Mūzika baznīcā

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (17.turpinājums): 

Nejauši iepazinos ar vienu krievu draudzes cilvēku, mūzikas entuziastu uzvārdā Stumbrs. Viņš bija radinieks Ordelovskim, Latvijas PSR pūtēju orķestra diriģentam. Stumbrs pārzināja krievu nacionālos mūzikas instrumentus domras. Pats daudzus gadus bija spēlējis domru dažādos orķestros. Tagad viņam bija 70 gadu, bet šī mūzika viņam joprojām bija ļoti tuva. Tā kā es nedaudz biju apguvis spēlēt mandolīnu, mani viņa aizraušanās ieinteresēja.

Vēl pirms sarunas ar viņu vienā kora vakarā biju iedrošinājies sniegt īsu muzikālu priekšnesumu. Hildiņa spēlēja uz mazās cītariņas, viņai to bija atdevusi tante. Neatceros, ko spēlēja Vilnītis, bet es un Edžus Leflers, kuru es pierunāju, spēlējām uz mandolīnām. Cik atceros, tā bija dziesma „Dziediet dziesmu Pestītajam”. Toreiz tā bija uzdrīkstēšanās, jo valsts Reliģisko lietu kults bija aizliedzis draudzē jebkādu muzicēšanu, atļautas bija tikai klavieres un ērģeles.

Laikam šis muzikālais sniegums bija daudziem paticis. Atceros, ka pēc tam pie mums pienāca Vēsma Geide un izteica atzinību. Jāpiemin arī fakts, ka nesen 17 cilvēku sastāvā no Torņakalna draudzes (Rīgas 7.draudzes) bijām pārgājuši uz 1.draudzi. Tur, Pārdaugavā, tolaik izveidojās ne visai patīkamas savstarpējās attiecības, un tie, kas domāja citādi, pārgāja uz Centra draudzi. Cik tas bija pareizi, par to toreiz daudz nedomāju. Toreiz tika runāts, ka mācītāju 7.draudzē iecēlis Reliģisko lietu kults un viņš vadās no kulta direktīvas, nevis ņem vērā to, ko saka Dieva Vārds. Protams, ka 1.draudze, kas jau tā bija skaitliski lielāka, priecājās par tādu papildinājumu. Mēs visi bijām koristi. Toties Torņakalnā tas atstāja robu. Ļaunais ir visos laikos uzbrucis draudzei, lai to vājinātu.

Drīz pēc mūsu uzdrīkstēšanās spēlēt uz mūzikas instrumentiem pamanījām, ka neesam vienīgie. Drīz jau parastajos dievkalpojumos varēja dzirdēt gan kokli, gan vijoli. Situācija bija mainījusies. Tā kā no Reliģisko lietu kulta nekādu aizrādījumu nebija, arī draudzes vadība neiebilda. Uz 1.draudzi pārnāca Uldis Liepiņš, viņš drīz tika izraudzīts par palīgmācītāju. Viņš labi spēlēja vijoli. Ar to viņš kuplināja dziesmu dievkalpojumus. Vēlāk izveidojās pat vijoļu  ansamblis. Es gan vijoli vairs nemācēju spēlēt. Aidītis piekrita mācīties vijoli mūzikas skolā, un viņš, kad bija to apguvis, papildināja mūziķu pulciņu.

Bet arī man radās iespēja piedalīties mūziķu grupā, tikai varēju spēlēt citu instrumentu. Es jau pieminēju domras speciālistu Stumbru. Viņam radās ideja izveidot domru sekstetu. Viņš nolēma apmācīt tos, kas jau pārvaldīja līdzīgus instrumentus, tādus kā balalaika vai mandolīna. Tie bijām mēs - Edžus Leflers, Miltus, Poligo, Verners, es un pats Stumbrs. Vēlāk sastāvs tika papildināts.

Katram tika iedots instruments. Stumbrs bija sarunājis atsevišķu telpu, kur regulāri notika mēģinājumi. Viņš bija ļoti akurāts cilvēks. Viņš piekodināja, kad būsim pietiekoši labi saspēlējušies un varēsim spēlēt jau publikas priekšā, mums visiem būs jāģērbjas tumšos uzvalkos un kaklasaitēs. Pultis un notis arī bija melnā tonī. Skatītājiem no attāluma izskatījās, ka mēs spēlējam no galvas, jo mūsu uzvalki, pultis, viss saplūda kopā.

Stumbram bija vēl kāds interesants nosacījums. Viņš bija gatavs strādāt tikai ar vīriešiem...
Gatavošanās bija nopietna. Pirms viņš atļāva spēlēt klausītāju priekšā, viņš sarunāja ierakstu studiju, un tikai tad, kad skanējums bija pietiekoši labs, mēs varējām uzstāties.

Vēlāk viņš gan kļuva pielaidīgāks. Viņš gribēja, lai mūziķu skaits būtu lielāks. Viņu vairs neapmierināja tik mazs sastāvs kā sekstets. Viņa ilgas bija piesaistīt arī citus instrumentus, piemēram, kādus pūšaminstrumentus – flautas vai klarneti. Lai to varētu realizēt, viņam bija jāļauj spēlēt arī sievietēm. Flautu spēlēja Vizma Driķe un Margarita Driķe. Pie domras drīz piesēdās Skaidrīte Teremta, Urve, Biruta un citi.

Stumbra skaņdarbu repertuārs, ko viņš izvēlējās, lielā mērā bija saistīts ar krievu klasiku un Pareizticīgās baznīcas noskaņām. Katrā lielā dziesmu dievkalpojumā un draudžu jubilejās mums bija jāspēlē divi skaņdarbi.

Domras instrumenta pievilcīgums slēpjas tremolā. Man tas mazliet atgādina vijoli, bet domrai tas ir īpaši nozīmīgs. Tremols ne katram padevās. Cik atceros, labākais mums bija tikai diviem- man un Edžum. Tāpēc mums uzticēja pirmo partiju. Tiesa, drīz secinājām, ka es varēju to izdarīt arī uz basa instrumentiem un pat uz kontrabasa.

Stumbrs bija principiāls, viņam bija savi ieskati programmas izvēlē, un viņš piekrita uzstāties tikai svarīgākajos dievkalpojumos. Bet ko darīt parastajos sabatos? Mēs nolēmām, ka varam vajadzības gadījumā spēlēt arī paši, bez viņa. Es parunāju ar vairākiem draudzes locekļiem, arī jauniešiem, kuri bija gatavi mācīties spēlēt, un pieteicās ne mazums interesentu. Neatceros, cik daudz laika tas prasīja, bet drīz bijām jau pietiekoši liels sastāvs, ar dažādiem instrumentiem. Skanīgs bija lielais cītars, ko spēlēja Biruta. Viņa iemācījās spēlēt arī domru.

Mēs drošāki jutāmies augšā balkonā, un no turienes bieži spēlējām sabata vai svētdienas vakara dievkalpojumos. Es pats izvēlējos repertuāru no mūsu pašu dziesmu grāmatām un pārrakstīju notis cipara sistēmā. Dziesmas bija vienkāršas un melodiskas, lai visi dalībnieki varētu nospēlēt. Biju pārsteigts par atsaucību no cilvēkiem, nebija problēmas pierunāt nākt uz mēģinājumiem. Mūs atbalstīja arī kora diriģents Edgars Reķis. Viņam bija paticis mūsu muzikālais sniegums.

Pamazām tomēr muzicēšana apsīka. Izjuka gan mūsu orķestris, gan Stumbra diriģētais sastāvs. Tam bija vairāki iemesli. Arvien vairāk draudzē sāka spēlēt profesionāli mūziķi. Mēs tomēr bijām amatieri. Turklāt domra ir krievu nacionālais instruments. Mēs bijām latviešu draudze.

(turpinājums sekos)