Kristības

Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Alūksne 1983.-1989. 3.daļa) 

Kā tas ir bieži, ne visi draudzē izprata kristību baseina vajadzību. Tādēļ lūdzu draudžu savienības priekšnieku apmeklēt draudzi. Ceturtdien vienojāmies, ka ne tuvākajā, bet nākošajā svētdienā viņš varētu ierasties uz kristību dievkalpojumu. Sabatā draudzes vecākajam teicu, lai viņš paziņo, ka pēc nedēļas svētdienā būs kristību dievkalpojums. Viņš jautāja: „Kurus kristīs?” Par šo dievkalpojumu draudzei vajadzēja paziņot pašam.

Pēc dievkalpojuma ejot zālē, uzrunāju apmeklētāju Dz., ar kuru kopā biju pētījis Bībeli, bet kura ar kristībām kavējās, jo nebija draugos ar ezeriem.
Sacīju viņai: „Tagad te ir baseins, un es vēlos jūs pirmo kristīt.”
Saņēmu piekrītošu atbildi.

Pēc dievkalpojuma padome sapulcējās kopā. Pārrunājot tika ierosināts aprunāties vēl ar kādu diezgan regulāru mūsu dievkalpojumu apmeklētāju A. Nākošā dienā tiekoties viņa pastāstīja par saviem pēdējiem 17 dzīves gadiem. Viņai savulaik bija vajadzība pēc dzīves vietas. Vienas mūsu draudzes locekles mājā bija bijusi brīva istaba, bet viņai bijis viens nosacījums – sabatā jābūt mierā. Viņa bija piekritusi un tā pamazām faktiski jau daudzus gadus dzīvoja saskaņā ar Bībeles principiem. Arī viņa izšķīrās pilnīgi nodot savu dzīvi Dievam.

Netālu no Gulbenes dzīvoja kāda ģimene- vīrs un sieva S.-, ar kuriem pirms diviem gadiem kopā pētījām Bībeli. Toreiz viņi pieņēma Bībeles patiesības principus un centās dzīvot pēc tiem. Atceros, viņiem bija viens šķērslis kristībām. Viņi audzēja trušus pārtikai. Viņi man prasīja, kā rīkoties? Teicu, ka viņiem tas jāizlemj pašiem. Nākošajā tikšanās reizē viņi priecīgi stāstīja, kā Dievs palīdzējis viņiem izšķirties. Trušu novietne bija uzbūvēta un apjozta ar  pusotru metru augstu sētu. Kādā rītā liels suns bija pārlēcis pāri sētai un visus trušus nokodis, bet atpakaļ pārlēkt nebija spējis, jo nebija kur ieskrieties. Kaimiņiene, drosmīga vetārste, bija paņēmusi suni saitē, un suns viņu aizvedis uz vairāk nekā trīs kilometrus attālajām mājām. Suņa saimnieki par notikušo bijuši nelaimīgi, bet mūsu ģimene paskaidrojusi, ka tas noticis ar Dieva nodomu.

Šad tad vīrs atbrauca sabatos uz dievkalpojumiem, bet šajā laikā viņi bija sākuši apmeklēt Gulbenes luterāņu draudzi. Nolēmu uzrunāt arī viņus kristībām. Otrdienas vakarā braucu pie viņiem. Toreiz nebija telefonu, nevarēja pieteikt apmeklējumu. Mājās bija sieva, un pēc maza brīža ienāca arī vīrs. Abi bija pārsteigti, jo katrs bija gājuši savā uzdevumā projām no mājām un abi kaut ko aizmirsuši. Tieši šajā brīdī biju atbraucis. Tā šajā  brīdi Dievs izkārtoja mūsu kopīgo satikšanos.

Stāstīju viņiem par īpašo dievkalpojumu un sacīju: „Es ceru, ka jūs nebūsit tikai skatītāji, bet gan dalībnieki.”
Tad abi saskatījās, un sieva ierunājās: „Cik ilgi mēs kavēsimies?”

Uz kristību notikumu ieradās arī mūsu palīgi- dziedātāji, un gandrīz pilnā telpā notika īpašais dievkalpojums. Bija liels prieks apsveikt četrus jaunus draudzes locekļus.

Jāpiebilst, ka jau vēlā rudenī, kad ārā bija sals, notika vēl viens kristību dievkalpojums. Tikai pēc tam atcerējos vecākā sludinātāja uzdoto jautājumu: „Vai tu esi noteicis kristību dienu un tad aicinājis cilvēkus kristīties?”

Vēl jāpastāsta: kad draudze svinēja jubileju, mēs, domājot par tiem, kurus aicināt uz svētkiem, nolēmām uzmeklēt un iespēju robežās pasniegt ielūgumus bijušajiem draudzes locekļiem. Atsaucās divi. M., kura atbrauca no Rīgas, viņai tas bija pagrieziens dzīvē. Pēc 40 prombūtnes gadiem viņa atjaunoja attiecības ar Dievu un draudzi, pievienojoties Rīgas draudzei.