Kaut nepienāktu sabats!

Pēdējās nedēļās Adventistu draudzēs plašāka uzmanība pievērsta sabatam. Kādas sievietes nosūtītā grāmata bija izprovocējusi stundu garu raidījumu Latvijas Kristīgajā radio, kurā adventistiem nācās saskarties ar nepārprotamu kritiku. Tas raisīja plašāku rakstu sēriju baznīcas mājas lapā, kam sekojis no ētera noņemts sabatam veltīts Adventistu Vispasaules radio raidījums.

No kanceles izskanējušais aicinājums pastāvēt par savu pārliecību man atsauca atmiņā agrāko gadu ainas. Kā jau visi adventisti padomju laikos, arī es sabata dēļ esmu piedzīvojis daudz nepatikšanu. Mani izslēdza no skolas, man bija problēmas sekot līdzi mācībām (toreiz mācības bija sešas dienas nedēļā). Atsevišķi skolotāji un klasesbiedri mani izsmēja. Es, skolu beidzot, nedabūju diplomu, kad visi pārējie bērni, un nevarēju piedalīties izlaidumā. Arī augstskolā sabata dēļ mani sākotnēji negribēja uzņemt. Tajos laikos nebija iespējams būt adventistam un nepiedzīvot grūtības.

VA ir publicējis mūsu sirmo mācītāju piedzīvojumus. Iepriekš savas atmiņas līdzdalīja Ojārs Incenbergs, tagad mans tētis Laimonis Tomsons. Viņi stāsta, kā sabata dēļ ir cietuši.

Šodien ne tuvu situācija nav tāda, kāda tā bija pirms dažiem gadu desmitiem. Tomēr tā vien šķiet, ka mēs jau dzīvojam iespējamo nepatikšanu gaidās. Turklāt droši vien visos adventistos, kas piedzīvojuši padomju laikus, neizbēgami aktuāla kļuva doma, ka mūsu galvenais pārbaudes akmens ir sabats. Sabata dēļ ir bijis vērts cīnīties un ciest! Vai tad Jēzus nerunāja par vajāšanām?  Tikai mūsu gadījumā vajāšanas bija nevis Jēzus dēļ, bet sabata ievērošanas dēļ. Protams, mums bija skaidra atbilde, ka Jēzus un sabats ir viens un tas pats. Bet vai tā tas ir?

Kāpēc Dievam vajadzīgs sabats? Principa pēc? Lai pārbaudītu, kā mēs viņam paklausām?

Dievs taču neiecēla sabatu, lai radītu cilvēkiem problēmas. Jēzus skaidri sacījis: sabats ir celts cilvēka dēļ nevis cilvēks sabata dēļ. Sabats ir svētību un prieka avots. Tāds tas arī man šodien ir. Bet kā lai savieno šo Dieva nodomu ar mūsu pašu pieredzi?

Mans tēvs stāstīja, kā dienesta laikā jau trešdienā viņu pārņēma nemiers – atkal tuvojas sabats! Kā būs? Lielākais izaicinājums! Viss pārējais bija sīkums, salīdzinot ar sabata grūtībām. Tās bija negulētas naktis, lielais prieks, ka tuvojas sabata noslēgums un dažas dienas varēs baudīt brīvību (galu galā, kā mēs lasījām, viņa biedri cītīgi izdarīja tēva darbu, kamēr viņš stāvēja telpas vidū un gaidīja, kad viņi pabeigs). “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es Tev došu dzīvības vainagu!” ar šiem vārdiem viņš sevi iedrošināja. Kāpēc Dievam kaut ko tādu vajadzēja?

Lasot Bībeli, es neesmu atradis tekstus par vajāšanām sabata dēļ. Tajos laikos, ja vergs atteiktos sabatā strādāt, viņu nogalinātu. Un tomēr šādu stāstu nav. Šķiet, verdzības laikos jautājums nebija kļuvis aktuāls. Acīmredzot līdz pat 20.gadsimtam neviens sabata dēļ nebija cietis. Vai Dievs, radot sabatu, bija paredzējis, ka pēc daudziem tūkstošiem gadu beigu galā sabatam kā svētību avotam būs jākļūst par lielāko izaicinājumu?

Padomju izaicinošie laiki ir pagājuši. Pagaidām. Šobrīd mums lielākoties ir iespēja izvēlēties svinēt vai nesvinēt sabatu. Ne tikai es, aptaujas rāda, ka gandrīz visi adventisti tāpēc ir šajā baznīcā, ka viņi, pirmkārt, tic sabata svētībām. Man būtu grūti pāriet uz citu konfesiju, jo tur man pietrūktu tā gandarījuma, ko es iegūstu no sabata miera. Bet ko darīt ar pagātnes pieredzi? Un mūsu nākotnes gaidām?

Man šķiet, ir svarīgi sev atbildēt uz jautājumu: kas ir sabats? Kāpēc Dievs to deva? Un ko darīt, ja tas, kas domāts kā svētība, kļūst par lielāko baiļu, raižu avotu un nastu?