Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (27.turpinājums): 

Kad Jēkabpilī bija organizēti vairāki evaņģelizācijas semināri, radās ideja, vai nevaram pamēģināt tādus sarīkot arī citur, tālāk uz Latgales pusi. Aizkrauklē jau bija svētdienas skola. Līvānos nekad nebiju bijis, tikai cauri braucot. 1993.gadā pirms Jaunā gada nolēmu aizbraukt uzzināt, vai ir iespējas evaņģelizēt tur.

Tajā pašā dienā sarunāju telpu Kultūras namā. Sākumā kādu mēnesi pamēģināju izveidot svētdienas skolu, bet tad nolēmu, ka pareizāk būtu arī te rīkot semināru. Toreiz vēl nevajadzēja prasīt atļauju no domes.

Lai ērtāk visi varētu ierasties, telpas sarunājām tuvāk centram, Meža ielā. Īsi pirms iesākuma pats izvietoju afišas. Ielūgumus palīdzēt izdalīt atbrauca no Jēkabpils, kā arī no Daugavpils. Tika apstaigāti daudzi dzīvokļi.

Atklāšanas diena, atceros, bija ļoti sniegota, vējaina. Ejot uz atklāšanu, pa ceļam domāju, ka būs maz apmeklētāju. Bet kad iegāju zālē, biju ļoti pārsteigts- tā bija pilna. No Rīgas atbrauca arī manējie: Vilnis un Sveta, kā arī Aidis. Sveta tulkoja. Arī no Jēkabpils daži atbrauca. Izlikām arī grāmatu galdu ar daudz grāmatām. Apmeklētāji tika reģistrēti, un par regulāriem apmeklējumiem tika dāvinātas Bībeles. Prieku sagādāja, ka apmeklētāju skaits nesamazinājās, un uz lekciju uzdevumiem, kuri mājās bija jāizpilda, cilvēki atbildēja pareizi.

Kad seminārs bija jau pusē, izdarīju pirmo aicinājumu. Jautāju, ja būtu tagad kristības, kas būtu gatavi kristīties? Puse zāles iznāca priekšā. Taču kad semināru noslēdzām, tad pieteicās tikai vienpadsmit. Vairums vienkārši nespēja uzņemties tālāk nopietnu atbildību.
Kristus saka (Mt.16:24): Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man.
Arī šodien ir daudzi, kas vēlās sekot Kristum, iegūt Debesu valstību, bet negrib neko sev aizliegt. Un tas bija arī redzams, semināru noslēdzot. Es un Hildiņa, mēs abi, pēc tam vienu otru apmeklējām un jautājām, kāpēc viņi neizlēma kristīties? Atbilde bija, ka tas viņiem būtu pārāk grūti.

Kristības notika Daugavpilī. Tur arī kristījās vairāki no viņu draudzes. Es kristīju savus, bet mācītājs Belēvičs savus. Pēc kristībām pabijām kādu mirkli mājās pie viņa un tad braucām atpakaļ uz Līvāniem.

Līvānos jau dzīvoja adventistu Uzuliņu ģimene, kā arī Dzintra Zoldnere, tādēļ radās doma šeit izveidot draudzīti. Potenciālo draudzes locekļu skaits atbilda likuma prasībām.

Mēs iesniedzām prasību par reģistrāciju vispirms draudžu savienībai un tad arī valsts institūcijās. Nebija ilgi jāgaida, kad atnāca apstiprinājums. Tagad Līvānos bija arī Septītās dienas adventistu draudze.

Bija jādomā, kur pulcēsimies. Sākumā kādu laiku mums atļāva sanākt kopā Stacijas ielā 5, pēc tam Rīgas ielā, 2.stāvā virs universālā veikala. Bet pastāvīgi beidzot nonācām Stacijas ielā 2, Baltajā mājā.

Sākumā par draudzes vecāko tika izraudzīts Juris Uzuliņš. Pusgadu vēlāk kristījās Vanagu ģimene, un ar laiku Valdis Vanags tika ievēlēts par draudzes vecāko. Viņu vēlāk arī iesvētīja, un līdz šai dienai viņš pilda šo pienākumu. Draudze ir arī augusi ar vēl vairākiem nopietniem kristiešiem, kas šodien kalpo draudzē ar savām dāvanām, piemēram, Pēteris, Artūrs, Līga un citi. Lai gan draudze vēl ir maza, bet prieks, ka tās cilvēki ir nopietni nodevušies Dievam.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana