Nesen uzzināju, ka darbā atkal pieņemts mācītājs Viktors Geide. Viņš, kurš daudzus gadus savulaik bija bīskaps, turpmāk atbildēs par divām draudzēm Latvijā. Man pat grūti izteikt, kāda godbijības un cieņas sajūta mani pārņem, domājot par šo sirmo Dieva vīru. Viņš tik cienījamos gados vēl gatavs turpināt nest šādu atbildības nastu! 

Un tad es iedomājos par savu tēvu (Laimoni Tomsonu). Arī viņa sirds pieder draudzei. Viņš atsaucas jebkuram aicinājumam kalpot. Vienu sestdienu viņš runā Siguldā, citu Līvānos, tad Jēkabpilī, Olainē, Salaspilī utt. Acīmredzot, tie, kas no Dieva aicināti mācītāja darbā, citādi nemaz nespēj. Viņi ziedo visu, arī savu trūcīgo pensiju, lai tikai varētu būt noderīgi Dievam.
Tas viss, protams, ir skaisti un iedvesmojoši. Bet vai mēs kā draudze novērtējam šos cilvēkus? Esmu prasījis tēvam, vai viņš vismaz nevarētu prasīt kompensēt ceļa naudu. Izrādās, ik mēnesi draudžu Savienība viņam piešķirot ap 29 eiro ceļa izdevumiem. Tā tas esot jau daudzus gadus. Bet par pārējo? Mamma saka – viņam negriboties savā vecumā ņemties ar visiem čekiem. Šobrīd kārtība ir stingra – katru mēnesi jāiesniedz detalizēta atskaite par visiem apmeklējumiem un nobrauktajiem kilometriem, jānodod čeki. Viņam katru reizi braukt uz Rīgu ir grūti (turklāt brauciens uz Rīgu no lauku mājām ar auto vien izmaksātu ap 20 eiro), un tad vēl visas tās atskaites un čeki. Eh, Dievs gādās…

Un tā nu viņš braukā apkārt un kalpo jau vairāk kā 8 gadus, it kā būtu pilnas slodzes mācītājs. Tikai tagad par velti, vēl piemaksājot no savas nelielās valsts pensijas (zem 250 eiro mēnesī). Es taču redzu, kā mani vecāki taupīgi dzīvo, lai visam pietiktu.

Septītās dienas adventistu baznīca vienmēr ir vērtējusi desmitās tiesas principu. Šī Dieva ieceltā kārtība ir ļoti vienkārša. Draudze locekļi maksā, lai uzturētu kalpošanas sistēmu. Vecās Derības laikā tā bija viena no divpadsmit ciltīm, kas pārtika no desmitās tiesas. Būtībā ideja ir ļoti saprotama – 10, nu labi, 12 cilvēku draudze nodrošina viena sava mācītāja algu. Un ja draudze ir lielāka, tad nauda pietiek arī citām kalpošanas vajadzībām – misijai utt. Kāpēc šajos laikos baznīca atrod naudu dažādām citām aktivitātēm, bet nepietiek draudzes mācītājam? Kāpēc gan ir noticis tā, ka tikai divas draudzes (un gandrīz vienmēr tās ir krietni lielākas nekā 10 cilvēki) spēj nodrošināt viena mācītāja algu? Un tad visu pārējo aizpilda dažādi cilvēki, tajā skaitā pensionēti mācītāji, kas strādā par velti.

Protams, šajā stāstā ir vēl viens aspekts – jauno mācītāju trūkst. Nav, kas sludina. Vecie vīri kļūst arvien sirmāki, bet jauno, kas ieņemtu viņu vietu, nav. Un tas nav tikai naudas jautājums. Vai Dieva aicinājums vairs nešķiet vilinošs? Es domāju, konfesijai šis jautājums sev ir jāuzdod. Vairāki no darbiniekiem man privātā sarunā ir atzinušies, ka apsver iespēju pamest darbu — tam pamatā ir stāsts par attieksmi un attiecībām. Tikai atziņa, ka pats Dievs savulaik ir viņus pamudinājis atsaukties aicinājumam kalpot, kavē viņus atstāt darbu. (Lai gan Dievs savā žēlastībā var vadīt tālāk arī citos pienākumos.)  Tikmēr dažus pēdējā laikā paši esam padzinuši, kaut arī viņi gribēja strādāt.

Jaunās Derības vēstulēs es lasu atkal un atkal aicinājumu īpaši vērtēt tos, kuri mums kalpo kā Dieva vēstneši. Vai mēs vērtējam savus mācītājus? Esmu pārliecināts, ka cieņai jāizpaužas gan garīgā, gan materiālā attieksmē.
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru