Vai radīšanas stāstā Dievs meloja?

Ulvis Skadiņš, Jelgavas adventistu draudzes vecākais 

Nonākot pie jauniem un jauniem atklājumiem par zemeslodes un cilvēces pagātni, daudzi pamana, ka tie nesaskan ar Bībelē atrodamajiem aprakstiem. Piemēram, radīšanas stāsts runā par sešām radīšanas dienām, bet zemes dzīles atklāj krietni ilgāku radīšanas procesu. Pirmās Bībeles nodaļas stāsta par pirmo cilvēku pāri, kuri bija vienīgie uz planētas, no kuriem radušies visi pārējie. Arheoloģiskie atradumi paleontologiem liek secināt, ka ir bijušas vairākas primātu grupas, nevis tikai viens pāris. Bībele stāsta par vispasaules grēku plūdiem, bet šādi globāli plūdi nav atrodami ģeoloģiskajos slāņos.
Rodas dabīgs jautājums, kam tad īsti ir taisnība? Bībelei vai zinātniekiem? Vieni bez domāšanas atmet Bībeles stāstus kā senatnes mītus un vairāk uzticas zinātnei. Otri norāda, ka cilvēki var kļūdīties, bet Dievs nē. Ja ir konflikts starp cilvēku teikto un Bībeli, tad uzticamāka noteikti būs Bībele, jo tai ir dievišķa autoritāte.

Viens nu ir skaidrs – abiem nevar būt taisnība. Viens no šiem avotiem pamatīgi alojas. To uzsver gan tie, kas noliedz Dievu un uzdodas par zinātnes aizstāvjiem, gan arī tie, kas Bībeli lasa ļoti burtiski, atmetot zinātni kā sātana instrumentu, ar ko viņš veiksmīgi posta kristiešu draudzi.

Es tomēr izvēlos tam nepiekrist. Manā skatījumā šie atšķirīgie apraksti ir pilnībā savienojami un uzticami. Vienkārši tie katrs runā par atšķirīgām lietām un izmanto atšķirīgas metodes.


Esmu dzirdējis, ka radīšanas apraksts ir jāuztver burtiski, jo tas nelīdzinās nedz dzejai, nedz tēlainajiem pravietojumiem. Tāpēc, ja mēs to atmetam kā faktu aprakstu, tā vietā pieņemdami zinātnes skaidrojumus, mēs padarām Dievu par meli.

Vai tiešām Dievs melotu, Bībelē iekļaujot mītus? Vai tiešām Dievs nevarētu cilvēkus uzrunāt caur stāstiem, kas nav jāuztver burtiski?

Piemēram, Ījaba grāmatu es kādreiz uztvēru kā vēsturisku aprakstu. Tomēr tas var būt arī literārs darbs, kurā nav runa par konkrētu vēsturisku cietēju un viņa trīs “draugiem”. Tā vietā tas varētu būt stāsts par cietējiem kopumā un dažādām attieksmēm pret ciešanām, ko iemiesoja trīs “draugu” runas. Abos variantos es joprojām šajā stāstā saskatu dievišķo inspirāciju. Es nekādā ziņā nedomātu, ka Dievs būtu melojis, ja izrādītos, ka tāda Ījaba patiesībā nemaz nav bijis.

Ir tik daudz veidu, kā ar vārdiem un tekstu uzrunāt cilvēkus. Bībele ļoti reti pasaka, kā būtu jāuztver konkrētais teksta fragments. Lielākoties mēs kā lasītāji paši izvēlamies, kā saprast konkrēto tekstu, kas rada domstarpības mūsu starpā. Nevienā vietā Bībelē neesmu atradis apgalvojumu, ka radīšanas stāsts, grēku plūdi vai Bābeles tornis ir jāuztver burtiski kā zinātniski precīza, pārbaudāma informācija. Jā, daļa kristiešu tā uzskata, un viņiem ir savi argumenti, bet tas nekādā veidā nevar ierobežot Dieva brīvību izteikties. Dažkārt izteikšanās caur mītiem un neīstiem stāstiem ir daudz efektīvāka nekā faktoloģiski precīza runa. Ļoti uzskatāms piemērs ir pravieša Nātana uzruna Dāvidam (2. Samuēla gr. 12. nodaļa).

Esmu gājis cauri bērna adopcijas procesam. Viens no lielajiem jautājumiem ir par to, kā bērnam stāstīt par viņa pagātni un ienākšanu jaunajā ģimenē. Problēma ir tā, ka bērns vēl nav spējīgs pareizi uztvert notikušo, ja izmantojam pieaugušajiem saprotamus vārdus un terminus. Tas, ko iesaka speciālisti, ir uzrakstīt pasaku. Ar pasakas tēliem jaunie vecāki palīdz mazajiem saprast galveno, ka viņi bija palikuši vieni un tagad nonākuši jaunā ģimenē, kura par viņiem rūpēsies. Ja to pašu informāciju pasniegtu tieši ar precīziem faktiem, mazais prāts aizķertos aiz nesaprotamām lietām un palaistu garām pašu galveno.

Es uzrakstīju pasaku par mazu traktorēnu un lielajiem traktoriem, kuri meklēja mazajam vecākus. Es kā vecāks būtu sašutis, ja, bērnam izaugot, viņš joprojām domātu, ka traktori patiešām māk runāt, dzemdē mazus traktorēnus utt. tikai tāpēc, ka es tā biju uzrakstījis. Vai es meloju, rakstot sava bērna pieredzi, izmantojot nereālus tēlus? Faktu ziņā es tiešām sarakstīju aplamības. Tomēr nedz bērns, nedz kādi citi man nekad nepārmetīs melošanu šī stāsta sakarā.

Līdzīgi arī Dievam ir tiesības likt uzrakstīt Bībelē tādus stāstus, kas faktu ziņā nav precīzi, bet satur kādu daudz dziļāku vēstījumu – kaut ko tādu, ko cilvēki nekad neatradīs teleskopos, ģeoloģiskajos slāņos, diferenciālvienādojumos vai gēnu zinātnē. Stāstu burts kalpo kā čaula, lai pasniegtu būtību par pašiem klausītājiem, pirmkārt, jau tajā laikā, bet arī mūsdienās.

Viens no maniem mīļākajiem šādiem stāstiem ir uzrakstīts 139. psalmā:

Tu darināji manas īkstis,
tu nopini mani mātes miesās!
Pateicos tev! Cik es baismi brīnumains!
Brīnišķi tavi darbi, to zinu droši!
Mani kauli nebija apslēpti tev,
kamēr es klusībā tiku darināts,
tiku šūdināts zemes dziļumos,
vēl dīglī mani skatīja tavas acis,
un tavā grāmatā uzrakstītas
visas dienas, kas bija sataisītas,
pirms klāt kaut viena no tām.
(Psalms 139:13-16)

Šis teksts runā par to, kā Dievs ar dažādiem amatniecības paņēmieniem veido cilvēku mātes miesās. Darināt, pīt, šūdināt - tas parāda, cik ļoti Dievs iesaistās mūsu katra veidošanā. Tomēr, ja mēs pētītu, kā tieši Dievs to dara, mēs tur neredzēsim nedz tamboradatas, nedz stelles, nedz kādu citu darbarīku. Viss izskatīsies kā dabīgs process, kurā neviens no malas nav iesaistīts. Vai tas nozīmē, ka Dievs meloja, iedvesmojot Dāvidu rakstīt šādus vārdus?

Manuprāt, mēs nepadarām Dievu par meli, ja pieņemam zinātnes atklājumus. Drīzāk mēs Dievu padarām par meli daudzu cilvēku acīs, ja apgalvojam, ka šie stāsti Bībelē faktu ziņā ir precīzi un uztverami burtiski. Turklāt, turoties pie burta, mēs varam pazaudēt stāsta galveno domu.


Aicinu atvērt iepakojumu un ielūkoties tajā, ko Dievs patiesi vēlas mums pateikt!