Ceļš caur dažādām draudzēm

Jau divas reizes esam publicējuši Liānas Ķīvītes liecības par to, kā Dievs ir uzrunājis viņu, vadījis un palīdzējis. Kāds tad ir bijis viņas ceļš pie Dieva un uz draudzi? Iepazīsimies ar Liānu tuvāk. 

Mana mamma neticēja Dievam, bet vecmamma bija katoļticīgā. Viņa bija tā, ka iedēstīja manā sirsniņā ticību. Viņa stāstīja man par Dievu un veda uz baznīcu. Pusaudžu gados es gribēju iestāties klosterī. Es pēc dabas esmu vienpate, man vienmēr paticis būt vienai, gribējās būt prom no visiem.
Kad es Iecavā mācījos pamatskolā, klasē bija puisis, kurš sestdienās nenāca uz skolu. Es nevarēju saprast, kā viņš var to atļauties- nenākt: mums visiem tajā laikā bija jānāk, bet viņš drīkstēja nenākt uz skolu! Un tad dzirdēju, kā bērni savā starpā runāja – ka viņš ticis tādā ticībā, ka sestdienās var būt brīvs. Es domāju: uh, cik laba ticība, atbrīvo sestdienās no skolas! Taču es redzēju, ka puisis bija pieklājīgs, kārtīgs, un pie sevis domāju: tādas labas lietas no tās ticības nāk!

Kad man bija 16 gadi, es sadraudzējos ar kaimiņu puisi. Viņš bija ļoti romantisks, arī viņam patika daba. Mums bija daudz kopēja. Mēs daudz runājāmies, vakarā tikāmies un kopā skatījāmies zvaigznēs. Tas bija skaisti.
Es pabeidzu skolu, un pienāca izlaiduma diena. Viņš solīja atnākt. Zinādams, ka manas mīļākās puķes ir margrietiņas, viņš devās tās saplūkt. Es no rīta gāju uz autobusu, bet viņš teica, ka brauks ar mopēdu un būs skolā vēlāk.
Tas bija kolhozu laiks, un viņa brālēns strādāja uz traktora. Un kaut kā notika, ka brālēns nepamanīja manu draugu, kurš izbrauca uz ceļa, un uzbrauca viņam ar traktoru virsū. Avārija bija ļoti smaga. Ribas viņam bija iedūrušās plaušās. Protams, tur izsauca ātro palīdzību. Kad to uzzināju, es skrēju turp un redzēju, ka viņš guļ asinīs, bet viņa salasītās margrietiņas mētājās turpat uz ceļa. Man tik ļoti gribējās viņam palīdzēt. Bet vienīgais, ko es zināju, ka varu pacelt viņa galvu, lai viņš neaizrijas ar asinīm.
Viņš nomira. Bet es sapratu, ka es nemāku palīdzēt. Un es nolēmu, ka mācīšos, lai citreiz līdzīgos gadījumos būtu noderīga. Iestājos māsu skolā, sāku mācīties Rīgā medicīnu. Taču mammai atkal pasliktinājās veselība, un man nācās mammas dēļ mācības pārtraukt. Vajadzēja meklēt darbu un sākt pelnīt naudu. Es iestājos darbā Ozolniekos pansionātā. Kļuvu tur par sanitāri.

Man bija 18 gadi, taču es piedzīvoju depresiju. Likās, ka man neveicas: mācības es pabeigt nevaru, nekas man neizdodas.
Pansionātā bija vecāki cilvēki, kuriem bija jāpalīdz. Starp viņiem bija sieviete vārdā Vanda. Viņai bija ļoti dažādas slimības: reimatisms, cukura diabēts. Un viņa bija arī nekustīga, viņa varēja kustināt tikai rokas. Kā jau tādi cilvēki, viņa bija guļoša, taču ja kāds viņu iecēla krēslā, varēja vest pastaigā.
Reiz es iegāju pie viņas, sākām runāt, un es uzzināju, ka tajā nedēļā neviens viņu nebija piecēlis un izvedis ārā. Es nolēmu viņu iecelt ratiņkrēslā, un mēs devāmies pastaigā pa vietējo mežiņu. Tā mēs sadraudzējāmies
Es ievēroju, ka svētdienās pie viņas sabrauc daudz ciemiņu. Domāju, ka droši vien viņai ir daudz radu. Vienreiz pajautāju, bet viņa paskaidroja, ka nē- viņai vienīgais rads esot māsīca, bet kopš viņa ieguvusi Vandas dzīvokli, tā atbraucot reti. Izrādījās, ka daudzie ciemiņi ir no baptistu draudzes. Tā es iepazinos ar baptistiem.
 Vanda mani iepazīstināja ar saviem ciemiņiem, un viņi uzaicināja uz draudzi. Es aizgāju, un man iepatikās. Vēlāk sāku mācīties Bībeli un nolēmu kristīties. Man tas likās ļoti svarīgs notikums. Es apzinājos, ka ja es kristīšos, nekas vairs nebūs tā, kā bija līdz šim, būs jādzīvo citādi, jādomā citādi.

Pienāca kristību diena. Baptistu baznīcā zem grīdas ir izveidots īpašs kristību baseins, un kristības notiek tur. Es jau kāpu lejā pa trepēm baseinā, un tad sapratu, ka tomēr nekristīšos.  Mācītājs, kurš ūdenī mani jau gaidīja, sacīja – nebaidieties no ūdens! Bet es atbildēju – nē, es no ūdens nebaidos. Es vienkārši esmu sapratusi, ka nespēšu dzīvot tā, kā tas ir nepieciešams. Ja es esmu Jēzū mirusi, tad mana dzīve ir apslēpta Dievā, bet vai es tā varēšu nodzīvot? Mācītājs apjuka… Un tomēr kristības notika.
Man bija grūti pieņemt, ka draudzē bieži vien daudz kas nesaskanēja ar to, ko sludināja mācītājs. Piemēram, beidzas dievkalpojums, un es dodos un tualeti. Te priekšā ieraugu sievieti uz kruķiem, kura nevar paiet. Viņa arī grib tikt uz tualeti, bet neviens viņai nepalīdz un visi spiežas garām. Tās māsas, kuras tikko priekšējās rindās sēdēja un māja ar galvu, kad mācītājs runāja par praktisko mīlestību, tagad šo sievieti nepamana. Bet es nevaru viņu neredzēt. Es arī varētu izvēlēties viņai nepalīdzēt, bet man neizdodas.
Tā man ir bijis bieži. Es gribu atpūsties, gribu doties savās gaitās, bet priekšā gadās kāds, kuram vajadzīga palīdzība. Es negribu palīdzēt. Bet es nespēju paiet garām. Reizēm es pie sevis domāju, vai es drīkstu vispār palīdzēt, ja es nedaru to no sirds?
Es aizgāju prom no draudzes. Man šķita, ka man vajag kaut ko vairāk, kaut ko dzīvāku. Un es pievienojos Vasarsvētku draudzei. Sākumā apmeklēju Jelgavas Vasarsvētku draudzi (es 10 gadus nostrādāju Jelgavas Psihiatriskajā slimnīcā). Bet tad mums nācās pārcelties uz dzīvi Valdemārpilī. Arī tur bija Vasarsvētku draudze, un es gāju tur.

Tur notika mana nākamā sastapšanās ar adventistiem. Strādājot iepazinos ar vienu ļoti drūmu sievieti. Vienreiz ieminējos, ka man nākamajā dienā jāiet uz darbu (tā bija piektdiena). Viņa iesaucās: „Vai! Sestdien strādāt nedrīkst, tās ir šausmas! Es pat govi sestdienās neeju slaukt!” Viņa pateica, ka ir adventiste un iet uz Talsu adventistu draudzi. Uzaicināja līdzi arī mani. Es pie sevis nodomāju: nē, tur nu gan es neiešu. Kas tie par ticīgiem, kas pat lopus sestdienās nebaro! Droši vien tur visi ir tādi drūmi, gan jau paši arī sestdienās neēd! Tikai tagad es saprotu, ka arī adventistu draudzē cilvēki ir dažādi.

(turpinājumu lasiet šeit...)