Izbalsotā Patiesība

Mums patīk balsot. Demokrātija. Tā katrs var tikt pie teikšanas. Tā tiek ņemtas vērā vairākuma vajadzības un tiesības. Mēs iebalsojam vai izbalsojam priekšniekus, likumus, dienas kārtību, darba grupas un daudz ko citu.



Bet kopš kura brīža mēs esam sākuši balsot par to, kas ir vai nav patiesība? Postmodernisma stilā mēs uzskatām, ka mums katram ir sava patiesība. Un ja gribam, lai mūsu patiesība ir īstā jeb vispārpieņemtā Patiesība, mēs pierunājam pārējos un balsojam. Tā it kā tādas absolūtās Patiesības pašas par sevi nemaz nebūtu.


Daudzdzīvokļu mājas sapulcē dzīvokļu īpašnieki ar balsu pārsvaru nobalsoja, ka kāpņu telpa ir tīra. Tiem, kas uzskatīja, ka nav vis tīra, bija jāpiekāpjas pieņemtajai patiesībai un jāsamierinās ar netīrību. Šis mazākums savāca gružus kā pierādījumus, svēra un mērīja, visu dokumentēja, veica salīdzinājumus ar citu māju kāpņu telpām un konstatēja, ka kāpņu telpa patiešām ir netīra. Tika sasaukta kārtējā sapulce, izklāstīti pierādījumi. Tomēr prezentācija nebija pārliecinoša. Turklāt "Tīrās kāpņutelpas" patiesības pārstāvji sniedza spēcīgus pretargumentus. Visi nolēma balsot. Ar 51% pārsvaru atkal tika atzīts, ka realitāte ir tā, ka kāpņu telpa ir tīra un tā nav jākopj.

Ja jūs zinātu, kā mans kaķis smējās, kad es viņam to stāstīju. Viņiem taču esot bijis jābalso nevis par realitāti, bet par darbu sadali, metodēm un līdzekļiem, viņš teica.

Mēs varam balsot par kopīgiem principiem, lai meklētu patiesību. Mēs varam vienoties par avotiem, kurus mēs uzskatām par derīgiem patiesības meklēšanai, un metodēm, kuras uzskatām par pieņemamām. Mēs varam balsot par to, kāda būs mūsu attieksme pret īstenību, lai kāda tā būtu, bet ne jau par pašu īstenību. Īstenība ir tāda kāda tā ir, neatkarīgi no mūsu balsojuma, neatkarīgi no vairākuma viedokļa.

Mēs, kas sanākam kopā ar nepilnīgām zināšanām (1.Korintiešiem 13:), labāko, ko varam darīt patiesības labā, ir dalīties ar saviem atradumiem, atklāsmēm un atziņām. Mēs varam definēt vai formulēt, kā mēs līdz šim esam sapratuši īstenību. Mēs varam vienoties, kas visticamāk ir patiesība, ņemot vērā pieejamo informāciju un zināšanas. Tomēr mums ir jāsaglabā atvērtība jaunām zināšanām un gatavība mainīt mūsu iepriekšējos formulējumus, ja tie vairs neatbilst jauniegūtajai izpratnei.

Fakti, ja tie ir īsti fakti, ir stingri un nemainīgi. Bet mūsu patiesības apraksts, kas pamatojas uz šiem faktiem, šai dzīvē nekad nebūs stingrs un nemainīgs. Mums jāizšķir un vienmēr stingri jānodala Īstenība no mūs interpretācijas. Īstenība pastāv un tā ir tāda, kāda tā ir. Bet mūsu interpretācijas par Īstenību ir ļoti mainīgas, pieaugošas un atšķirīgas.

Uzraksti uz konservu kārbas ir atkarīgi no ražotāja vēlmēm, valsts likumiem un tulkotāja. Un šie visi faktori ir mainīgi un var izrādīties kļūdaini. Tādējādi tas, kas ir uz kārbas, ne vienmēr ir kārbā iekšā. Tā patiesība ir tas, kas tur iekšā, bet uz bundžas ir tikai mūsu interpretācija par bundžas saturu. Arī to mans kaķis var apstiprināt.

"Nevajadzētu ieņemt galvā, ka visa patiesība ir jau atklāta, un ka Bezgalīgajam nav atlikusi vairs gaisma savai tautai." (E. G. Vaita "Counsels on Sabbath School Work", 33. lpp.)

Jaunatklātā patiesība ne vienmēr būs saskaņā ar iepriekš pieņemtajām relatīvajām patiesībām. Bet tai vienmēr jābūt saskaņā ar iepriekš atklātajiem drošajiem faktiem. Tai vienmēr vajadzētu mūs vest tuvāk īstajai, absolūtajai Patiesība.

Vai mēs drīkstam sanākt kongresā un nobalsot, kurām patiesībām adventistiem atļauts ticēt un kurām nav? Vai mums nav jāpieņem Patiesība, lai kāda tā būtu, nevis jātic tam patiesības aprakstam, kas ir mūsu rokasgrāmatās?

Tiklīdz mēs sākam balsot par Patiesību, mēs viņu izbalsojam. Un turpmāk Patiesība mūsu realitātes šovā vairs nepiedalās.