Kāpēc es negaidu Jēzus nākšanu?

Man regulāri kāds iesaka noskatīties vai noklausīties svētrunu, kas esot īpaši vērtīga. Mēs tā dalāmies ar piedzīvoto, un tas ir forši! Bet vai jūs bieži atklājat, ka tas, kas šķiet ļoti vērtīgs jūsu paziņam, jūs nemaz tā neuzrunā? Kādi noteikti arī par šīm manām pārdomām nodomās – galīgi garām!

Mēs esam ļoti dažādi. Esmu secinājis, ka mani jau sen neuzrunā daudzās uzrunas par laika galu. Tieši tās iedvesmotie ticības cilvēki visbiežāk piedāvā man noskatīties. Spriežot pēc vides internetā, esmu mazākumā. Daudzi adventisti ir pārņemti ar šo tematu. Tā tas gan ir bijis vienmēr. Arī es savulaik esmu to izdzīvojis. Kaut kādā mērā tas ir aizraujoši, jo ir kā tāds nebeidzamais filmu seriāls – ar jaunām sērijām un jaunām gaidām. Tu pēti Bībeles pantus un meklē tiem piepildījumu notikumos sev apkārt – un reizēm šķiet, ka tie baigi labi apokaliptiskajos vēstījumos iederas. Šobrīd topā ir koronavīruss, ugunsgrēki, klimata izmaiņas un pārmaiņas sabiedrībā un draudzē (es arī varētu būt viena no laika gala pazīmēm). Katru gadu veidojas jauna sērija vai pat vairākas, kāpēc pasaules gals skatītājam ir tuvu.

Es apzinos, ka mūs tiešām gaida nepatīkami, visticamāk, dramatiski notikumi. Globālā sasilšana jau rada un radīs smagas sekas. Mēs pļaujam to, ko esam sējuši. Droši vien būs arī citi milzīgi izaicinājumi (līdzīgi kā tas ir noticis ar pašreizējo epidēmiju). Kāpēc tad mani neuzrunā šī lielā interese par tālākajiem notikumiem?

Man šķiet, ka atbilde varētu slēpties manā paša pieredzē. Es kādreiz gaidīju Jēzus atnākšanu, man tā likās svarīga patiesība, kuru jāsludina. Bet es pašu Jēzu īsti nepazinu. Ja jūs man tolaik jautātu, vai es mīlu Dievu, es nemācētu godīgi atbildēt. Man gribējās labāku dzīvi, un es nesapratu, kāpēc tad Dievs man liek dzīvot šeit, ja Viņš var visu darīt jaunu. Nesapratu, kā savietot ticību, ka Jēzus izglābj, ar mistisko gatavošanos, kura nepieciešama, apzinoties, ka beigās tāpat nebūšu pilnīgs, tātad joprojām negatavs.

Pēdējos padsmit gadus (bet varbūt arī ilgāk) Dievs ir kļuvis par manu vismīļāko. Šie ir bijuši raibi gadi, bet skaisti. Daudzajos sarežģītajos notikumos ar paša veselību, naudas grūtībām, šķelšanos baznīcā, mammas nāvi un tuvinieku nelaimēm (tā varētu turpināt) esmu ļoti laimīgs. Kopā ar Dievu, kad mēs viens otru ļoti mīlam, dzīve vienkārši ir super. Patiesībā skaistā un labā ir simtkārt vairāk nekā sliktā! Kāpēc gan man ilgoties pēc nāves (jo līdz šim neviens Kristus atnākšanu nav sagaidījis, kā vien mirstot), ja es kopā ar Jēzu varu dzīvot?

Nav taisnība, ka es negaidu Jēzus atnākšanu- man pašam uz savu jautājumu jāatbild noliedzoši. Tas būs super, kad mēs varēsim satikties vaigu vaigā, nevis tikai Garā, kā tas ir šobrīd. Bet man jau sen vairs negribas dzīvot tikai nākotnes gaidās. Dievs man dod iespēju piedzīvot Dieva valstību tagad, šodien. Un es to daru. Pat šīs dzīves kategorijās es nevēlos dzīvot tikai cerībā. Reizēm izskatās, ka visa pasaule (un kristieši tajā skaitā) dzīvo nevis šodienai bet nākotnei: kad es pabeigšu skolu, kad man palielinās algu, kad es apprecēšos, kad es būšu pensijā, kad es kļūšu pilnīgs, tad…

Tad kāpēc man gaidīt, kad beidzot es sastapšu Jēzu, ja es varu ar viņu dzīvot jau šodien? Kad pienāks laiks būt kopā klātienē, tad es par to priecāšos. Bet apzinoties, ka tas nenotiks tūlīt, un arī šeit ir visvisādi dzīves pienākumi, es labāk priecīgs kopā ar Dievu darīšu tos, nevis dzīvošu pastāvīgās gaidās pēc kaut kā.