Šorīt lūgšanas laikā debesīs redzēju neierastu skatu- dzērvju kāsis bija pajucis, un putni,  šķiet, strīdējās, uz kuru pusi un kā tālāk lidot. Trīs no dzērvēm atdalījās un devās vairāk uz ziemeļiem. Taču arī lielais dzērvju kāsis nespēja sakārtoties un, ik pa brīdim strīdēdamies, mainīja savu vadoni, kuram sekot. Turklāt arī viņi pagriezās tajā pašā virzienā, kur devās atdalījies trijnieks, un lidoja paralēli. Tā viņi strīdoties izzuda tālumā manam skatienam.

Es šo skatu vēroju brīdī, kad domāju par tikko lasīto. Man šorīt atsūtīja saraksti starp diviem brāļiem, kuri, iesaistot lasīšanā visus mācītājus, nodaļu vadītājus un vēl virkni baznīcas kalpotāju, šajās dienās apspriež baznīcas vadītājus un viņu rīcību. Tur netrūkst asu argumentu un strīdu, savstarpēja sarkasma un pārmetumu. Redzētais dzērvju kāsis tik ļoti atgādināja tikko lasīto.

Mēs esam kā tāds pajucis kāsis, strīdoties par tālāko lidojumu. Varbūt vaina ir vadonī, cits mūs vadīs labāk? Bet varbūt vispār tālāk doties atsevišķi, pievienojoties citam kāsim vai veidojot jaunu? Cik labi, ka mēs neesam vienīgie putni, kas dodas mājup. Taču interesanti, ka arī citos kāšos situācija mēdz būt līdzīga. Dažos strīdi ir vēl skaļāki. Vai tāpēc tik daudzi putni izvēlas lidot tikai “trijatā”?

Es pirms dažiem gadiem nevarēju iedomāties, ka arī es būšu daļa no šāda pajukuša kāša. Man vienmēr bija licies, ka dažādībai ir jābūt, taču uz mājām mēs lidojam kopā. Bet tad mūsu kāsis sastrīdējās, un mēs pārkārtojāmies. Izvirzījām kāša priekšgalā citus putnus.  Viņi pamazām pārbīdīja iepriekšējos vadītājus kāša aizmugurē. Tur sākās nepatīkamākais. Aizmugurējie kādus sāka pamazām padzīt no kāša, izknābt ārā. Vēl pa kādam ir aizlidojuši paši. Kāsis gan lido. Mēs turpinām lidot māju virzienā. Taču strīdi ir par to, vai ceļš, kuru lidojam, ir labākais un taisnākais uz mājām. Tāpēc arī kāsis ik pa brītiņam pārkārtojas. 

Un tomēr tik ļoti žēl tos, kurus no kāša padzen. Cik labi, ka ir vēl citi kāši, kas arī lido uz mājām. Tā ir iespēja pievienoties viņiem, nepalikt ceļā vienam. Daudziem gan citi kāši nepatīk, mums šķiet, ka mūsu ceļš ir vienīgais un pārējie lido nepareizā virzienā.

Kad kādus no putniem sāka padzīt no kāša, vai man, pa vidu esot, vajadzēja izlikties to neredzam, kā to ir darījuši vairums putnu? Tas ir jautājums, ko es dzirdu atkal un atkal. Kāpēc es nevarēju izlikties nemanām, kad kādus sāka knābāt?  Jo neviens jau nav bez vainas. Tiesa, knābātāji arī nav svētāki, lai arī cik labākās domās viņi paši par sevi būtu. Taču nu es esmu kļuvis par to daļu, kas izjaucis skaisto kāša formu. Tie, kas redz mūs lidojam, ierauga to, ko es šodien redzēju debesīs. Varbūt  skaistā izskata pēc vajadzēja paklusēt un izlikties neredzam tos, kurus pa vienam izmet no kāša? Tas nekas, ka kāsis paliek mazāks, ka tikai esam vienoti un sakārtoti.  Tagad arī es esmu starp tiem, kuru labprāt daudzi gribētu neredzēt mūsu kāsī.

Un tomēr es negribu lidot prom. Es ļoti ceru, ka mani nepadzīs. Es gribu, lai mums visiem pietiek vietas vienā kāsī. Kaut izjukušā un strīdīgā, bet mēs lidotu kopā. Jo tad mums ir cerības aizlidot līdz mājām.

Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru