Jona un Ninive

Andis Krēsliņš, teoloģijas doktors, pensionēts mācītājs:

Misioloģisks ieskats Latvijas SDA baznīcas statistikā (2000-2020)

Ir dzirdētas balsis, kas saka, ka draudzes statistika ir tikai cipari, kuri neko neizsaka un kam nav nozīmes. Lasot Bībeli, rodas iespaids, ka Jēzus tā nedomāja, jo stāstīja līdzību par pazudušo aitu (Mt. 18:12-14 un Lk.15:3-7). Lasot šo līdzību, var redzēt, ka gans regulāri veic ganāmpulka uzskaiti, un, ja vienas aitas trūkst, viņš iet to meklēt. Tas parāda Dieva interesi par katru indivīdu un skaidri uzliek par pienākumu katram apzinīgam draudzes ganam rūpēties par uzticēto ganāmpulku, un domāt, kā nezaudēt draudzes locekļus. Ir prieks, ka pašreizējais Adventistu baznīcas virsgans jeb pārraugs – bīskaps (no grieķu episkopos-pārraugs) divu pēdējo Latvijas SDA kongresu laikā izteica apņēmību palielināt draudžu locekļu skaitu (50% līdz 100%), kas ir ļoti labi un teicami, it īpaši ņemot vērā stagnātisko adventistu pieaugumu Eiropā, kur daudzviet adventistu skaits samazinās un draudzes izmirst. Vēlos izteikt pateicību Latvijas SDA draudžu savienības sekretāram un draudzes vadībai par doto iespēju ieskatīties Latvijas draudžu statistikā un dalīties pārdomās par to, kā veicināt draudzes locekļu skaitlisko pieaugumu un tos nezaudēt.

Adventistu baznīca joprojām skaitliski aug vispasaules mērogā un ir viena no visstraujāk augošajām kristiešu konfesijām. Protams, dažādās pasaules daļās skaitliskā izaugsme ir ļoti atšķirīga. Ziemeļu puslodē ir novērojama stagnātiska draudzes izaugsme ar tendenci dažās vietās skaitliski samazināties. Dienvidu puslodē draudzes locekļu skaitliskā izaugsme ir stabili auģšupejoša un ievērojami apsteidz izaugsmi ziemeļu puslodē. Šajā kontekstā prātā nāk Jonas stāsts Bībelē. Tā pamatā ir interesantas detaļas, kuras ir attiecināmas uz mūsdienu situāciju Adventistu baznīcā. Stāsta pirmajā fāzē izteikti iezīmējas Jonas bēgšana no samaitātās Ninives uz Taršišu (Jonas 1:3), un ir tāda sajūta, ka SDA baznīcas vadība vēlas izvairīties no vecās Eiropas un ziemeļu puslodes remdenās kristietības un koncentrēt misioloģiskos resursus dienvidu puslodē. Tur dzīvo mazāk nodrošināti ļaudis, tos ir vieglāk pārliecināt, un viņi ātrāk atsaucas evaņģēlija vēstij. Tas stratēģiski ir saprotams, jo resursus un enerģiju ir labāk lietot tur, kur ir sagaidāmi lielāki panākumi.

Raugoties uz SDA locekļu skaitlisko pieaugumu, ir sajūta, ka Kristus pieminētā pēdējā laika zīme (Mk.13:10) vēl nav piepildījusies un evaņģēlijs netiek sludināts visā pasaulē. Darba ir daudz, īpaši logā 10/40, kas ziemeļu puslodē no ekvatora atrodas starp 10. un 40. grādu paralēlēm. Tur kristiešu klātbūtne, ieskaitot SDA, ir ļoti niecīga un evaņģēlijs netiek sludināts. Jautājums ir ne tikai par 10/40 loga evaņģelizācijas metodēm un stratēģiju, bet arī par vecās Eiropas un Latvijas situāciju, kur draudzes locekļu skaits samazinās. Kā veicināt draudzes izaugsmi? Vai ir iespējams, ka Latvijā atgriežas 90.-to gadu reliģiskā atmoda un draudzes locekļu skaits dubultojas Adventistu baznīcā? Bet, varbūt ir iesācies Jēkaba bēdu laiks ar draudzes sijāšanu? Varbūt apkārtējā sabiedrība ir nocietinājusies un kļuvusi ļauna kā Ninives iedzīvotāji, kurus Dievs gatavojas iznīcināt? Mūsdienu laika interpretācijām nav robežu, un daudz kas ir atkarīgs no katra indivīda pesimistiskā vai optimistiskā pasaules redzējuma. Viena lieta ir skaidra, proti, Kristus vēl nav atnācis, un tāpēc katra kristieša pienākums ir kaut ko darīt, lai veicinātu Kristus evaņģēlija vēsts nešanu pasaulē.

Šajā analītiskajā apskatā vēlos salīdzināt pēdējos 20 gadus Latvijas adventistu baznīcā, kad ekonomiski politiskā situācija valstī ir vairāk vai mazāk nemainīga un evaņģelizācijas apstākļi ir samērā līdzīgi. Apskatot draudzes locekļu izmaiņas Latvijas Adventistu baznīcā, ir redzams, ka no 2014.gada, kad LDS vadību pārņēma bīskaps Vilnis Latgalis, draudzes locekļu skaits pakāpeniski ir samazinājies. Detalizētāk ieskatoties draudžu statistikā, pēc 2014.gada ir novērojama strauja jaunkristīto draudzes locekļu skaita samazināšanās.

Jaunkristīto skaits pēdējo sešu gadu laikā ir samazinājies gandrīz uz pusi un nepilnīgi sedz mirušo draudzes locekļu skaitu. Tas ir nepatīkams rādītājs baznīcas ilgdzīvošanai, kur kopējo situāciju pasliktina izslēgto/zaudēto draudzes locekļu skaits. Tas, protams, nav nekas jauns SDA baznīcā, kur no baznīcas pirmsākumiem draudze regulāri zaudē ievērojamu skaitu draudzes locekļu. Dāvids Trims (SDA Generālkonferences statistikas un arhīvu nodaļas direktors) 2020. gada Adventistu baznīcas vadītāju gadskārtējā kongresā norādīja uz galveno adventistu draudzes izaugsmes problēmu - draudzes locekļi atstāj draudzi. Apskatot pieejamos datus par zaudētajiem draudzes locekļiem, kurus SDA baznīca reģistrē no 1965.gada, atklājas interesanta kopaina, kuru daži novērotāji trāpīgi sauc par rotējošo durvju efektu. Trims norādīja, ka no 1965.gada līdz 2019.gadam SDA baznīcai pievienojās gandrīz 40 ar pus miljons cilvēku, no tiem vairāk nekā 16 miljoni vēlāk tika izslēgti/zaudēti no draudzes. Tas nozīmē, ka baznīca zaudēja vairāk nekā 40% no saviem draudzes locekļiem. Ja tas tā nebūtu noticis, tad šodien uz pasaules būtu vairāk par 40 miljoniem adventistu. Tas ir izaicinājums SDA baznīcai, un cerams, ka baznīcas vadība tam pievērsīs lielāku vērību, aicinot draudzes locekļus vairāk rūpēties par brāļiem un māsām draudzēs, tos motivējot būt iejūtīgākiem un atvērtākiem pret citādi domājošiem. https://www.adventistreview.org/church-news/

Starp Latvijas SDA zaudētajiem draudzes locekļiem ir arī mācītāji, kuri dažādu iemeslu dēļ ir atstājuši draudzi. Regulāri sarakstos ar Gunti Bukalderu, kura teoloģiskajā izglītībā Adventistu baznīca ieguldīja laiku un līdzekļus, bet tad nevelējās vairs atjaunot darbā. Tas piespieda viņu atstāt Adventistu baznīcu un meklēt citas iespējas, kā likt lietā savas teoloģiskās zināšanas. Pilnīgi atšķirīgu attieksmi viņš ir atradis Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā pasaulē (LELBP), kura viņu ir pieņēmusi un kur viņš liek lietā to, ko ir mācījies. Tas manī izraisīja pārdomas par Latvijas Adventistu baznīcas vīziju un metodēm, kā veicināt draudzes izaugsmi gan skaitliski, gan garīgi. Kā izturēties pret draudžu darbiniekiem, kā risināt konfliktu situācijas un kādus signālus sūtīt draudzēm? Mācītāji kā vietējo draudžu vadītāji un aprūpētāji ir ļoti nozīmīgi draudzes izaugsmē. Diemžēl viņu nav atlicis pārāk daudz. Ja nekļūdos, tad kalpošanu draudzēs dažādu iemeslu dēļ kopš 2014.gada ir pārtraukuši Ivo Roderts, Dzintars Ozoliņš, Sergejs Konča, Uldis Liepiņš, Guntis Bukalders, Miks Kaimiņš, Edgars Zaikovskis, Ansis Roderts, Sofija Žaruna. Tuvakajos gados 10 pensionētie aktīvie mācītāji arī būs spiesti gadu nastas dēļ pārtraukt darbu. Kopumā pašreizejās LDS administrācijas laikā dažādu iemeslu dēļ darbu ir atstājuši vai pensijā aizgājuši 19 mācītāji, kuru vietā ir pieņemti 4 jauni cilvēki, kuri cenšas teoloģiski izglītoties. Tas noteikti ir apsveicami, ka gados jauni un enerģiski cilvēki nomaina iepriekšējās paaudzes darbiniekus, bet to skaits un izglītības līmenis nav pietiekams, lai nodrošinātu draudzes izaugsmi. Nenoliedzami, ka mācītāju skaits ir samazināts arī finansiālās spriedzes dēļ, kuras rezultātā katram mācītājam ir jāapkalpo vairākas draudzes.

Neskaidri ir LDS vadības plāni, kā nodrošināt draudzes ar augsti kvalificētiem mācītājiem, kuriem ir ne tikai motivācija, bet arī misioloģiskās zināšanas un teoloģiskā izglītība, kas veicinātu draudzes izaugsmi gan skaitliski, gan garīgi. Vai mācītāju sagatavošanā pietiks ar neakadēmisko izglītību Misijas skolā „Sūti mani”? Ceru, ka misioloģiskā un teoloģiskā izglītība caur ierindas locekļu apmācības kursu (ARISE) un praktisko pieredzi vietējās draudzēs būs pietiekama, lai šī gada jūnijā misijas skolas absolventi būtu gatavi iesastīties baznīcas darbā un veiktu mācītāja pienākumus. Es noteikti atbalstu misijas skolas „Sūti mani” darbību un mācību programu, bet domāju, ka notiekti draudzei ir vajadzīgi akadēmiski izglītoti mācītāji, kuru izglītība ir daudz plašāka un dziļāka nekā „Sūti mani” programma. Zināmas cerības vieš vēlme atjaunot Baltijas ūnijas reliģijas bakalaura (BA in Religion) studiju programmu, kura bija populāra 1990.-tajos gados, to ir plānots atsākt šī gada septembrī. Tā ir Endrjūsa Universitātes (Andrews University) akreditēta programma, kuru Baltijā pasniegs Ņūboldas koledža. Cerams, ka LDS vadība veicinās jaunu cilvēku iesaisti šinī programā un arī atbalstīs teoloģisko izglītību citās TED augstskolās un Latvijas Universitātē, un neies atpakaļ uz padomju laika primitīvi teoloģisko apmācību, daudzviet aprobežojoties ar darba praksi vietējā draudzē, kas noteikti ir labāk nekā vispār nekas.

Pēdējo 6 gadu draudzes skaitlisko samazināšanos var skatīt caur Latvijas Adventistu baznīcas reorganizācijas prizmu, kur uz fundemtālismu orientēti spēki centās izvest reformas, nomainot daudzus pieredzējušus darbiniekus. It īpaši jau tos, kurus uzskatīja par ideoloģiskiem pretiniekiem. Tas ir izraisījis šķelšanos un fragmentāciju Latvijas adventistu baznīcā. Kā redzams, šādas reformas nav atnesušas labus rezultātus arī draudzes skaitliskai izaugsmei. Protams, būs kādi, kuri norādīs uz garīguma un svētbijības uzlabojumiem, ka baznīcas gaisotne ir kļuvusi dievbijīgāka un nošķirtāka no pasaules. Te atkal prātā nāk Jonas stāsts, kas ne tikai norāda uz pagātnes laika Dieva ļaužu segregācijas kļūdām, bet arī uz mūsdienu vēlmi norobežoties, kultivēt iekšējo svētumu un distancēties no pasaules. Mūsdienu Latvijas adventismā ir novērojama parādība, kuras pamatā ir doma, ka mums, īpašajiem Dieva ļaudīm, nevar būt nekas kopējs ar pasauli jeb Jonas stāsta Ninivi. Mūsu uzdevums ir brīdināt Ninivi. Skaidri pateikt, ka Dievs to sodīs. Šī iemesla dēļ daudziem gribas distancēties no Ninives, iet ārā tuksnesī un gaidīt, kad Dievs iznīcinās pilsētu. Zem ricinus stāda sēž ne tikai daudzi ierindas adventisti, bet arī kādi no baznīcas mācītājiem, kuri darbojas, lai tīrītu draudzes no grēciniekiem (nevēlamiem cilvēkiem) un atgrieztos padomju laika misioloģiskajā līmenī, organizējot dziesmu svētkus un garīgus pasākumus draudzes locekļiem, atstājot novārtā pašu galveno draudzes misijā – ārpus draudzes evaņģelizācijas pasākumus. Man nav saprotama to adventistu nostāja, kuri vēlas ierauties sevī, koncentrēties uz morāles normām un draudzes svētumu, izvairīties no Ninives, sēdēt zem ricinus stāda un gaidīt, kad Kristus nāks un sodīs samaitāto pasauli.

Ļoti negribētos kritizēt baznīcas vadību, bet, manuprāt, ir pienācis laiks LDS vadībai pārskatīt misioloģisko stratēģiju, paskatīties uz pagātnes kļūdām un tās labot, pirms Dievs tāpat kā Jonas dienās sūta ļauno tārpu. Dievs mīl šo pasauli, viņam ir mīļi Ninives iedzīvotāji, un viņš ir žēlīgs un mīlošs Dievs, kurš sūtīja savu Dēlu, lai tas mirtu un caur savu nāvi glābtu šo pasauli. Tam ir jābūt Latvijas adventistu misioloģiskajam dzinējspēkam, un tam ir jāapvieno dažādi domājošie, arī nedraudzīgie adventisti.

Daži praktiski ieteikumi, kā uzlabot skaitlisko situāciju un Adventistu baznīcas ilgspējību Latvijā.

1. Rūpēties par esošajiem draudzes locekļiem. Kultivēt draudzīgu attieksme pret dažādi domājošiem cilvēkiem un to grupām baznīcā. Draudzes vadībai vajadzētu pielikt lielākas pūles un centienus, lai izvairītos no šķeltniecības situācijām draudzēs. Risināt konfliktus to sākumposmā, mācīties parādīt pazemību un iecietību pret atšķirīgo un daudzveidīgo draudzēs. Draudzei ir vajadzīgi ne tikai tradicionāli ticīgie, bet arī progresīvi domājoši cilvēki, kuri ir atvērti un gatavi kalpot šīs pasaules vajadzībām. Dažādi domājošiem adventistiem vajadzētu izrādīt lielāku iejūtību un draudzību vienam pret otru. Mēs esam brāļi un māsas Kristū un kā tādi mēs gribam cienīt un uzmanīgi attiekties pret citiem, arī pret tiem, kurus īsti nespējam saprast.


2. Aicināt un dot iespēju jauniem cilvēkiem teoloģiski izglītoties, tos aktīvi iesaistot un atbalstot vietējās evaņģelizācijās. Misijas skola „Sūti mani” ir labs piemērs šādām aktivitātēm. Misioloģiski izglītot un motivēt vajadzētu arī esošos vecākā gada gājuma draudžu mācītājus, lai tie vairāk iesaistītos evņģelizāciju pasākumos un organizētu ārmisiju. 


3. Konsultējoties ar tiem, kuriem ir panākumi evaņģelizācijā, izstrādāt misioloģisko stratēģiju, kura ir reāla un ilglaicīga Latvijas apstākļiem. Īstenot to dzīvē, atļaujot daudzveidību draudzes misijā. Vairāk sadarboties ar Latvijas sabiedrību un valsti, piedaloties valstiskos pasākumos un rādot savu piederību Latvijas tautai. Būt redzamiem sabiedrībā, izplatot labo vēsti, sadarbojoties ar citiem kristiešiem, valstiskām un nevalstiskām organizācijām. Adventistiem ir jānes savs labais vārds pasaulei, lai Ninive zina, ka daudzi modernie Jonas ir gatavi iet pa Ninives ielām un atkārtoti sludināt mīlestības vēsti par Dievu, kurš ir atvērts Dievs, kurš mīl visus cilvēkus un negrib, ka kāds pazustu, bet atgrieztos un iegūtu glābšanu Kristū Jēzū.


4. Būt neatlaidīgiem un pacietīgiem, nezaudēt optimismu un darba prieku evaņģēlija sludināšanā. Neskatoties uz neveiksmēm un maziem panākumiem, darīt to labāko, mācoties no kļūdām un tās labojot. Latvija un Eiropa nav viegla un auglīga zeme evaņģēlija sēklai, bet prasmīgs darba darītājs piedzīvos Kristus evaņģēlija spēku un redzēs, kā no maza asna izaug ražens stāds, kurš nes bagātīgus augļus.