Liāna Ķīvīte visu savu mūžu ir veltījusi darbam slimnieku kopšanai. Tik daudzi viņai ir pateicīgi par rūpēm un uzmanību! Iepriekšējā rakstā jums bija iespēja iepazīties ar Liānas raibo ticības ceļu. Šodien viņa ir Rīgas 5.adventistu draudzē. Darbs bija tas, kas viņu saveda kopā ar Liepiņu ģimeni. Mācītājam Uldim Liepiņam viņas dzīvē ir ļoti nozīmīga loma, tāpēc šo draudzes satikšanās stāstu uzklausīsim no viņiem pašiem – mācītāja Ulda Liepiņa un Liānas Ķīvītes.

Liāna: Mums vajadzēja pārcelties uz dzīvi Rīgā. Meita pabeidza skolu un gribēja tālāk mācīties Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Mēs visu pārrunājām. Lai viņai nebūtu jādzīvo kopmītnēs, mēs nolēmām pārcelties uz dzīvi Rīgā kopā.
Es sāku strādāt privātā pansionātā (Rezidencē). Un paliku bez draudzes. Man bija bail kaut kur iet. Domāju, es ar Dievu varu komunicēt arī viena, bez baznīcas. Pašai jau likās, ka spēka pietiek. Tikai tagad zinu, ka sadraudzība ir vajadzīga, lai arī esmu vienpate.
Tas bija nākamajā dienā pēc atvaļinājuma. Es ierados pārņemt maiņu.

Uldis:  Arī mums tā bija pirmā diena. Mēs ieradāmies, lai iekārtotu Silviju jaunajā aprūpes vietā. Koridorā ar mums iepazīties nāca mūsu nākamā aprūpētāja formas tērpā.
„Esmu Liāna,” viņa sacīja.
Oho, Liāna? Vai varbūt Liliāna? Es īsti nesadzirdēju. Devāmies tālāk uz māsu istabu, es gāju viņai blakus. Nolēmu pārjautāt: „Kā jūs sauc, vai Liliāna?”
„Nē, Liāna.”
Daudzi zina, ka mums ir draudzē ļoti mīļa un svarīga māsa Liāna (Zablocka). Tāpēc es uzreiz teicu: „Liāna, tas ir būtisks vārds manā dzīvē!”
Pēkšņi viņa saka: „Jūsu balss ir dzirdēta radio. Jūs esat Uldis Liepiņš.”

Liāna: Es daudzus gadus esmu klausījusies Kristīgo radio. Faktiski gadu garumā tā bija mana vienīgā draudze. Daudzi raidījumi bija īpaši mīļi: „Laika zīmes”, arī „Gaisma nakts tumsā”. Un „Kristus mūzikā” (Uldis Liepiņš ir šī raidījuma autors- red.piez.).  Man mūzika ļoti patīk. Es gan neesmu muzikāla, taču mūzika mani īpaši uzrunā. Tas ir kaut kas dvēselei. Protams, es Ulda balsi biju jau daudzreiz dzirdējusi. Es arī klausījos vakara svētbrīžus, un man vismīļākie mācītāji bija divi Uldi – Uldis Liepiņš runāja pirmdienas vakaros, bet Uldis Rožkalns otrdienas vakaros. Es centos nekad šos raidījumus neizlaist.  Tā mēs sākām sarunu. Tur bija Silvija, Liene, Uldis un es.

Uldis:  Jā, tu sāki stāstīt savu pieredzi un līdzdalīji to, ka es palikusi bez draudzes. Es teicu: kā tas ir, bez draudzes? Redzi, mēs te četratā sēžam, un četri jau ir draudze. Tā viss sākās.

Liāna: Vienu dienu tu teici, ka jūsu draudzē ir vēl viena Liāna, un mums derētu satikties. Tu uzaicināji otru Liānu uz Rezidenci, un tur mēs abas satikāmies. Viņa mani uzrunāja tā, it kā mēs būtu senas draudzenes. Viņa mani apkampa, samīļoja. Es nodomāju – redzi, adventisti ir arī tādi, draudzīgi. Liāna mani uzaicināja uz draudzi. Un es aizgāju. Arī tur viena no sievietēm (Mārīte) mani uzreiz pieņēma. Pārējie vēl piesardzīgi skatījās. Protams, visi jau uzreiz neskries klāt, bet viņa mani tik mīļi pieņēma!

Uldis: Tā mēs iepazināmies. Liāna izstāstīja man savu dzīvi. Izstāstīja arī kristību piedzīvojumu. Un kad vēlāk bija runa par to, ka viņa gribētu pievienoties mūsu draudzei, mēs vēlreiz to visu pārrunājām. Viņa bija gatava kristīties vēlreiz, taču mēs secinājām, ka viņas pirmais kristību piedzīvojums ir bijis tik īsts un nopietns, ka nav vajadzīgs to atkārtot.  Mēs viņu ar balsošanu uzņēmām savā draudzē.

Liāna joprojām kalpo slimniekiem. Tagad viņa strādā Insulta nodaļā. Klosterī vairs nevēlas iestāties, smejas, ka tur varētu būt garlaicīgi. Bet nodaļā viņa ir vajadzīga. 

„Visgrūtāk ir tuviniekiem. Viņi ir nobijušies, norūpējušies, apjukuši, nelaimīgi, reizēm arī dusmīgi. Māsiņām bieži vien nav laika viņus uzklausīt. Ārsti arī bieži ir strupi, saka: „Ejiet ārā, gaidiet, iekšā nedrīkst nākt.” Es viņus vēroju un domāju: nez kā būtu, ja es būtu viņu vietā. Patiesībā es to zinu, jo man mamma pirms 5 gadiem nomira ar insultu. Viņas vairs nav, un man viņas pietrūkst. Un tad es gribu ar šiem tuviniekiem parunāt, iedot ūdeni, mierināt. Un viņi saka man paldies. Reizēm saka, ka es esot kā eņģelis. Es jau patiesībā viņiem palīdzēt nespēju, neko arī neizdaru, taču šie paldies vai pateicīgie skatieni ir tie, kas sasilda manu sirdi. Ja es varu kaut ko izdarīt, lai viņiem dāvātu cerību, tad man paliek tik labi!”
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru