“Mūsu draudzi vieno nevis izpratne, bet gan mīlestība,” sacīja mūsu mācītājs Ģirts, un es pamodos...
Uh, es nebiju iemidzis dievkalpojuma laikā. Tas bija sapnis šonakt. Tiesa, es pat neatceros, par ko tas bija. Gan jau jums arī tā ir bijis, ka jūs atceraties pēdējo sapņa fragmentu pirms pamošanās, bet pašu sapni atsaukt atmiņā vairs neizdodas.
Tas arī nav būtiski. Es neesmu īpašu sapņu redzētājs. Acīmredzot, kaut kur zemapziņā bija iesēdusies saruna pirms nedēļas ar tēvu, kurā daudz runājām par vienotību draudzē. Viņš pārdzīvo, ka mēs savos uzskatos esam kļuvuši ļoti atšķirīgi. Kā gan Kristus varēs darboties, ja draudzē vērojams tik liels uzskatu kokteilis?
Mūsu baznīcā daudz tiek runāts par vienotību. Mēs par to lūdzam, pēc tās ilgojamies. Saprotami: jebkurai kopienai, vienalga, vai tā ir ģimene, draudze, darba kolektīvs vai pat valsts, svarīga ir kopība. Arī Kristus ilgas ir, lai mēs esam kā viens. Tā Jēzus teica savā lūgšanā pirms krustā sišanas.
Mēs ar tēvu tomēr palikām atšķirīgos viedokļos par to, vai runa ir arī par vienotu izpratni dažādos ticības jautājumos. Viņš mani aicināja visu vēlreiz rūpīgi pārdomāt, acīmredzot, tāpēc sapnī kaut kas bijis par šo. Bet es jau iepriekš biju par to domājis un, šķiet, citu atbildi nespēju atrast. Man pat liekas, ka mūsu baznīca pati sevi ir nolēmusi nevis vienotībai, bet gan domstarpībām.
Mēs ar sievu esam kopā laulībā jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Uzdrošinos sacīt, ka mēs viens otru mīlam vairāk nekā pirmajos gados. Man visus šos gadus ir bijis jāmācās respektēt viņas citādību. Mums daudzās lietās nesaskan. Es sākumā mēģināju viņu pielāgot sev. Neveiksmīgi. Man liekas, ka viņa bija gudrāka par mani un to nedarīja. Taču es apņēmos viņu mīlēt jebkuros apstākļos. Jāatzīst, mīlestība ir likusi mums itin bieži paspert soli viens otram pretī, tomēr daudzās jomās mēs arī paliksim atšķirīgi – tajā skaitā atsevišķos uzskatos un izpratnē. Bet es zinu – mēs savā ģimenē kopā esam laimīgi.
Kad Adventistu baznīca veidojās, tā ļoti respektēja katra cilvēka izpratni un ticības brīvību. Pat tādos, šodien liekas, svarīgos jautājumos kā izpratne par Trīsvienību. Daudzi pionieri, piemēram, Elenas Vaitas vīrs, bija kategoriski Trīsvienības noliedzēji. Tomēr tas nekādā veidā netraucēja visiem kopā būt vienā draudzē. Kur vēl fundamentālāks jautājums par to, kādam Dievam mēs ticam!
Šodien mēs esam izveidojuši doktrīnu pie doktrīnas, Draudzes rokasgrāmatu ar skrupuloziem noteikumiem, un tā vien šķiet, ka mūsos rodas arvien uzmācīgāka vēlme, lai visi saprot un tic vienādi. Bet ja nē – tad dusmojamies, norājam, lūdzam, pat slēdzam ārā no draudzes. Savukārt tie, kuri nepiekrīt kādai no kopējām mācībām, tikpat izmisīgi cenšas pārliecināt pārējos par savas izpratnes pareizību. Tiek rīkotas tikšanās un mazās grupiņas, kurās viens otram aktīvi pierāda un māca, ka tikai šādi un ne citādi ir jāsaprot konkrēti Bībeles teksti. Un kad savā grupā gūta virsroka pareizās mācības saprašanā, tad sākam pārdzīvot par citiem, kuri, muļķi, nesaprot. Mums pat ir skaidrs, kurš vainīgs – sātans aptumšojis cilvēku saprātu, un ir jāmēģina viņus izraut no maldiem.
Vai kopīga izpratne un mācība nav svarīga? Protams, ir kaut kāds iesmels un pamats, kāpēc mēs gribam nākt un piederēt konkrētai draudzei. Mācība ir viens no mūsu izvēles noteicējiem. Ja tas tā nebūtu, mēs uz šo draudzi neietu. Turklāt tas ir tikai likumsakarīgi, ka draudzē gribam dalīties ar to, ko esam sapratuši. Visbiežāk draugu kopu veido cilvēki, kuri domā vai saprot līdzīgi- tāpēc arī veidojas vai nu grupiņas vai pat atsevišķas draudzes, kas ir līdzīgi domājošas. Problēmas, man šķiet, sākas tad, kad gribam arī pārējiem noteikt, ko viņi nedrīkst saprast citādi.
Kristus pēdējā lūgšana pirms krustā sišanas, manuprāt, nav par vienotību draudzē. Tā ir par vienotību ar Dievu. Jēzus sirds ilgas ir, lai mēs būtu Viņā, kā Viņš ir Tēvā. Un tad mēs arī būsim savstarpēji vienoti. Vienoti ne tik daudz pareizā izpratnē, bet mīlestībā un pieņemšanā.
Es esmu spēlējis vairākos orķestros. Pirms katra mēģinājuma vispirms tiek noskaņoti instrumenti. Parasti tās ir klavieres, kurām tiek pieskaņoti pārējie instrumenti. Reiz joka pēc pamēģinājām vijoli noskaņot pēc klavierēm, tad nākamo vijoli pēc šīs vijoles, tad čellu pēc otrās vijoles, un tā uz priekšu. Visi bija labi mūziķi ar labu dzirdi, bet kad beigās pamēģinājām, kas sanācis – ticiet man, bija kakofonija.
Man šķiet, svarīgākais ir meklēt Kristu nevis vienotību draudzē. Ja mēs mīlēsim Kristu, tad mīlēsim arī visus savējos, arī tos, kuri saprot un domā citādi. Ja mana mīlestība ir atkarīga tikai no tā, kā mans tuvākais saprot atsevišķas mācības, tad tā nav mīlestība. Mācītāj Ģirt, šajā ziņā mēs esam domubiedri! Ne tikai sapnī, vai ne?
Uh, es nebiju iemidzis dievkalpojuma laikā. Tas bija sapnis šonakt. Tiesa, es pat neatceros, par ko tas bija. Gan jau jums arī tā ir bijis, ka jūs atceraties pēdējo sapņa fragmentu pirms pamošanās, bet pašu sapni atsaukt atmiņā vairs neizdodas.
Mūsu baznīcā daudz tiek runāts par vienotību. Mēs par to lūdzam, pēc tās ilgojamies. Saprotami: jebkurai kopienai, vienalga, vai tā ir ģimene, draudze, darba kolektīvs vai pat valsts, svarīga ir kopība. Arī Kristus ilgas ir, lai mēs esam kā viens. Tā Jēzus teica savā lūgšanā pirms krustā sišanas.
Mēs ar tēvu tomēr palikām atšķirīgos viedokļos par to, vai runa ir arī par vienotu izpratni dažādos ticības jautājumos. Viņš mani aicināja visu vēlreiz rūpīgi pārdomāt, acīmredzot, tāpēc sapnī kaut kas bijis par šo. Bet es jau iepriekš biju par to domājis un, šķiet, citu atbildi nespēju atrast. Man pat liekas, ka mūsu baznīca pati sevi ir nolēmusi nevis vienotībai, bet gan domstarpībām.
Mēs ar sievu esam kopā laulībā jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Uzdrošinos sacīt, ka mēs viens otru mīlam vairāk nekā pirmajos gados. Man visus šos gadus ir bijis jāmācās respektēt viņas citādību. Mums daudzās lietās nesaskan. Es sākumā mēģināju viņu pielāgot sev. Neveiksmīgi. Man liekas, ka viņa bija gudrāka par mani un to nedarīja. Taču es apņēmos viņu mīlēt jebkuros apstākļos. Jāatzīst, mīlestība ir likusi mums itin bieži paspert soli viens otram pretī, tomēr daudzās jomās mēs arī paliksim atšķirīgi – tajā skaitā atsevišķos uzskatos un izpratnē. Bet es zinu – mēs savā ģimenē kopā esam laimīgi.
Kad Adventistu baznīca veidojās, tā ļoti respektēja katra cilvēka izpratni un ticības brīvību. Pat tādos, šodien liekas, svarīgos jautājumos kā izpratne par Trīsvienību. Daudzi pionieri, piemēram, Elenas Vaitas vīrs, bija kategoriski Trīsvienības noliedzēji. Tomēr tas nekādā veidā netraucēja visiem kopā būt vienā draudzē. Kur vēl fundamentālāks jautājums par to, kādam Dievam mēs ticam!
Šodien mēs esam izveidojuši doktrīnu pie doktrīnas, Draudzes rokasgrāmatu ar skrupuloziem noteikumiem, un tā vien šķiet, ka mūsos rodas arvien uzmācīgāka vēlme, lai visi saprot un tic vienādi. Bet ja nē – tad dusmojamies, norājam, lūdzam, pat slēdzam ārā no draudzes. Savukārt tie, kuri nepiekrīt kādai no kopējām mācībām, tikpat izmisīgi cenšas pārliecināt pārējos par savas izpratnes pareizību. Tiek rīkotas tikšanās un mazās grupiņas, kurās viens otram aktīvi pierāda un māca, ka tikai šādi un ne citādi ir jāsaprot konkrēti Bībeles teksti. Un kad savā grupā gūta virsroka pareizās mācības saprašanā, tad sākam pārdzīvot par citiem, kuri, muļķi, nesaprot. Mums pat ir skaidrs, kurš vainīgs – sātans aptumšojis cilvēku saprātu, un ir jāmēģina viņus izraut no maldiem.
Vai kopīga izpratne un mācība nav svarīga? Protams, ir kaut kāds iesmels un pamats, kāpēc mēs gribam nākt un piederēt konkrētai draudzei. Mācība ir viens no mūsu izvēles noteicējiem. Ja tas tā nebūtu, mēs uz šo draudzi neietu. Turklāt tas ir tikai likumsakarīgi, ka draudzē gribam dalīties ar to, ko esam sapratuši. Visbiežāk draugu kopu veido cilvēki, kuri domā vai saprot līdzīgi- tāpēc arī veidojas vai nu grupiņas vai pat atsevišķas draudzes, kas ir līdzīgi domājošas. Problēmas, man šķiet, sākas tad, kad gribam arī pārējiem noteikt, ko viņi nedrīkst saprast citādi.
Kristus pēdējā lūgšana pirms krustā sišanas, manuprāt, nav par vienotību draudzē. Tā ir par vienotību ar Dievu. Jēzus sirds ilgas ir, lai mēs būtu Viņā, kā Viņš ir Tēvā. Un tad mēs arī būsim savstarpēji vienoti. Vienoti ne tik daudz pareizā izpratnē, bet mīlestībā un pieņemšanā.
Es esmu spēlējis vairākos orķestros. Pirms katra mēģinājuma vispirms tiek noskaņoti instrumenti. Parasti tās ir klavieres, kurām tiek pieskaņoti pārējie instrumenti. Reiz joka pēc pamēģinājām vijoli noskaņot pēc klavierēm, tad nākamo vijoli pēc šīs vijoles, tad čellu pēc otrās vijoles, un tā uz priekšu. Visi bija labi mūziķi ar labu dzirdi, bet kad beigās pamēģinājām, kas sanācis – ticiet man, bija kakofonija.
Man šķiet, svarīgākais ir meklēt Kristu nevis vienotību draudzē. Ja mēs mīlēsim Kristu, tad mīlēsim arī visus savējos, arī tos, kuri saprot un domā citādi. Ja mana mīlestība ir atkarīga tikai no tā, kā mans tuvākais saprot atsevišķas mācības, tad tā nav mīlestība. Mācītāj Ģirt, šajā ziņā mēs esam domubiedri! Ne tikai sapnī, vai ne?
Par vienotību, kuru nevajag
Reviewed by Aidis Tomsons
on
sestdiena, novembris 23, 2019
Rating:
Reviewed by Aidis Tomsons
on
sestdiena, novembris 23, 2019
Rating:
Ja noraidām Svēto Garu kā personu, tad līdz ar to noraidām Jēzu Kristu, kas atstājis savā vietā Svēto Garu kā savu vietnieku un Jēzus Kristus otrā atnākšana vairs nav saistoša.
AtbildētDzēstKādā veidā gan es noraidītu Jēzu Kristu, ja lasot Bībelē, ka Svētais Gars ir tas "Patiesības Gars, kas iziet no Tēva" (Jāņ.15:26), saprotu, ka ne jau persona iziet no Tēva, bet Viņa personiskais Gars, kas mums un mūsos dots un runā to ka pieder Kristum, kā sacīts "jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā" (Mat.10:20).
DzēstNu kā es, šādi saprotot, noliegtu Jēzu Kristu?