Liānas Ķīvītes stāsta 1.turpinājums:
Kādu dienu mēs bijām aizbraukuši ciemos pie manas mammas. Vecākajam dēlam bija 6 gadi, otram bērnam 4. Mamma dzīvoja nepilnus 15 kilometrus no mūsu mājām. Ciemojāmies, un pēkšņi es sajutu kaut kādu spēcīgu gruzduma smaku. Mammai kurējās plīts, un varēja domāt, ka dūmi nāk no turienes. Tomēr smaka bija ļoti specifiska. Es jau gribēju teikt mammai, ka kaut kas viņai deg, kad sajutu iekšā milzīgu nemieru. Nemācēju pateikt, kas par lietu, taču iekšēji jutu, ka steidzīgi jādodas mājās. Sacīju mammai: „Mums tūdaļ pat ir jāsteidzas mājās, mammu, mums ir jābrauc mājās!”
Mamma vēl gribēja dot kaut ko līdzi no apaviem un drēbēm, mērīja puikam zābakus, bet es jutu, ka mēs nedrīkstam kavēties ne mirkli. Man bija nepārprotama sajūta, ka mājās notiek kaut kas slikts.
Iebraucām pagalmā, un es atkal sajutu to pašu gruzduma smaku, kāda bija pie mammas. Metāmies iekšā mājās, un patiešām – māja bija pilna ar dūmiem, tumšs, un tā pati smaka. Bija skaidrs, ka kaut kas gruzd.
Vēlāk uzzinājām, ka kaimiņiem bija apgāzusies svece, bet viņi paši bija iedzēruši un aizmiguši. Vīrietis smēķēja, un visticamāk dīvāns bija aizdedzies un sācis gruzdēt. Paldies Dievam, viņus izglāba. Sievietei bikses bija piekusušas pie kājām, taču abi izdzīvoja. Un māja arī nenodega.
Man dažkārt tā notiek. Es sajūtu Dieva pamudinājumu rīkoties. Es gan nemāku citiem paskaidrot, kas īsti ir noticis, jo pati to nesaprotu. Taču iekšā ir nepārprotams nemiers. Šādi piedzīvojumi man ir bijuši šad un tad. Tā ir Dieva žēlastība, kas vienmēr laikus nāk palīgā. Būtu jau droši vien patīkamāk, kad es uzreiz zinātu, kas notiek. Taču Dievs nekad nekavē.
(turpinājumu lasiet šeit...)
Dieva nemiers
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, aprīlis 21, 2018
Rating:
Nav komentāru: