Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors, pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vaditajs
Adventistu Starptautiskā Augstākās Izglītības Institūtā, Filipīnās.

Aivars Ozoliņš 2017.g
Septītās dienas adventistiem visos laikos sabats ir bijis svarīgs ne tikai kā viena no centrālajām doktrīnām, bet arī kā neatņemama kristīgās dzīves sastāvdaļa. Tādejādi sabata nopietna ievērošana kļuva par vienu no adventistu īpašajām atšķirības pazīmēm, un sabats tika iekļauts konfesijas nosaukumā.

Pirmsākumi un sabata doktrīnas attīstība adventismā

Bijušais kuģa kapteinis Džozefs Bēts par sabatu uzzināja no baptistiem un pārliecināja adventistu celmlaužus, ieskaitot Džeimsu un Elenu Vaitu, par tā bībelisko pamatojumu. Bet Bēta ieguldījums adventistu teoloģiskajā mantojumā neaprobežojās tikai ar sabatu kā pielūgsmes dienu, pieminot radīšanas sešas dienas un Dieva atdusu septītajā. Bēts bija arī tas, kurš sasaistīja to ar svētnīcas doktrīnu un līdz ar to arī ar visu apokaliptisko doktrīnu kopumu, un tādā veidā sabats adventistu teoloģiskajā struktūrā ienāca ar ievērojamu eshatoloģisko uzsvaru.

Šis uzsvars gadu gaitā attīstījās un pieauga, līdz sabats kļuva par vienu no centrālajiem adventistu eshatoloģiskajiem pīlāriem. Par nožēlošanu, šis eshatoloģiskais uzsvars baznīcas pastāvēšanas 157 gadu gaitā gandrīz pilnīgi aizēnoja pašu sabata būtību. Vēl šodien tradicionālo adventistu evaņģēlistu sabata doktrīnas skaidrojumos pārsvaru ņem šādi punkti:
  • pierādījumi, ka bībeliskais sabats patiešām vēl šodien ir sestdiena;
  • apgalvojums, ka Katoļu baznīca pārcēla sabatu no sestdienas (radīšanas piemiņas dienas) uz svētdienu (formāli uz Kristus augšāmcelšanās dienu, bet būtībā pagānisma saules pielūgšanas dienu); 
  • pārliecība, ka gala laikā sabats būs izšķirošais faktors, kas nodalīs patiesos pestītos (adventistus) no viltus kristiešiem (katoļiem un atkritušā protestantisma);
  • Tādejādi sabata ievērošana būs lakmusa tests, caur kuru Dievs pārbaudīs, cik uzticīgi ir Viņa sekotāji;
  • “Jēkaba bēdu laika” konflikts centrēsies ap patiesā sabata ievērošanu. Tas būs laiks, kad tiks izdots vispārējais svētdienas likums, kas sabata ievērošanu padarīs par pretlikumīgu, un tā svinēšana kļūs neizsakāmi grūta vai pat dzīvībai bīstama.
  • Tādejādi sabata ievērošana kļūs par Dieva zīmogu uzticīgajiem atpestītajiem, kamēr svētdienas ievērošana būs zvēra zīme, ko saņems visi atkritušie.
Mans mērķis šeit nav apstrīdēt Adventistu sabata eshatoloģisko uzsvaru, bet gan izgaismot bieži aizmirsto vai pat nekad neapzināto sabata dziļāko, teoloģisko nozīmi Dieva pestīšanas plānā. Jāatzīst, ka pēdējā laikā ir jūtama dziļāka interese par sabatu, un parādās pētījumi par to ne tikai eshatoloģiskajā, bet arī soterioloģiskajā kontekstā gan Adventistu draudzēs, gan arī ārpus tām. Kā piemērus var minēt tādas grāmatas “The Lost Meaning of the Seventh Day," Sigve Tonstadt un “I Will Give You Rest,” Elizabeth Talbot (adventistu autori); un “The Sense of the Call, A Sabbath Way of Life For Those Who Serve God, The Church, And the world” Marva J. Dawn, kā arī “Sabbath, Finding Rest, Renewal, And Delight In Out Busy Lives,” Wayne Muller (ne-adventistu autori).

Sabata ievērošanas prakse

Pirms iedziļināmies sabata teoloģijā, vēl neliels ieskats tā praktiskajā ievērošanā mūsdienu pasaulē un vēsturē. Sabats adventismā ir nozīmīgs ne tikai kā doktrīna jeb teorija, bet arī praktiskā nozīmē, ietekmējot mūsu dzīves visdažādākās jomas. Šajā sakarā nereti starp mums izceļas nesaskaņas par pareizu sabata ievērošanu, kad man šķiet, ka mans brālis vai māsa pārkāpj sabatu. Bet dzīvojot starp adventistiem dažādās pasaules malās, esmu sapratis, cik ļoti daudz sabata ievērošanas “atļautais” un “neatļautais” ir katras vietējās kultūras noteikts, kam nav gandrīz nekāda sakara ar Bībeli.

Jaunās derības laikā

Jāatceras, ka adventistiem nekādā ziņā nepieder monopols par sabata ievērošanas noteikumu izstrādāšanu. Evaņģēlijos redzami farizeju un rakstu mācītāju centieni panākt to, lai visi ievērotu sabatu pēc noteikumiem, kurus paši bija izstrādājuši.
Pēc Babilonijas gūsta, kad izraēlieši atgriezās mājās, viņi centās analizēt gūsta iemeslus un nonāca pie secinājuma, ka gūsts bija Dieva sods par baušļu, it īpaši ceturtā baušļa, pietiekoši stingru neievērošanu.  Tāpēc sabiedrībā radās vēlme pēc nopietnākas baušļu ievērošanas, lai šāda nelaime neatkārtotos.  Reliģiskie vadītāji sāka izstrādāt detalizētus noteikumus par sabata svinēšanu, par to, kas atļauts un kas nav atļauts sabatā.  Un, kad apmēram 400 gadus vēlāk šajā pasaulē ienāca Jēzus Kristus, sabata ievērošanas māksla bija novesta līdz “pilnībai”. Tieši tāpēc jau arī Jēzum radās tik daudzas sadursmes ar reliģijas vadoņiem par sabata ievērošanu, jo tie nepārtraukti apsūdzēja Viņu sabata pārkāpšanā.

Septiņpadsmitā gadsimta Amerikā

Bet arī farizeji nebija vienīgie. Septiņpadsmitajā gadsimtā Jaunās pasaules ziemeļaustrumos puritāņu ietekmē sabata ievērošana ieņēma ievērojamu vietu sabiedrības apziņā. Skaidrības labad jāpiebilst, ka runa šeit ir par svētdienas ievērošanu, lai gan tiek lietoti tādi termini kā sabats un Kunga diena. Puritāņi ievēroja svētdienu kā bībelisko sestdienas sabatu (arī no saulrieta līdz saulrietam). Konektikutā bija izdoti ļoti drakoniski Sabata likumi, kuru ievērošana tika stingri uzspiesta. No saulrieta līdz saulrietam bija aizliegts gatavot ēdienu, klāt gultas, slaucīt istabu, mazgāt traukus vai vīriešiem skūties. Bostonā 1656.gadā kāds kapteinis vārdā Kembls tika sodīts uz divām stundām publiskā siekstā par savu “netiklo un nepieklājīgo rīcību”, svētdienā publiski bučojot savu sievu, kas bija viņu sagaidījusi uz mājas pakāpieniem, tam atgriežoties no trīs gadu ilgstošas prombūtnes.

Baznīcās tika iecelti kārtībnieki (angl. tithing-man), kuru uzdevums bija uzturēt kārtību dievkalpojumu laikā un nodrošināt pareizu sabata ievērošanu. Kārtībniekiem bija tiesības arestēt cilvēkus, kas sabatā uz baznīcu devās pārāk lielā steigā un kas jāja sabatā “bez nepieciešamības”. Laikraksts Columbian Centinel 1789.gadā ziņoja, ka kādā sestdienā prezidents (Džordžs Vašingtons) savā ceļojumā uz Ņujorku bija nedaudz apmaldījies, un tāpēc viņam nācās atrast naktsmājas un turpināt savu ceļojumu svētdienas rītā, lai nokļūtu līdz pilsētai, kurā viņš bija plānojis apmeklēt dievkalpojumu. Tomēr, pirms viņš bija sasniedzis baznīcu, viņu aizturēja kāds kārtībnieks un pieprasīja paskaidrojumu, kāpēc viņš svētdienā jāj. Prezidents varēja turpināt ceļu tikai pēc tam, kad bija visos sīkumos izskaidrojis sava ceļojuma un nokavēšanās apstākļus un apsolījies tālāk par minēto pilsētu nedoties.

Vēstures arhīvos ir atrodamas ļoti daudz tiesvedības lietas sakarā ar sabata ievērošanu. Plimutā kādam cilvēkam tika uzlikts naudas sods par to, ka viņš bija Kunga dienā nesis mājās kukurūzas miltu maišeli, bez tam sodīts tika arī dzirnavnieks, kas tam bija atļāvis to darīt. Tajā pašā pilsētā 1652.gadā Elizabetei Edijai tika piespriests 10 šiliņu naudas sods par to, ka viņa Kunga dienā atļāvās izkārt veļu žāvēties. Puritāņi ļoti lielu uzmanību pievērsa arī “sabata robežu” ievērošanai. Piemēram, kāds Plimutas iedzīvotājs Džeims Vats 1658.g. tika ieslēgts siekstā par to, ka bija sabatā rakstījis biznesa darījumu vēstuli. Lai gan tas to bija darījis pievakarē, bet tomēr pārāk agri.
Reizēm šeit fiksētie gadījumi stipri atgādina Jēzus sadursmes ar Rakstu mācītājiem. Ņūberijā 1646.gadā Akila Čeiss ar sievu tika notiesāti par to, ka bija sabatā savā dārzā izlobījuši dažas zirņu pākstis. Kādam kareivim no Danstables nācās samaksāt 40 šiliņu soda naudu par to, ka viņš bija “samitrinājis no vecas vadmalas cepures noplēstu gabaliņu, ko ielikt zābakā”, lai aizsargātu savu tulznaino pēdu. Meinā kādu cilvēku notiesāja par “nepiedienīgu skriešanu” Kunga dienā. Kad viņš protestējot paskaidroja, ka bija skrējis glābt slīkstošu kaimiņu, tiesa vienalga piesprieda tam maksāt soda naudu.

Šie un līdzīgi vēsturiski piemēri ir minēti Alises M. Ērlas 1891.gadā izdotajā grāmatā “Sabats puritāņu Jaunanglijā” un 1898.gadā izdotajā grāmatā “Konektikutas Sabata likumi” (autors nezināms, oriģinālā: “The Sabbath in Puritan New England” by Alice Morse Earle, and “The Blue Laws of Conecticut”). Jāatzīmē, ka šāda drakoniska attieksme pret sabata ievērošanu nebija vienīgi 17. gadsimtā. Mazāk radikālās formās tā turpinājās vēl ilgi caur nākošajiem gadsimtiem. Savienotajās Valstīs vēl šodien dažviet ir atrodami odiozi un arhaiski tā saucamie zilie likumi, kuri praktiski ir aizgājuši aizmirstībā, bet kurus nekad neviens nav oficiāli atsaucis.

Uz šādas realitātes fona nav brīnums, ka Elena Vaita un citi adventistu celmlauži tik lielu uzmanību pievērsa divām diametrāli pretējām lietām: no vienas puses, tiem ļoti svarīga bija stingra sabata ievērošana. Bet no otras puses, šie stingrie sabata (svētdienas) likumi un to drakoniskā uzspiešana viņiem vēl samērā nesenā pagātnē saprotamā kārtā lika domāt par drīzo un neizbēgamo, vispārējo “svētdienas likuma” izdošanu. Tas bija redzējums par nākotni, kad vairs nebūs iespējams svinēt bībelisko sestdienas sabatu, un visiem tiks uzspiests svinēt svētdienu. Šāds satraukums un bailes par “svētdienas likuma” neizbēgamību nereti saklausāmas vēl šodien dažu adventistu evaņģēlistu prezentācijās.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana