Normunds Ūdris. Atmiņu piezīmes (3)

Mana bērnība kopš piedzimšanas aizritēja Sevastopoles ielas dzīvoklī. Mamma kristījās, kad vecākajam brālim bija jāsāk skolas gaitas. Tas varēja būt 1974.gads. Man bija apmēram 4 gadi. Tēvs laikam kristījās kādu gadu vēlāk.
Sevastopoles ielas dzīvoklis
ar vecāku Jaungada dāvanām un liktenīgo krāsni

Atmiņā palikusi sestdiena, kad vecāmmeme ar mammu laikam bija baznīcā (mēs teicām – aizgāja uz sapulci). Tēvs, sēžot uz gultas, lasīja avīzi, bet mēs ar vecāko brāli un māsu spēlējāmies. Vispār jau spēles atceros kā dalītas. Brālis ar māsu jebko spēlēja pret mani, jo es biju mazākais. Ja sastrīdējāmies, tad apsaukājām viens otru. Lielākais zaudējums un pazemojums bija palikt atbildi parādā, kad vairs nebija ko otram teikt. Bieži arī šādos gadījumos biju viens pret brāli un māsu. Tādēļ es iepriekš jau klusībā gatavojos šādām situācijām. Izdomāju piecus sešus vārdus, kā katru varēšu nosaukt. Daži izdomājumi bija bez nozīmes, bet vēlāk mūsu saziņā pat folklorizējās. Vienā tādā reizē biju īpaši gatavojies un izbaudīju triumfu, kad ne tikai apklusināju brāli un māsu, bet man pat vēl bija palikuši vārdi rezervē.

Arī šajā sestdienā sastrīdējāmies. Tētis mūs sabāra. Tad sekoja vēl viens strīds, pēc kura mēs visi jau atradāmies katrs savā kaktā. Man likās, ka tētis ir nedaudz uzvilcies (stāvēšana kaktā bija disciplinēšanas un soda veids).

Vēlāk atceros, ka dusas dienas tika sagaidītas visiem kopā piektdienas vakarā ar lūgšanu un noslēgtas sestdienas vakarā ar lūgšanu.

Vīlandes ielas dievnamu tajā vecumā vēl nebiju iepazinis. Laikam vecāki bija sākuši dziedāt korī- vēlāk viņi abi dziedāja, bet tad vēl par to nezināju. Toreiz brālis Vilnis organizēja kori no manis un māsas Ingunas. Viņš mūs nostādīja abus pie skapja, izdalīja pa tukšai sērkociņu kastītei, uz kurām bija rakstīts „ZĪ -ZĀ - ZĒ-ZŪ”. Viņš diriģēja, bet mums bija jādzied. Dažreiz māsa varēja diriģēt, bet man laikam atļāva tikai vienu reizi. Es to praktizēju vienatnē ar savu lāci, māsas lelli un vēl kādu rotaļlietu.

Vēl tika spēlētas bēres. Parasti tika glabāts spēļu kaķis Kiskulis. Izvadītājs, protams, bija Vilnis. Bēres pārsvarā beidzās tad, kad mēs ar māsu sākām raudāt, jo runā tika uzsvērts tas, ka mēs vairs mūsu mīļo kaķīti nekad neredzēsim. Vispār jau brālis bija talantīgs runātājs. Viņš pat varēja tumšā istabā no aizvērtas grāmatas lasīt tik smieklīgas pasakas, ka mēs ar māsu aizgūtnēm smējāmies.

Vecāmemme man iemācīja lasīt, kad man bija 5 gadi. Tādēļ manas pirmās apzinātās domas par Jēzu Kristu bija nedaudz pirms 5 gadiem. Atceroties šo reizi, skaidri zinu, ka vēl nelasīju. Visdrīzāk, ka tas bija kāda konkrēta dievkalpojuma iespaidā vai arī vairāku dievkalpojumu iespaids. Taču to skaidri atceros. Biju jau savā gultiņā. Vecāki vēl rosījās istabā, bet es gulēju un domāju, ka svarīgākais taču dzīvē ir Jēzus Kristus, un tādēļ ir jādomā tikai par Viņu. Man nebija īsta priekšstata par Jēzu, bet biju sapratis, ka tas ir ļoti svarīgi. Tomēr galvā jaucās domas par mantiņām, ar ko es varētu rītdien spēlēties un ko varētu darīt. Šīs domas bija pazīstamas un ļoti patīkamas. Bet es taču biju sapratis, ka jādomā tikai par Jēzu! Es teicu: „Jēzu, es zinu, ka man jādomā par Tevi! Ļauj man to darīt rīt! Šodien vēl padomāšu par mantiņām un spēlēm!” Aizmigu ar mierīgu sirdi un patīkamām domām. Nākošajā vakarā viss atkārtojās. Teicu: „Jēzu, piedod, bet nespēju domāt tikai par Tevi! Jēzu, rītvakar noteikti Tu būsi galvenais un es domāšu tikai par Tevi!” Tomēr atkal sekoja neveiksme. Nezinu, cik vakarus tā cīnījos -  apņēmos un tad padevos. Cīnījos ar vainas apziņu par patīkamajām domām! Tad lēnām šī cīņa norima. Aizmirsu un mierīgi dzīvoju tālāk. Reizēm atcerējos un domāju, ka esmu Jēzu nodevis. Varbūt, ka mana kā bērna problēma bija tā, ka īsti nezināju un nevarēju zināt – ko un kā par Jēzu domāt?

Vispār jau man bija laba bērnība ar mīlošiem vecākiem, spēlēm un priekiem. Par mani rūpējās un priecājās. Mēs bijām kā daudzas ģimenes. Taču bija daži atslēgas gadījumi, kuri, manuprāt, ietekmēja mani turpmāk kā personību. Patiesībā jau es vienmēr esmu bijis ļoti sarežģīts un sagādāju daudz rūpes un sirdsēstus gan vecākiem, gan vecaimmemei. Arī šobrīd uzskatu – tas, ka mūs ielika kaktā, dabūjām kādu pļauku, dunku vai pat pērienu, nav nekas ārkārtējs. Tikai par to parasti nav pieņemts runāt. Par savām meitām saku, ja viņas būtu puikas, tad laikam kādu reizi arī uzšautu pa dibenu. Ar savām meitenēm reizēm jūtos bezspēcīgs.

Bērnībā bija daži muļķīgi ekscesi. Reiz, esot pagalmā, man sagribējās ēst, un es nevis gāju uz mājām pēc ēdiena, bet ieraudzīju, kā kaimiņiene baložiem izmet maizi. Tur bija gan rupjā, gan baltmaize. Ieraudzīju tādu baltmaizi, kādu mēs neēdām. Tas mani iekārdināja. Pagaršoju. Likās ļoti garšīga! Paņēmu vēl. Sākumā paslepus, bet beigās jau turpat stāvēju un kopā ar baložiem ēdu. Pēkšņi izdzirdēju, ka mani sauc mamma un rāda, lai nāku mājās. Sapratu, ka esmu rīkojies slikti. Tas bija manā mūžā visilgākais kāpiens uz otro stāvu. Atjēdzos pie atvērta skapja durvīm, kur karājās dažādas siksnas un kleitu jostas. Mamma teica, lai izvēlos. Protams, sāku raudāt, bet pa dibenu dabūju. Gribētos teikt – pērienu-, taču laikam tas būtu ļoti skaļi sacīts. Nez, kā es šodien reaģētu, ja redzētu pa logu tādā situācijā savus bērnus?

Biju brīvdomātājs, un par savu viedokli biju gatavs pastāvēt. Kā arī biju gatavs cīnīties, ja uzskatīju, ka man ir taisnība.
Neatceros, par ko biju sadumpojies, bet atteicos iet ārā ar brāli un māsu. Vecāmemme nespēja panākt ar mani kompromisu un teica, ka piesiešot mani uz laiku, kamēr paši būs ārā. Es piekritu (vecaimemmei vienmēr bija maisiņš ar striķīšiem, un viņa pat salauztu krēsla atzveltni varēja tā piesiet pie krēsla, ka tā pat neļodzījās). Tiku ar veļas šņori piesiets pie krāsns augšējā „šībera” ar nolūku, lai sevi nesaskādētu un kaut ko sliktu neizdarītu, jo biju vēl pārāk mazs, lai paliktu bez uzraudzības. Man bija sasietas kājas. Nekas nespieda un nesāpēja, tikai bija ierobežotas kustības un darbības lauks. Visi aizgāja. Man, protams, palika garlaicīgi. Pēdīgi atklāju, ka varu aizsniegties līdz skapītim ar atvilktnēm. Tur izdevās izķeksēt tintes pildspalvu, kuru izjaucu. Lieki teikt, ka grīda, skapīša atvilktne un manas rokas bija ar tinti. Atkal pie tās pašas krāsns dabūju stāvēt kaktā. Negadījums, bet tomēr atzinu sevi par vainīgu.

Toties, kad brālis ar māsu, paņēmuši mani pret manu gribu aiz rokām un kājām, šūpināja, es sadusmojos. Jutos šausmīgi bezpalīdzīgs un pazemots! Lūdzos, raudāju, dusmojos, taču viņi tikai smējās un turpināja šūpot (no bērna kājas līdz pat šai dienai neciešu šūpošanos un griešanos). Kad beidzot izrāvos, paķēru mazo bērnu slotiņu (tādas mazas, zaļas vēl tagad ir nopērkamas) un metos abus pārmācīt. Brālis iespiedās istabas stūrī, bet es dauzīju viņam ar slotiņu pa muguru. Māsa bija iebēgusi otrā istabā un aiztaisījusi durvis. Tajā brīdī, kad nolēmu pievērsties viņai, laikam aiz ziņkāres viņa tieši pa durvju spraugu paskatījās. Situ un trāpīju viņai pa galvu. Tik neveiksmīgi, ka pārsitu līdz asinīm. Tajā brīdī apgriezos un ieraudzīju mammu, kura, troksni izdzirdējusi, bija atnākusi no virtuves.

Brālis un māsa saņēma palīdzību, bet man bija jāstāv kaktā. Vēl jālūdz viņiem piedošana. Es atteicos, jo neuzskatīju sevi par vainīgu (no kakta varēja iziet, ja atzini savu vainu un lūdzi piedošanu). Vai šī bija tā pati reize, nevaru apgalvot, bet es kategoriski atteicos piekāpties. Pateicu, ka stāvēšu un viss. Nostāvēju kaktā līdz vēlam vakaram, kamēr vecāki paši gribēja gulēt. Mani izlaida uz WC un gulēt ar nosacījumu, ka rīt stāvēšu atkal. Nākošo dienu iesāku kaktā. Cik ilgi, neatceros, bet beigās vecāki ar kaut kādām pārrunām kompromisu panāca.

Vienā reizē stāvējām kaktā visi trīs. Par ko, neatceros, bet zinu, ka nebiju vainīgs. Zinot un saprotot kakta darbības principu, aizgāju un pateicu, ka esmu vainīgs. Teicu, ka nezinu, kādēļ tā esmu rīkojies. Mums atļāva iet spēlēties, un tas arī bija mans mērķis, jo likās bezjēdzīgi tik ilgi stāvēt kaktā. Parasti jau agri vai vēlu vainīgais atzinās, bet šajā gadījumā neviens tā arī neatzinās. Kāds izmantoja iespēju noklusēt savu vainu.
Izdarīju sev secinājumu: pelnīts sods nesāp, bet nepelnīts sods sāp ļoti ilgi, un tu nezini, ko ar to darīt. Sapratu arī, ka ar sodu var manipulēt.
Tīši vai netīši, bet netaisnības un pārestības sēkliņa bija iesēta.

Ap to laiku tētim krustmāte norakstīja pusi mājas Ropažos (divas istabas). Vasarās braucām uz turieni. Tur dzīvoja arī tētim mamma, mūsu otra vecmāmiņa, kurai bija saimniecība un lopiņi. Mēs gan pārsvarā laiku pavadījām ar vecommemi, mammas mammu. Jāpiebilst, ka viņa bija daudz aizguvusi no adventistu veselības mācības par veselīgu dzīves veidu, un viņai no mums veselības jautājumos vislielākais paldies!

Laukos rīts sākās visiem kopā ar 10min skrējienu pa rīta rasu basām kājām. Tad visi gājām  uz upi, un līdz kaklam bija jāiemērcējas 3 reizes. Tad mēs dabūjām brokastu piena putru vai maizīti ar linsēklu dzērienu un iesalu. Ēdām pieneņu lapu salātus, nātru zupas un dzērām ceļmallapu sulu. Pirts bija ar kadiķu jeb paegļu slotām, tajā bija norīvēšanās ar rupjo sāli un nobeigumā obligāta apliešanās ar aukstu ūdeni. Tika praktizētas Dr.Kneipa ūdens dziedniecības metodes. Slimību gadījumā tinumi un norīvēšana ar aukstu etiķūdeni. Arī mamma mums to visu praktizēja.

Vispār jau vecāmemme līdz saviem gandrīz 80 gadiem skrēja teciņiem vien. Viņas istaba bija kā cita pasaule. Vienmēr kārtīga, izvēdināta un tīra. Viņai bija tikai rupjie linu palagi un dvieļi. Līdz mūža galam viņa pati praktizēja aukstās vannas un visādas tējas.

Jā, paldies vecākiem un vecaimemmei! Joprojām uzskatu, ka adventistu veselības mācība ir ļoti vērtīga!

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana