Stingrā kristietība

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (16.turpinājums): 

1972.gadā Tuberkulozes dispansers uz pāris mēnešiem mani nosūtīja atkal uz sanatoriju, šoreiz uz Cēsīm, pie Gaujas.

Sabatos apmeklēju Cēsīs dievkalpojumus, kur kalpoja mācītājs Jānis Lapa. Viņa ģimene netālu no sanatorijas dzīvoja. Es bieži tur uzturējos. Trešdienās gāju arī uz kora mēģinājumiem un sabatos dziedāju viņu korī. Reizēm no Rīgas atbrauca arī Hildiņa un viņas draudzene Biruta. Tad viņas palika līdz svētdienai, un mēs, ja bija saulains laiks, atpūtāmies pie Gaujas. Piebiedrojās arī vēl viena draudzes māsa vārdā Šura, kas no Simferopoles bija pārcēlusies dzīvot Latvijā, Cēsīs. Arī viņa dzīvoja netālu no sanatorijas. Kad man bija garlaicīgi, es viņu šad tad apmeklēju.

Vienā sabatā pēc dievkalpojuma nācām kopā caur parku, kurā norisinājās reģionālie dziesmu svētki. Viņa jautāja, ko nozīmē šāds pasākums brīvā dabā? Es teicu - šodien ir sabats, bet, ja tevi tas interesē, atnāksim rīt, tad dzirdēsi ko vairāk. Tā arī izdarījām. Mani Dziesmu svētki īpaši neinteresēja, bet tā kā man nebija ko darīt, atnācu viņas dēļ. No draudzes bija atnākuši vēl daži citi.

Nedēļu vēlāk draudzes vecākais man jautāja, kur es pagājušajā svētdienā biju? Es atcerējos mūsu pasākumu. Viņš jautāja: „Vai Kristus arī jums tur gāja līdzi?” Es paskatījos uz viņu un apjuku, nezināju, ko atbildēt.

Kamēr es biju sanatorijā, nomira mans patēvs Voldis. Viņam bija slima sirds. Mammai tas bija liels trieciens. Sanatorijā saņēmu telegrammu, ka sestdienā būs bēres.

Bija jābrauc uz bērēm. Aizgāju pie sanatorijas galvenās ārstes un parādīju telegrammu. Tūlīt dabūju atļauju un varēju braukt. Problēma bija tikai tā, ka sabata dienā man bija paredzēts dziedāt korī atbildīgu dziesmu. Bet, kad pastāstīju, ka man sestdien ir bēres, nomiris patēvs, mācītājs teica, lai es apdomājot, ko sacījis Jēzus. Man gan likās savādi, ka mācītājs Lapa atsaucās uz Jēzus vārdiem: „Lai miroņi aprok miroņus.” Tajā laikā adventisti nepiedalījās sabatā bērēs, tāpat arī kāzās. Pie sevis domāju, vai tas būs sabata pārkāpums, ja būšu klāt sēru brīžos? Tomēr sestdien neaizbraucu, tikai nākošajā dienā. Agri no rīta braucu uz Rīgu un tad kopā ar Hildiņu uz Kandavu.

Savāda bija sajūta atbraukt tad, kad bēres bija jau beigušās. Iegājām istabā. Mamma gulēja gultā, savārgusi no bēdām. Pirmais, ko viņa jautāja: „Dēliņ, kāpēc tu neatbrauci vakar?” Mums nebija, ko sacīt. Neuzdrošinājos pateikt, ka iemesls ir sabats. Sapratu, ka vakar tomēr bija jāatbrauc.

(turpinājums sekos)