā aploksnē nolika ziedojumus draudzei. Apmeklējuma laikā viņa šīs aploksnes līdz ar desmitā aploksni atdeva man, lai es to aizvestu un nodotu draudzes kasierim. Šī viņas uzticība un mīlestība aizkustināja līdz sirds dziļumiem.

Alūksnē šajā laikā notika vairāki uzbrukumi dievkalpojumu telpai. Īpaši kādiem nepatika pieliktie uzraksti par dievkalpojumu laikiem. Bieži tos vajadzēja atjaunot, jo tika norauti vai sabojāti. Dievkalpojumi bija piektdienas vakaros,  sabatā un svētdienās; bet tikai ziemas periodā, jo vasarā cilvēki strādāja brīvajā dienā savos dārzos. Arī draudzes locekļi izmantoja šo brīvdienu savos pienākumos.

Pēc kārtējā sabojātā uzraksta draudzes padomē ierosināju pasūtīt Rīgā zināmam meistaram kvalitatīvu uzrakstu uz sarkankoka ar metāla burtiem, kas ielieti īpaši cietā lakā, lai tad to pieskrūvētu cauri mūra sienai. Tomēr tādā gadījumā mums jāpieņem lēmums, ka arī vasaras laikā svētdienās noteiktā laikā dievnamam jābūt atvērtam un kādam jāsagaida apmeklētāji. Lēmums tika pieņemts un uzraksts pielikts. Labu laiku to centās novākt, dažādi instrumenti pat tika turpat pamesti (iespējams, kāds iztraucēja), bet vandāļi nespēja neko izdarīt, un uzbrukumi norima.

Tiešām svētdienās atvērtajā dievnamā vienmēr bija kāds apmeklētājs. Cilvēki nāca, lai risinātu savas dzīves sarežģījumus, meklētu atbildes uz Bībelē neizprotamiem jautājumiem. Bet bija arī cilvēki- kristieši no citām pilsētām, kas, apmeklējot Alūksni, svētdienā gribēja pielūgt Dievu baznīcā. Dažkārt luterāņu un pareizticīgo baznīcas bija slēgtas, jo mācītāji kalpoja arī citās vietās, bet mūsu dievnams, kurš atradās pilsētas centrā, bija atvērts. Pat bija tikšanās ar kristiešiem no Ļeņingradas.

Kādā svētdienā dievnamā ienāca divi kristieši, kas bija ieradušies, lai iepazītos ar Alūksni. Toreiz  vēl nebija bukletu par pilsētas interesentākajām vietām, tādēļ ierosināju apskatīt pilsētu kopā. Uznāca lietus, un patvērāmies atkal dievnamā. Viena no viešņām spēlēja, kopā dziedājām.  Pēc gandrīz desmit gadiem satikāmies Bībeles biedrībā, un Liepājā Pestīšanas armijas telpās tiku uzaicināts kalpot ar Vārdu. Viņa vadīja Pestīšanas armijas darbu Liepājā.

Tas bija laiks, kad vēl nevarēja brīvi visur sludināt vai rīkot dažādus pasākumus. Bijām ierobežoti tikai ar savām telpām, kur varējām izpausties. Galvenais virziens bija evaņģelizācijas dievkalpojumi svētdienās, tādēļ izvēlējamies laiku, kad citu konfesiju baznīcās tie nenotika.

Evaņģelizācijas dievkalpojumus sākām vēlā rudenī ar dziesmu dievkalpojumu. Jāpiebilst, draudzē darbojās koris, kas kalpoja katrā sabata dievkalpojumā un, protams, arī katrā svētdienas dievkalpojumā.

Dziesmu dievkalpojumos gandrīz vienmēr draudzes locekļi atradās blakus telpās, lai pietiktu vietas klausītājiem. Šādi dziesmu dievkalpojumi notika vēl ziemas vidū un pavasarī, noslēdzot dievkalpojumus svētdienās. Protams, uz šiem svētku brīžiem ieradās palīgi no citām draudzēm- gan radinieki, gan draugi.

Lai piesaistītu klausītāju uzmanību, centos izmantot kristiešu svētkus, piemēram, Ziemassvētkus, bet klausītāju domas vairāk bija pie lielo baznīcu krāšņuma ne Bībeles vēsts. Konstatēju faktu, ka pirms Lieldienām Klusajā nedēļā baznīcās dievkalpojumi nenotiek, tādēļ izmantoju šo laiku un Klusajā nedēļā katru vakaru sludināju par Kristus dzīves pēdējās nedēļas bagātajiem piedzīvojumiem. Tā šo laiku izmantoju vairākus gadus, un klausītāju netrūka. Vienā gadā pat uzaicināju mācītāju K., kas vairākus vakarus vadīja klausītājus dziļāk izprast Pasā-Lieldienu dziļāko nozīmi mūsu dzīves gājumā.