Brīvības cena

Ja nav autoritātes, tad sākas haoss. Tas attiecas arī uz Svēto Rakstu interpretāciju. Tāpēc ir vajadzīga Baznīca, kas nosaka, kura interpretācija ir pareiza, kura nē.

Man bija ļoti interesanti uzzināt, ko viens no ievērojamākajiem Romas katoļu baznīcas teologiem Latvijā Andris Priede saka par Reformāciju. Vēl pirms pāris mēnešiem es biju aizgājis uz tikšanos ar viņu ciematiņā, kur es dzīvoju. Toreiz vietējiem bija jāizlemj, vai katoļiem veidot savu draudzi Garkalnē. Andris Priede iedrošināja ticīgos necensties dibināt jaunu draudzi – labāk šaubu gadījumā neatvērt, nevis atvērt un tad finanšu grūtību, arī priesteru trūkuma dēļ mocīties ar draudzes uzturēšanu. Galu galā daudzviet Eiropā šodien baznīcas tiek slēgtas un pārdotas.

Pagājušajā sestdienā (22.04.2017) Andris Priede ciemojās pie adventistiem – Rīgas 5.draudzē. Pasākumu sērijā, kas veltīta Reformācijas 500. gadadienai, viņš kā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes baznīcas un reliģiju vēstures docents bija aicināts uzstāties ar lekciju par Reformācijas kustībām.

Priesteris Andris Priede ir ļoti erudīts un zinošs cilvēks. Kad es viņā klausos, man liekas, ka viņš ir kā staigājoša enciklopēdija. Ar gudriem cilvēkiem būt kopā ir interesanti. Es viņu ļoti novērtēju. Viņa humors un runas dāvana aizrauj. Dievs viņu ir bagātīgi svētījis.

Viņa teiktais par Reformāciju man lika daudz domāt. Viņš Reformācijas izraisītās sekas salīdzināja ar to, kas notiek islāmā. Viņaprāt, islāma lielākā nelaime ir tā, ka musulmaņiem ir savi Raksti, bet nav vienotas autoritātes, kas to interpretē. Viens lasa Korānu un saprot, ka kristiešus vajag dedzināt, cits domā, ka tiem vajag nocirst galvu. Kuram no viņiem taisnība?- retoriski vaicāja docents.

Protams, šis salīdzinājums ir hiperbolizēts. Taču ideja ir skaidra. Luters pavēra ceļu individuālismam reliģijā. Nebija jau tā, ka izveidojās divas Baznīcas. Drīz vien radās Kalvina sekotāji, tad Cvinglija piekritēji. Sākās arvien jaunas kustības, kas savā starpā strīdējās un reizēm izkāvās. Konfesiju skaits kopš tā laika pasaulē ir strauji vairojies un turpina vairoties. Un arī esošajās baznīcās vienprātības faktiski nav. Mēs to labi redzam pat tajās adventistu draudzēs, kas ir Latvijā. Šajos laikos katrs saprot un tic pa savam.

Ir vajadzīga viena autoritāte, kurai visi deleģē tiesības izskaidrot jeb interpretēt Rakstus – Baznīca.

Lai arī erudītais teologs tieši tā to neteica, ideja bija nepārprotama.

Esmu šajās dienās par dzirdēto daudz domājis. Vai gan jums doma nešķiet pazīstama? Mums vajadzētu deleģēt mūsu brāļiem, kad viņi sanāk kopā lūgšanās, vienoties par kopējo ticības izpratni, un tad to visiem respektēt. Mēs kā adventisti gan nerunājam par vienu universālo Baznīcu. Tai mēs neticam. Tā, mūsuprāt, ir atkritusi. Taču mūsu šaurākā kopība (Adventistu baznīcas gadījumā Ģenerālkonferences vadībā) gan nosaka, kā mums būs pareizi saprast Rakstus. Jo citādi, ja nav autoritātes, rodas haoss. Tāpēc ir vajadzīga Baznīca, kas man pasaka, kura interpretācija ir pareiza, kura nē.

No Katoļu baznīcas skatupunkta raugoties, lai arī ir daudz laba, ko Luters izdarīja (patiešām šajos laikos katoļi atzīst Lutera pozitīvo ietekmi), šķelšanās un haoss kristīgajā pasaulē ir nesis lielāku ļaunumu. Man šķiet, ka Baznīca ilgojas saņemt atpakaļ no visiem ticīgajiem deleģējumu interpretēt Rakstus.

Bet es esmu ļoti pateicīgs Mārtiņam Luteram, ka viņš pavēra vāku Pandoras lādei. Jā, kopš Lutera laika mēs tiešām esam tik dažādi! Konfesionālā ziņā tik sašķelti! Tik atšķirīgi saprotam, tik dažādi skaidrojam, dažādi ticam. Taču nu mums ir tiesības ticēt saskaņā ar savu sirdsapziņu. Un tas ir ieguvums, kuru sātans, šķiet, ļoti ienīst. Viņš liek domāt, ka vienādā ticība un vienādā izpratne ir svarīgāka par sirdsapziņu: nevar būt, ka Svētais Gars mūs vada tik dažādā izpratnē! Ir vajadzīga Baznīca, kas nosaka, kura no izpratnēm ir Dieva vadīta un kura nē.

Ir pagājuši 500 gadi kopš Luters piesita savas slavenās tēzes pie masīvajām dievnama durvīm. Viņa ietekme joprojām turpina izplatīties. Universālā baznīca saka, ka tas ir ļaunums – šķelšanās draudzēs turpinās! Tā ilgojas atdabūt pazaudēto vienotību- šķietamo vienotību. Bet es esmu priecīgs dzīvot Reformācijas ietekmē – pats meklēt, lūgt, protams, ieklausīties citos, novērtēt citus, taču pats meklēt atbildes, reizēm kļūdīties, bet brīvs meklēt Dieva Gara vadību savā dzīvē. Paldies Dievam par šo brīvību!