Ir pienākušas nu jau ikgadējās lūgšanu dienas, kādas visā pasaulē organizē Adventistu baznīca. Vakar internetā skatījos dievkalpojuma ierakstu, un pieķēru sevi pie domas, kas mani mulsina visus šos gadus. Ko mēs no Dieva gribam dabūt? Kāpēc lūgt to, kas jau ir?

Gadu no gada atsaucamies uz skaisto Jēzus apsolījumu: “Lūdziet, tad jums taps dots… Kurš gan no tēviem, ja viņam bērns lūgs maizi, dos viņam čūsku… ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, kā gan Dievs nedāvinās jums Svēto Garu, ja Jūs viņam lūgsit.” Skatījos, kā vakar visi sirsnīgi lūdza, lai Dievs viņiem dod šo dāvanu. Pagājušajā gadā bija līdzīgi. Un aizpagājušajā…

Arī es šo lūgumu Dievam esmu izteicis, Viņš man ir devis, un es jau sen baudu tos foršos labumus, kas nāk līdz ar šo dāvanu. Man patīk katru dienu būt draugos ar Dieva Garu. Bet tad pienāk janvāris, un man saka, ka man vajag lūgt to, kas man jau ir. Vai es esmu vienīgais, kuram Dievs jau ir devis savu Garu? Vai pārējie lūdz, bet nesaņem? Vai viņi netic, ka saņem?

“Kam Dieva Gara nav, tas Viņam nepieder,” šie Pāvila vārdi ir izšķiroši. Nevar taču būt, ka saucam sevi par kristiešiem, kas Viņam nepiederam. Bet ja mēs Viņam piederam, tad, manuprāt, mēs Dievu ar savu lūgšanos mulsinām, lai neteiktu vairāk.
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru