Normunds Ūdris. Atmiņu piezīmes (1)

Esmu kristīts 2001.gada 30.martā. Tātad jau 19 gadus esmu Septītās dienas adventistu draudzes loceklis. Uzreiz jāsaka, ka tā īsti adventistu standartos laikam neierakstos. Neesmu bijis kārtīgs jeb, kā mums saka, uzticīgs ticības cīnītājs vai paraug-adventists. Tomēr nepārprotami visu savu mūžu esmu atradies Dieva žēlastībā! Viņa mīlestība ir man nesaprotamā veidā sekojusi visos ceļos un pat neceļos. Tādēļ vēlos līdzdalīt kādas savas dzīves lappuses, kurās ir stāsts par reālu Dieva klātbūtni manā dzīvē. Par to cik Dievs ir reāls, mīlošs, žēlīgs un nemainīgs.

Kā jau rakstīju, es nevaru atklāt visas dzīves lappuses, jo tad man būtu jāprasa iesaistīto personu atļauja un jāļauj šīm personām izteikt savu viedokli par notikušo. Cilvēkiem varētu būt cits skatījums, un tas ir tikai pareizi. Tādēļ lai neņem ļaunā tie, kuri manā stāstā varbūt atpazīst sevi, un viņiem manas atmiņas var šķist subjektīvas. Centīšos nevienu neaizskart un rakstīt pēc iespējas personīgāk tā, kā to atceros pats, jo pamata doma ir un paliek par cilvēka attiecībām ar Dievu. Par ceļu pie Dieva līdz šim- 2001.gada 30.martam.

Kad es 1970.gada pavasarī nācu pasaulē, mani vecāki vēl nebija adventisti, tāda bija tikai mana vecmāmiņa Austra Liepiņa. Taču mana jau apzinātā bērnība pagāja adventisma iespaidā. 
Manā dzimšanas brīdī mūsu ģimene, kurā bija pieci cilvēki – vecmāmiņa, abi vecāki, brālis un māsa-, dzīvojām A.Upīša ielā netālu no Centrālās stacijas, Rīgā. Tā esot bijusi viena no divām istabiņām, kurā dzīvoja Rīgas 1.draudzes māsa – Erna Mindere. Tas esot bijis komunālais dzīvoklis (tādā dzīvo vairākas ģimenes). Tādā dzīvot varētu būt bijis diezgan apgrūtinoši. Trīs pieaugušie un divi bērni (3,5 un nepilnus 2 gadus veci) vienā komunālā dzīvokļa istabā. Gan šie apstākļi, gan arī vēl kādu citu apstākļu kopums manu vecāku dzīvē, kurus es visus nezinu, pamudināja manu mammu pieņemt diezgan radikālu lemumu attiecībā uz turpmāko rīcību. Cik atceros pēc viņas teiktā, kāds bija devis padomu rīkoties šādā veidā.

Plāns bija šāds. Tuvojoties dzemdībām, viņa iestāsies dzemdību namā, bet tad, kad es būšu piedzimis un mūs vajadzēs izrakstīt no slimnīcas, viņa atteiksies pamest dzemdību namu, pamatojoties uz to, ka mums īsti nav kur dzīvot jeb, pareizāk sakot, jādzīvo ar bērniem ārkārtīgi spiedīgos apstākļos.

Grūti iedomāties, kādu psiholoģisko un emocionālo resursu tas toreiz prasīja no manas mammas, bet tieši tā viņa arī izdarīja. Lieki teikt, ka pastāvošajā padomju sistēmā tas bija ārkārtējs gadījums. Iesaistītās personas un institūcijas to centās risināt ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Daži no risinājumiem bija mani mammai atņemt jeb panākt to, lai viņa no manis atsakās. Mammai nācās izturēt šo psiholoģisko un morālo spiedienu. Padomju laika dzemdību namos bērniņš nebija visu laiku kopā ar mammu. Māte un bērns atradās dažādās telpās. Bērnu atnesa periodiski. Pamatā, lai pabarotu. Es nezinu, cik ilgu laiku prasīja šī stīvēšanās, taču kādā reizē mani nebija atnesuši mammai. Viņa tad bija jautājusi, ko darīt, jo mammai bijis daudz piena un tas tecējis. Viņa laikam jautājusi pēc sausa krūštura. Taču māsiņa atraukusi, ka drīz jau mammai pienu nevajadzēšot vispār. Tanī brīdī viņa sapratusi, ka ar mani kaut kas ir noticis. Nav zināms, vai jau biju aizvests vai tikai bija gribējuši vest uz Daugavpils bērnu namu, jo mamma esot no manis atteikusies. Māsiņa esot sabijusies, ka izpļāpājusies par slepeno plānu, jo mamma esot sacēlusi neiedomājamu skandālu. Mamma nebeigusi kliegt, lai atdod bērnu. Pēc kāda ilgāka laika- dienas vai nākošajā dienā- mani bija mammai atgriezuši.

Galu galā viss beidzās, kā mamma bija plānojusi. Viņa panāca to, ka valsts mūsu ģimenei piešķīra divas istabas citā komunālajā dzīvoklī Sevastopoles ielā. Arī netālu no Centrālās stacijas, tikai vecajā Moskačkā. Vienas istabiņas vietā divas, un kaimiņos bija vecāks krievu pāris bez bērniem. Par šiem kaimiņiem palikušas tikai jaukas un gaišas atmiņas. Šeit tad arī sākās manas vēlākās atmiņas.

Nemāku teikt, cik ļoti šajā notikumā bija paļāvība uz Dievu, bet manas vecmāmiņas lūgšanas tur bija noteikti. Gadiem ejot, es sliecos domāt, ka šī manis ienākšana pasaulē ar tādu cīņu noteikti atstāja iespaidu uz manām attiecībām ar mammu un ģimeni. Laikam jau biju iezīdis to ar mātes pienu, ka dažādas situācijas savā dzīvē risināju ar galēji radikālām metodēm un pārsvarā vienatnē…

Attiecībā uz māsu Minderīti, kā vecāki viņu sauca: cik gan iejūtīgam ir jābūt cilvēkam, lai vienā no savām divām komunālā dzīvokļa istabām atļautos izmitināt veselu „kolhozu”? Taču pēc vairāk nekā desmit gadiem, kad mūsu ģimenei bija 5 istabu dzīvoklis Mežciemā (tas ir atsevišķs stāsts), māsa Minderīte palika uz gultas un bija kopjama. Vecāmamma viņu paņēma savā istabā. Kopa un aprūpēja kā savu māsu Jēzū Kristū līdz aizmigšanai mūža miegā.
Kā teica mana mamma, raugoties uz visu kopumā, ir tā, ka nevis māsa Minderīte izvēlējās mūs uzņemt, bet Dievs viņai ļāva izvēlēties savās vecumdienās būt apkoptai un aprūpētai. Viņa, būdama pazemīga un pretīmnākoša, ļāvās Dievam, nezinot, ka izvēlas to, kā pavadīs savu mūža nogali.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

1 komentāri :

  1. O,ja mēs katrs uzrakstītu savu stāstu,cik daudz slavas pievienotu Dieva godam.

    AtbildētDzēst