Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors, pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vaditajs
Adventistu Starptautiskā Augstākās Izglītības Institūtā, Filipīnās.

Sabata atklāsmes progresija Bībelē

Sabats ir viena no tēmām, kas vijas cauri visai Bībelei, un, katru reizi no jauna parādoties, tas nāk ar jaunu un dziļāku izpratni par tā būtību un simboliku.

Sabats, Dieva gādības simbols

Pirmo reizi kā lietvārds sabats parādās Bībelē 2.Mozus 16.nodaļā.  Izraēls, Dieva izredzētā tauta, bija izvesta no verdzības Ēģiptē un atradās ceļā uz apsolīto zemi.  Bet tauta bija nonākusi krīzes situācijā, tai sāka pietrūkt pārtikas. Dievs tikko kā bija brīnumainā kārtā pārdalījis Sarkano jūru un pārvedis viņus pāri sausām kājām, kamēr viņu vajātāji ēģiptieši bija visi aizgājuši bojā jūras ūdeņos. Kāds apbrīnojams Dievs, kas glābj un sargā! Varētu domāt, ka Dieva tauta tagad ar Viņa klātbūtnes pārliecību un cerību drīz sasniegt Apsolīto zemi droši dosies ceļā.  Bet diemžēl, ceļā piedzīvojot grūtības, tie sāka kurnēt pret Mozu. Tie apsūdzēja viņu par to, ka tas bija izvedis viņus no Ēģiptes “šai tuksnesī, lai visu mūsu pulku nomērdētu badā” (2.Mozus 16:3). Cilvēkiem sāka pietrūkt pārtikas, un viņi kurnēja.  Bet Dievs nepavainojās par šīm nepatiesajām apsūdzībām un sagrozītajiem faktiem, Viņš atrada veidu, kā apmierināt viņu vajadzības pēc pārtikas, sūtot maizi no debesīm, mannu, lai visi ļaudis būtu paēduši.

Manna tika dota saistībā ar dziļāku izpratni par sabatu. Katru dienu mannu varēja savākt tikai tik daudz, cik nepieciešams tai dienai, bet sestajā dienā varēja savākt divkāršu daudzumu, lai būtu ko ēst arī septītajā dienā, sabatā. “Sešas dienas to vāciet, bet septītajā dienā ir sabats - tad nekā nebūs!” (2.Mozus 16:26) Šī sistēma atgādināja ļaudīm, ka viņu pārtika, visa viņu dzīve un pati dzīvība bija atkarīga no Dieva, ne no viņu pašu pūlēm. Un sabata ievērošana nebija kas tāds, ko viņi deva Dievam, bet gan Dieva dāvana tautai, atgādinot, ka Dievs ir tas, kurš gādā par viņu vajadzībām un ka tie var paļauties uz Viņu un atdusēties sabatā paļāvībā, ka Dievs ir visu sagādājis viņu vajadzībām.

Sabats, Dieva-Radītāja simbols

Nākošā vieta, kur sabats pieminēts, ir atrodama 2.Mozus 20.nodaļā, kur uzrakstīti Dieva dotie desmit baušļi. Šeit 8.-11.pantā atrodams ceturtais bauslis, kas Dieva tautai jau praktiskāk izskaidro sabata ievērošanas parametrus, bet vēl svarīgāk- tā turēšanas iemeslu.   “Atceries svētīt sabata dienu!” (8.p.) “Jo sešās dienās Kungs radīja debesis un zemi, jūru un visu, kas tajā, bet septītajā dienā atpūtās. Tādēļ Kungs svētīja sabata dienu un darīja to svētu!” (11.p.)  Šeit skaidri izklāstīts, ka iemesls, kāpēc jāsvētī sabats, ir tas, ka Dievs ir mūsu Radītājs, mūsu Tēvs, kas radīja mūs pēc sava tēla un līdzības. Mēs esam Dieva bērni ar visām no tā izejošajām sekām, pret mums vērsto mīlestību, gādību un aizsardzību.  Sabats šeit nosaka mūsu attiecības ar Dievu - ģimeniskas attiecības.

Sabats, Dieva svētošanas darba simbols.

Turpat tālāk, 2.Mozus 31.nodaļā, atklājas vēl viena svarīgs sabata aspekts - Dievs ir tas kurš dara mūs svētus. “Saki Israēla dēliem: tiešām, ievērojiet manu sabatu, jo tā ir zīme starp mani un jums uz paaudzēm, lai jūs zinātu, ka es esmu Kungs, kas jūs svētī!” (2.Mozus 31:13) Iespējams, ka šis tulkojums nav pats veiksmīgākais, jo doma, kas ir ietverta gan ebreju oriģinālvārdā, gan arī grieķu versijā (Septuagintā), ir - svētošana, svēt-darīšana, nošķiršana, darīt mūsu dabu līdzīgu Dieva dabai un atšķirīgu no pasaules dabas. Tas pats grieķu vārds ir lietots Jāņa evaņģēlija 17:17, kur Jēzus lūdz par saviem sekotājiem:  “Dari viņus svētus patiesībā, tavi vārdi ir patiesība.”
Tātad 2.Mozus 31.nodaļā sabats atklāts kā simbols tam, ka mēs paši nespējam sevi padarīt svētākus, bet ka tas ir Dieva darbs. Mēs varam tikai atdusēties Viņa pabeigtajā darbā, sabatā.

Sabats, Dieva pestīšanas darba simbols

5.Mozus 5.nodaļā  ir vēlreiz visā pilnībā atkārtoti desmit baušļi, un ļoti svarīgi ievērot, ka ceturtais bauslis šeit būtībā ir identisks tam, ko atrodam 2.Mozus 20: “Turi sabata dienu, svētī to, kā Kungs, tas Dievs, tev pavēlējis…” (12.p.)  Bet radikāla atšķirība ir tā, ka šeit sabata svētīšanas iemesls ir gluži citāds. Šeit mēs esam mudināti svinēt sabatu ne vairs tāpēc, ka Dievs ir mūsu Radītājs, bet gan mūsu Pestītājs. “Atceries, ka tu biji vergs Ēģiptes zemē un ka Kungs, tavs Dievs, izveda tevi no turienes ar stipru roku un izstieptu elkoni, un tādēļ Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis ievērot sabatu.” (15.p.)
Cik brīnišķīgi Bībelē paplašinās izpratne par sabatu.  Sabats ir ne tikai Dieva radošā darba piemineklis, bet arī Dieva pestījošā darba simbols. Dievs ir tas, kurš izveda Izraēlu no Ēģiptes verdzības, bet vēl vairāk Viņš ir tas, kas mūs visus izved no grēka verdzības. Pētot šos Bībeles tekstus, sabats sāk ieskicēties savā patiesajā Dieva dotajā evaņģēlija gaismā. Sabata būtība nav tā, ka Dievs mūs grib pārbaudīt, lai pārliecinātos, cik uzticīgi esam, bet gan tā, ka Dievs ir izdarījis visu mūs labā un vēlas, lai mēs ieietu kopā ar Viņu sabata atdusā, Viņa pabeigtajā darbā.

Jēzus, mūsu Sabats

Evaņģēlijs kā sabata kodols iespējams visspilgtāk atklājas Jēzus aicinājumā visiem tiem, kas ir noguruši, nesot smagas reliģijas uzliktās nastas. Kad šķiet, ka tālāk iet nav iespējams, Jēzus mums piedāvā savu sabata atdusu. “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” (Mt. 11:28-30)  Šeit lietotais vārds, kas tulkots kā atvieglojums, ir tas pats vārds, kas daudzkārt Vecajā Derībā lietots attiecībā uz sabata atdusu.  Jēzus aicina savā sabata atdusā, Viņa padarītā darba atdusā visus tos, kas ir noguruši, nesot savas nastas, lai izpatiktu Dievam, lai nopelnītu Viņa labvēlību, lai nopelnītu savu vietu mūsu apsolītajā zemē, Debesīs.

Sabats liecina par to, ka mums nav jānopelna Dieva labvēlība, mums nav jānodrošina, lai mēs kļūtu pietiekoši svētoti, mums nav nekas jādara, lai Dievs mūs pieņemtu un pestītu.  Viņš to visu jau ir izdarījis Jēzu Kristū. Viss, kas no mums tiek prasīts, ir pieņemt Viņa padarīto darbu mūsu labā un ieiet sabata atdusā ar Viņu.
Dieva darbs… mūsu sabata atdusa… evaņģēlijs.

Sabats un evaņģēlijs Ēbreju grāmatā

Ēbreju grāmatas autors piedāvā skaistu kopainu par to, kā sabats pestīšanas vēsturē nedalāmi sasaistīts ar evaņģēliju. Autors trešajā nodaļā pievēršas Izraēla vēsturei, analizējot četrdesmit gadu ilgo posmu starp iziešanu no Ēģiptes  un ieiešanu apsolītajā zemē, kas kalpo kā simbols visas cilvēces pestīšanas vēsturei.  Ēģipte atbilst grēka verdzībai, kurā mēs visi atradāmies; apsolītā zeme norāda uz Debesu atdusu un sabatu kā evaņģēlija simbolu. “Kas tad bija tie, kas dzirdēja Dieva balsi un sarūgtinājās pret viņu, vai tad ne visi, kas ar Mozu izgāja no Ēģiptes?” (Ebr. 3:16)  Šie bija Dieva bērni, kas pēc iziešanas no verdzības Ēģiptē vēl 40 gadus maldījās tuksnesī, nespēdami sasniegt Dieva atdusu (sabatu). Un iemesls viņu nespējai bija neticība (19.p.).

Ceturtajā nodaļā autors šo Izraēla vēsturisko stāstu piemēro mums, kristiešiem, kas arī esam ceļā no grēka verdzības Ēģiptes uz sabata mieru apsolītajā zemē, Debesīs. Un autors brīdina mūs, lai mēs neatkārtojam Izraēla kļūdu,  neticības dēļ nesasniedzot Dieva apsolīto atdusu.  Atdusa mūsu kontekstā ir pieņemt Dieva izdarīto pestīšanas darbu mūsu labā un atdusēties no sevis glābšanas darbiem. “Mums apsolījums ir dots tāpat kā viņiem, bet vārds, ko tie dzirdēja, viņiem nelīdzēja, jo tas klausītājos nebija savienots ar ticību.” (4:2)  Vārds, kas te tulkots kā apsolījums, grieķu oriģināltekstā ir evaņģēlijs. Citiem vārdiem sakot, Ēbreju grāmatas autors saka, ka tāpat kā Izraēla bērniem tuksnesī, mums ir dots evaņģēlijs, kas salīdzināts ar ieiešanu sabata atdusā - atdusā no saviem pašglābšanas darbiem.  Bet mēs to varam savā dzīvē sasniegt vienīgi caur ticību.

Tālāk Ēbreju grāmatas tekstā argumenti par vēsturisko Izraēlu un mums, kristiešiem, savijas kopā vienā stāstījumā. Tur atrodam iemeslus, kāpēc mēs varētu neiegūt šo mieru un atdusu.  Pastāv Dieva apsolījums, ka sabata atdusā mums vēl jāieiet. “Tāpat sabata miers ir saglabāts Dieva tautai, lai tajā ieietu, jo tas, kas iegājis Dieva mierā, atpūšas no saviem darbiem tāpat kā Dievs no savējiem.” (9.-10.p.)  Šeit izgaismojas sabata būtība un simbolika pestīšanas plānā. Sabats ir Dieva dāvana, ko saņemam ticībā, nevis kaut kas, ko mēs dodam Dievam kā savas uzticības pierādījumu. Sabats savā būtībā ietver evaņģēlija kodolu - Dievs izdarīja visu gan radīšanas, gan arī pestīšanas darbā bez mūsu palīdzības un tagad aicina mūs katru ticībā atdusēties Viņa pabeigtajā darbā, ieiet sabata mierā un atdusā.
Dieva darbs… mūsu sabata atdusa… evaņģēlijs.

Pēcvārds

Ko tas viss nozīmē man personīgi? Kā šāda izpratne par sabatu var ietekmēt sabata ievērošanu manā personīgajā dzīvē?
Man sabats vienmēr ir bijis par lielu svētību, lai gan evaņģēlija saikni atklāju tikai vēlāk. Arī es jaunībā, padomju gados, piedzīvoju sabata dēļ daudz sarežģījumu un rūgtu piedzīvojumu, tomēr nekad neesmu nožēlojis šos piedzīvojumus, jo, lai arī mana izpratne bija ierobežota, tomēr Dievs savā žēlastībā dāvāja man savu sabata atdusu. Bet šodien sabats man ir kļuvis vēl svarīgāks, bet uzsvars ir radikāli mainījies. Kamēr jaunībā man sabata ievērošanā vissvarīgākais bija mehāniska “robežu ievērošana”, lai nekad nenokavētu saulrieta momentu un lai neizdarītu kaut ko tādu, kas nav atļauts sabatā, tagad sabats man vairāk saistās ar dziļu apbrīnu par manu Pestītāju, kas izdarīja visu radīšanas un pestīšanas darbu manā vietā, lai es varētu atdusēties Viņa pabeigtajā darbā.  Kamēr jaunībā es jutos pārāks par saviem vienaudžiem, kas “necīnījās par sabatu,” bet izvēlējās sestdienās iet skolā, jo jutos, ka es biju teicami izturējis Dieva uzlikto sabata pārbaudījumu, tagad es sajūtos kā bērns, kas, pieķerts nedarbos, sev par lielu pārsteigumu saņēmis necerētu un gluži nepelnītu dāvanu. Un tā, atdusoties Dieva padarītajā darbā un ieguvis sabata mieru, kas ir aizgaiņājis šaubas par manu pestīšanu, es atklāju, ka tagad esmu brīvs. Brīvs no bailēm, brīvs no verdzīgas nepieciešamības izpatikt Dievam ar sabata ievērošanu, brīvs darboties un kalpot saviem līdzcilvēkiem un savam Pestītājam… un brīvs tiešām atdusēties sabatā ar Viņu.
Sabats man ir svarīgs un tuvs, jo es sajūtu tajā evaņģēlija pulsu.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana