Redzi un jautā!

Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts. (Lūk.10:21)
Cilvēku dzīvēs bieži izraisās notikumi, pēc kuru pārdzīvošanas, cilvēkam rodas jautājums: “Kāpēc cilvēki mirst?” Saskaroties ar nāvi, cilvēki apjūk, mulst, paliek klusi. Cilvēkus pārņem sāpes, nevarība, bailes. Bailes no neizprotamā un cilvēka prātā rodas atziņa - mēs neesam tik stipri, kā mēs domājam. Un laikam, lai varētu pieklusināt dvēseles izbailes, cilvēks sāka sapņot - cik labi būtu dzīvot pāri laikam, cik labi būtu nemirt! Cilvēcīgie sapņi! Pasakains skaistums un reizē traģēdija! 

Šoreiz pieskarsimies rakstuvietai, kura stāsta par redzi, prieku, aizdomām, vienaldzību, naidu, iejūtību, žēlsirdību, dāsnumu. Bet pāri visam tā atbild uz cilvēka svarīgāko jautājumu: “…ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?”
Lūkas evanģēlijs 10:25-37
Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?"
Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?"
Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu."
Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi."
Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?"
Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?"
Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja."
Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat."
Evaņģēlists Lūka iesāk savu nelielo vēstījumu ar aicinājumu lasītājam būt vērīgam. “Un redzi, …” Atver acis! Atver savu prātu, lai tu spētu ieraudzīt to, ko uz ko skatās daudzi, bet redz retais. Ieraugi pašu svarīgāko! Cauri visam niecīgajam stāstījumam redze ieņem aktivizācijas lomu. Ja mēs uzmanīgi lasām, tad spējam ievērot, ka katrs no Jēzus stāsta personāžiem iet savu noteikto ceļu, liekas, ka katrs no cilvēkiem ir ļoti iegrimuši savās pārdomās, tanī, kas viņiem tajā noteiktajā dzīves brīdī liekas tas svarīgākais. Un ļoti taktiskā veidā Jēzus pasaka klausītājiem - jūsu dažādie ceļi vienā laika brīdī krustojās. Jēzus arī katram no personāžiem pieliek nelielu atzinumu par redzes nozīmi – to ieraudzījis; to ieraudzīja; viņu redzot...

Iepriekšējos pantos pirms pierakstītās rakstu vietas, evaņģēlists Lūka atstāsta priecīgo sarunu mācekļu un Jēzus starpā. Septiņdesmit mācekļi ir atgriezušies no misijas ceļojuma un viņu sirdis ir pilnas ar prieku, kas tā vien vēlas izlauzties ārā. Šis svētais prieks, par Labā uzvaru pār Ļauno, no mācekļiem pāriet pie Jēzus. Arī viņu pārņem prieks un līksmība. Lielā saviļņojumā Jēzus pasludina svētību mācekļiem – "Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši." (23-24)

Jauno evaņģēlistu starpā un Jēzū Kristū valda prieks un līksmība. Šajā prieka brīdī Jēzus pat izsaucas: "Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” Vispārējais prieks nepaliek nepamanīts no apkārtējo cilvēku puses. Kāds vīrs pētījoši novēro šo prieka pārņemto cilvēku pulciņu. Vai nu šī prieka saviļņots vai varbūt šī prieka līksmības sarūgtināts, šis vīrs pietuvojās Jēzum. Lūka pierakstījis - šis vīrs bija Rakstu mācītājs. Vīrs droši vien bija pārsteigts par šo prieka izpausmi. Un viņam radās vēlēšanās (vai kārdinājums) pārbaudīt vai tiešām šāds prieks pamatojas bauslībā!

Pienākdams pie Jēzus, rakstu mācītajs uzdod jautājumu: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?" Kādā citā tulkojumā ir sacīts – “Mācītāj, ko darīdams es iemantošu mūžīgo dzīvību?”

Daudzi cilvēki uzdod šo jautājumu, jo viņiem šķiet, ka tieši darot kaut ko , var iegūt mūžīgo dzīvību. Kristietībā biežāk sastopamais variants ir - ko es varētu nedarīt, lai varētu iegūt mūžīgo dzīvību! Attiecībā un mūsdienu situāciju, mēs šo jautājumu varam arī pārfrāzēt – kas man jādara, lai es nepiedzīvotu nāvi? Rakstu mācītājs uzdod šo svarīgo jautājumu saskaņā ar to kā viņš jaunībā ir mācīts un visu mūžu pats mācījis savus mācekļus. Viņš balstās uz Toru. Taču viņš nav atradis atbildi Torā uz viņam interesējošo jautājumu. Nav redzējis, nav ieraudzījis! Un turpinot meklējumus par dzīvības un nāves jautājumu, viņš nonāk Jēzus tuvumā. Viņa dvēselē skan urdošs jautājums, mokošs jautājums zemapziņā – Vai Jēzus tiešām ir spējīgs dot mūžīgo dzīvību?

Tieši tādu pašu jautājumu uzdod arī kāds priekšnieks Jēzum. Lūkas evaņģēlijā 18.nodaļā 18.pantā:
Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: "Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?"
Gan rakstu mācītājs, gan priekšnieks uzdod jautājumu par „Dzīvību”.
Priekšniekam Jēzus atbildēja – "Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!" Rakstu mācītājam Jēzus stāsta dzīves epizodi, kurā aicina atvērt acis, izmantot redzi. Abiem vīriem ir sasniegumi dzīvē, viņi katrs savā veidā ir turīgi cilvēki. Viņi ir skatījušies un ieraudzījuši to, kas viņiem ir atnesis turību. Bet sirds dziļumos abi vīri jūt tukšumu. Viņu acis raugās apkārt un meklē to, kas šo tukšumu varētu piepildīt…

Galvenais jautājums ir par Dzīvību un atbilde šim jautājumam vēl nav atrasta!
(Turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

Uģis Dauksts:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru