Kristību baseins un cements

Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Alūksne 1983.-1989. 2.daļa) 

Līdztekus tika rīkotas Bībeles stundas dažādiem cilvēkiem, kuri, kaut gan atzina patiesību, apmeklēja sabata dievkalpojumus, bet ar kristībām vilcinājās. Kāda sieviete, kura negribēja kristīties, nekad nebija bijusi peldēties ezerā vai upē. Bija izplatītas arī runas par to, kā notiek kristības- gandrīz noslīcinot cilvēkus… Jā, kristības notika klusi, klātesot tikai dažiem cilvēkiem.

Tajā laikā Svētā Vakarēdiena dievkalpojumus vadīt uz Alūksni brauca vecākais sludinātājs P. Pārrunājot dažādus jautājumus, pieminēju arī šo problēmu.
Viņš jautāja: „Vai tu noteici kristību dienu un tad aicināji cilvēkus kristīties?”
Toreiz nodomāju, kāda neiespējama doma!

Kāda naktī pamostoties un pārdomājot visu kalpošanas darbu, radās doma, kura neatkāpās: jāizbūvē kristību baseins telpās. Būs baseins un būs ko kristīt. Bet... tajā laikā bija problēmas dabūt būvmateriālus, īpaši cementu. Individuālie māju būvētāji gaidīja rindas kārtībā pēc noteiktas sadales.

Mūsu dievnams bija izbūvēts privātā mājā, bet saimniecības ēkas bija avārijas stāvoklī, ļoti nepievilcīgā izskatā. Mēs atradāmies pilsētas centrā. Vienojoties ar mājas īpašnieci, draudze bija apņēmusies vecās ēkas nojaukt un uzbūvēt pēc projekta jaunas.

Nojaucām vecās ēkas, sagatavojāmies būvēt. Bija vajadzīgs gāzbetons, kaļķis un cements. Vajadzīgos kokmateriālus nopirkām no kāda saimnieka laukos. Kaļķi varēja dabūt, tā netrūka. Bet kā iebetonēt pamatus? Draudzes vecākais Z. ieteica aiziet uz Remonta un celtniecības kantori, jo tur bija īpaša nodaļa – atbalsts individuālajiem būvētājiem. Nodaļas vadītāja bija laipna sieviete, jā mēs atbalstām būvniecību, varam piedāvāt visa veida koka izstrādājumus: logus, durvis, dēļus.
Sacīju: „Mums vajadzīgs betons pamatiem.”

Viņa sacīja, ka to viņi varot dabūt, tikai vienojoties ar citas organizācijas betona mezglu.  Betona iegādē viņi palīdzēt nevarot. Tajā brīdī kabinetā ienāca kantora priekšnieks un ieklausījās mūsu sarunā, tad pievērsās viņai un sacīja: „Dod viņam betonu, cik viņam vajag!”
Tad viņš pievērsās man, sakot: „ Saki, cik vajag un kad tev vajag.”
Pagriezās un aizgāja, neuzklausot vairs nekādus nodaļas vadītājas iebildumus.

Tā es pasūtīju vajadzīgo daudzumu, noteiktā dienā un stundā betonu atveda, un īsā laikā pamati bija gatavi. Tā bija īpaša Dieva vadība, jo ar šo priekšnieku nekad nebiju ticies. Pilsēta gan nav liela, un es zināju, kas viņš ir, un, acīmredzot, viņš zināja arī mani. Jāpiebilst, jau vēlāk, vēlreiz satiekoties un risinot citus jautājumus, viņš man sacīja: „Jums jau sen vajadzēja sakārtot savu sētu, kā nekā dievnams pilsētas centrā.”

Strādājām četras dienas nedēļā – pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien. Gandrīz katru dienu apmeklēju būvmateriālu veikalu, interesējoties par pievedumiem. Nebija vienkārši. Trešdien gribējām atvest kaļķi, bet  nebija transporta, ceturtdien bija atvests gāzbetons, bet nevarēja sarunāt transportu. To piedāvāja tikai piektdien. Vienojāmies, ka atvedīsim piektdien. Vispirms atvedām gāzbetonu, tad braucām pēc kaļķa. Tas nebija veikala bāzē, bet noliktavā pie dzelzceļa stacijas. Mums sacīja: „Brauciet, tur pašreiz ir veikala vadītāja, kas izdod pēc sarakstiem cementu.”

2011.gada remonts. Redzams atsegts kristību baseins.

Aizbraucām, iekrāvām kaļķi, un es ievēroju, ka tajā brīdī tieši no vagona cementu neviens neņēma. Ierunājos: „Kā lai uzmūrē tikai ar kaļķi? Šobrīd cementu neviens nepērk. Atļaujiet mums bez iepriekšējā pieteikuma nopirkt, jo esmu pārliecināts, ka tur ir kāda lieka rezerve.”
Un viņa atbildēja: „Labi, ņemiet.”
Sākām iekraut, un viņa jautāja: „ Cik daudz?”
„Tikai vienu tonnu...”
Viņa smagi nopūtās, bet piekrita. Draudzes vecākais bija izbrīnīts, bet viņam paskaidroju, ka tas nepieciešams kristību baseina izbūvei.
Tajā vasarā uzbūvējām saimniecības ēkas, arī baseinu,  un pāri atlika tikai pusmaiss cementa.

Kādēļ to aprakstu tik sīki?
Šodien celtniecības materiālu netrūkst, bet toreiz, uzskatu, tā bija īpaša Dieva vadība, ka transportu varēju dabūt tieši tajā dienā un stundā, kad bija visi nepieciešamie būvmateriāli. Tā Dievs kārto mūsu dzīves lietas, lai mēs mācītos Viņam uzticēties.