Dievs atdeva manu mammu

Liānas Ķīvītes stāsts: 

Bērnībā mamma mani iemācīja atšķirt dažādas dzīvnieku un putnu pēdas. Skatīties sniegā un pamanīt – lūk, te aizgājusi lapsa, bet tālāk lēcis zaķis, vai arī vilks – tur, kur mēs dzīvojām, mežā bija arī vilki. Lielākoties dzīvniekus mēs nesastapām, taču pēdas liecināja, ka tie te bija bijuši. Esmu domājusi par to, ka līdzīgi ir ar Dievu. Mēs bieži neapzināmies, ka Viņš ir ar mums un mūs ved. Tikai vēlāk, atskatoties uz dzīves notikumiem, mēs ieraugām, ka tās nav bijušas tikai nejaušības, sakritības. Pēdas rāda, ka aiz visa ir bijis Dievs.

Man bija 6 gadi. Mana mamma bieži slimoja. Viņai bija slimas nieres, bija arī citas problēmas. Reizēm šķita, ka viņa Stradiņos dzīvoja vairāk nekā mājās.
Tajā vasarā es biju aizvesta pie vecmammas Kuldīgas pusē. Paps viens ar visu netika galā, un es dzīvoju laukos pie viņa vecākiem.
Vienā no pēcpusdienām ieradās paps, un es dzirdēju, kā blakus istabā viņš sacīja vecmammai: „Mana Olga nomira.”
Manu mammu sauca Olga. Viņi nezināja, ka es esmu tuvumā. Taču es visu dzirdēju. Tas bija briesmīgi. Protams, kā bērns es sāku raudāt. Virtuvē bija galds, un zem tā bija veca dēļu grīda. Es palīdu zem galda un izmisumā saucu: „Jēzu, Jēzu! Kāpēc Tu ņem prom manu mammu! Atdod man atpakaļ manu mammu!” Neatceros precīzi savus vārdus, bet es izmisīgi raudāju un lūdzos.

Mana vecmamma bija sirsnīga katoliete. Viņa mēdza stāstīt visādus stāstus – gandrīz kā pasakas. Tie bija dažādi brīnumu stāsti, kā Dievs palīdz cilvēkiem. Es tiem ticēju. Es tos uztvēru kā patiesus dzīves gadījumus. Man bija pārliecība, ka tas tā varētu būt. Es nešaubījos, ka Dievs spēj visu.  Vecmamma mēdza teikt, ka Dievs visu redz; cilvēki neredz, bet Dievs visu redz. Reizēm man no tā bija bail. Īpaši tad, kad izdarīju kādas blēņas. Taču es apzinājos, ka Dievs vienmēr ir man līdzās.
Kad es sēdēju zem galda un raudāju, man bija sajūta, ka tur sēž arī Jēzus. Es Viņu neredzēju, bet ticēju un  zināju, ka Viņš tur ir. Es nešaubījos, ka Jēzus var mani uzklausīt, ka Viņš var visu izmainīt un atdot manu mammu. Nu, kā Viņš mani vienu atstās! Man ar papu tik tuvu attiecību nebija, viņš mazrunīgs. Es ļoti mīlēju savu mammu. Un ja man viņu tagad atņem?!

Papus palika pa nakti un nākamajā dienā aizbrauca, lai kārtotu bēru lietas. Bet vecvecāki sāka rīkoties, lai es pārceltos pie viņiem. Tika domāts, kā mani iekārtot vietējā skolā. Bet es tajā pašā naktī redzēju sapnī, ka mana mamma sēž man blakus uz gultas, un es ļoti priecīga viņai saku: „Mammu, redz, es jau teicu Dievam, lai Viņš man Tevi neatņem!”

Tikai pēc pāris dienām mēs uzzinājām, ka mamma patiešām ir dzīva! Vēlāk viņa man to pastāstīja.
Viņai bija kārtējo reizi jāveic dialīze, viņas nieres nestrādāja. Un mammai bija palicis ļoti slikti. Viņu steidzami aizveda un reanimāciju, un tur ārsti secināja, ka vairs neko palīdzēt nevar: viņa bija mirusi. Visi dzīvības procesi bija apstājušies. Kā jau šādos gadījumos, pēc nāves konstatēšanas viņu aizveda uz sanitāro telpu, lai pēc tam pārvestu uz pagrabu. Par nāvi tika paziņots tuviniekiem –papum.

Mamma stāstīja, ka viņa bija pamodusies ar sajūtu, ka ir drausmīgi auksts. Viņa bija atvērusi acis un nevarējusi saprast, kāpēc viņa ir aukstā, tumšā telpā, izģērbta, pāri pārlikts tikai paladziņš. Viņa bija sākusi saukt, un tieši tajā brīdī iekšā ienākusi kāda sanitāre, kura kliegdama izmetusies ārā pa durvīm. Bija saskrējuši visi dakteri, un, protams, viņa bija aizvesta atpakaļ uz reanimāciju.
Es pat neatceros, vai es pateicu Dievam paldies. Es biju tik ļoti priecīga, kad uzzināju, ka mamma ir dzīva, ka par savu raudāšanu aizmirsu. Mamma pārnāca mājās no slimnīcas un nodzīvoja vēl daudzus gadu desmitus. Viņa nomira tikai pirms pieciem gadiem no insulta. Bet es tikai nesen aizdomājos par to, cik brīnumaini Dievs bija atgriezis dzīvē manu mammu. Lai arī mammas tagad vairs nav, Dieva atstātie pēdu nospiedumi manā dzīvē ir redzami joprojām.

(turpinājumu lasiet šeit...)