Vidzemē vēlējās vairāk zināt par Bībeli

Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Liezere) 

Liezeres dievnams ir neliela koka celtne lauku vidū. Līdz tuvākajai autobusu pieturai ir vairāk nekā trīs kilometri. 1930.gados tajā apkārtnē dzīvoja diezgan daudz draudzes locekļu. Latvijas valsts plānos bija pārbūvēt ceļus, tad dievnams būtu gandrīz ceļu krustcelēs. Tāpēc arī tika uzcelts šis nams. Drīz viss mainījās, ceļi netika izbūvēti, bet dievnams palika.

Draudzes locekļiem ērtāk bija nokļūt Madonā. Tādēļ sabatos mēs pulcējāmies Madonā draudzes locekļa mājās (laikā, kad darbojos Cēsīs, man tika uzticēta draudzes cilvēku aprūpe arī šeit). Tikai Svētā vakarēdiena dievkalpojumus rīkojām dievnamā Liezeres „Cērpos”. Tad bija jānoorganizē transports, lai nogādātu dalībniekus turp un atpakaļ.

Diezgan daudzi draudzes locekļi dzīvoja Vestienas pagastā un daži arī Ērgļos. Tādēļ plānojām plašāku darbu uzsākt tur. Sarunājām telpas svētdienas skolas nodarbībām Vestienas ciema padomes ēkā un Ērgļu kultūras namā.

Cilvēki svētdien bija aicināti uz pirmo tikšanos. Naktī pārgulēju pie draudzes locekļiem Vestienā. Svētdien no rīta mašīnas klāja centimetru bieza ledus kārta. Tādi paši ledū kalti bija visi ceļi. Nekursēja neviena automašīna, ne satiksmes autobusi, bet mums bija jābrauc. Lūdzām Dievu, lai Viņa eņģeļi stūrē mūsu transportus.

Pateicība Dievam, cilvēki bija atsaucīgi, un notika pirmā nodarbība gan pieaugušajiem, gan bērniem Vestienā. Priekšā vēl bija brauciens uz Ērgļiem, kur arī cilvēki bija atsaukušies un pa slidenajām ietvēm ieradušies.

Tā turpmāk visu ziemu, neskatoties ne uz kādiem laika apstākļiem, katru svētdienu abās vietās pētījām Bībeles patiesības. Vēlāk vēl izveidojās grupa interesentu Nītaurē. Tas nozīmēja, ka mājup uz Cēsīm devos caur Nītauri. Bieži, svētdienas rītos dodoties ceļā no Cēsīm uz Vestienu pa mazākajiem ceļiem, biju pirmā mašīna, kas brauca pa pieputināto ceļu. Daudzreiz to klāja ledus kārta, bet Dievs sargāja un palīdzēja pārvarēt ledū apvilktos kalnus.

Toreiz trūka degvielas gan valsts transportam, gan privātajam sektoram. Stāvējām stundām rindās, lai dabūtu. Vienreiz, esmu pārliecināts, tā bija Dieva vadība, ka netālajā Bērzaunes uzpildes stacijā sestdienas vēlā vakarā bija degviela bez rindas. Tādēļ, vairākkārt braucot Vestiena-Bērzaune, uzkrāju rezervē 200 litru mucu ar benzīnu.

Tīrīja tikai tos ceļus, kur kursēja satiksmes autobusi, bet cilvēki, kas vēlējās vairāk zināt par Bībeli, dzīvoja vietās, kur ceļi netika regulāri tīrīti. Pie  viņiem nevarēja arī aizbraukt ar mašīnu. Tādēļ regulāri apmeklēju šos cilvēkus. Braucu no Cēsīm uz Madonu ar autobusu līdz pieturai “Pagrieziens uz Gaiziņu”, tad tālāk gāju ar kājām līdz Gaiziņam, tur kādā mājā bija tikšanās. Labi, ja pa šo ceļu bija aizbraucis kāds traktors, bet reizēm... Tad no Gaiziņa pa meža zvēru takām daži kilometri bija līdz nākošajām mājām, un tad vēl pēc dažiem kilometriem nākošās mājas, kur cilvēki gaidīja noteiktos laikos. Tālāk jau ceļš veda uz pieturu maršrutā Madona- Ērgļi un tad uz Cēsīm. Tāds maršruts ar kājām gandrīz 30 kilometri.

Tomēr bija arī svētku brīži, kad kādā maija dienā Kāla ezerā Vestienā sirds derību ar savu Kungu slēdza septiņi cilvēki.