Kad baznīcā izvaro

Pasaules mediji ļoti cieši seko jaunākajām ziņām no Vatikāna, kur sapulcējušies Romas Katoļu baznīcas vadītāji no visas pasaules. Pirmo reizi pēc vairākiem gadu desmitiem un tūkstošiem ziņojumu par izvarošanām baznīcā tās vadība ir uzdrošinājusies atklāti par notikušo diskutēt. Vardarbībā cietušo upuru stāsti ir sāpju pilni. Gadu desmitiem baznīca ir centusies noklusēt neskaitāmas ziņas par visa vecuma bērnu un mūķeņu izvarošanām. Reizēm šķiet neticami, ka mūsu laikos tik ilgstoši tas ir bijis iespējams. Priesteri gadu desmitiem ir piesmējuši simtiem bērnu, un neviens viņus par to nav sodījis. Daudzi no viņiem jau ir miruši, un kādiem dzīves laikā pat uzcelts piemineklis (tikko kā satracinātie poļi vienu tādu pieminekli nopostījuši).

Sekojot līdzi notiekošajam, esmu domājis, kas notiktu, ja līdzīga situācija būtu manā baznīcā? Visticamāk, tā jau būtu beigusi pastāvēt. Kaut ko tādu pārdzīvot var tikai milzīga institūcija ar pasaulplašu ietekmi. Taču arī Katoļu baznīcai tā ir nopietna krīze. Eksperti atzīst: daudzās valstīs notikušā dēļ baznīca ir zaudējusi ietekmi sabiedrībā. Cilvēki vairs neiet uz baznīcu vai arī pret tās aktivitātēm izturas ar neslēptu skepsi. Būs vajadzīgs laiks, lai krīzi pārvarētu. Un šajā ziņā daudz kas ir atkarīgs no Vatikāna tuvāko dienu lēmumiem.

Es uz notiekošo raugos arī ar žurnālistisku interesi. Patiesībā tā ir mācība visām baznīcām. Jo gribam mēs to atzīt vai nē, taču grēka slimi cilvēki ir visās baznīcās. Es dodos uz adventistu draudzi, un arī Adventistu baznīcā regulāri pavīd līdzīgas traģēdijas. Vismaz pāris reizes gadā mediji ziņo par kādu adventistu mācītāju vai skolotāju, kurš tiek turēts aizdomās par pedofiliju. Atceros, pirms padsmit gadiem reiz tādu ziņu publicējām žurnālā „Adventes Vēstis” un saņēmām norājumu no vairākiem cilvēkiem. Tādas ziņas tikai radot sašutumu un nepatiku, garīgi nevis ceļ, bet gremdē, tāpēc pavairot tās nevajag. Jāatzīst, arī man tās lasīt nav patīkami, un bieži esmu domājis- nu, kāpēc tādus mēslus celt virspusē? Esat ievērojuši, ka arī VA mēs šīs ziņas faktiski esam ignorējuši?

Un tomēr notiekošais Vatikānā šajās dienās man liek atkal par to domāt. Droši vien tā tas arī bija Katoļu baznīcā – kurš tad gribēs, lai šāda informācija nonāktu atklātībā? Prelāti to slēpa, cik vien varēja. Turklāt nebija jau arī tiešu pierādījumu. Mēs redzam, kā šodien tas notiek Latvijā. Katoļu priesteris Zeiļa joprojām bauda draudzes un baznīcas uzticību, lai gan tieši šajās dienās policija apstiprinājusi, ka tai ir pietiekoši daudz pierādījumu, lai lietu jau nodotu prokuratūrai tālākai virzīšanai uz tiesu. Bet priesteris savu vainu noliedz.

Es ļoti gaidu Vatikāna konferences lēmumus. Tur vajadzētu tapt vadlīnijām, kuras ļoti vajadzīgas ikvienai baznīcai, jo tapušas traģiskā mācībā. Es gan zinu, ka pasaules mediji joprojām šaubās par baznīcas spēju reaģēt. Un tas ir bēdīgi. Būtībā notiekošais atklāj mūžseno spriedzi ar jautājumu: kas ir svarīgāks – institūcijas prestižs vai viena cilvēka liktenis? Un cik gan bieži institūcijas un jebkuras cilvēku kopas prestižs tiek vērtēts augstāk par cilvēka sāpēm. Nezinu, kā jums, bet man tas atsauc atmiņā evaņģēlija būtību. Tā atklājas Dieva nesatricināmajā apņēmībā pielīdzināt sevi cilvēkam. Un institucionālajā pārliecībā, ko atklāj Kristus laika augstais priesteris, sakot:

Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā. (Jāņa 11:50)

Baidoties par savas baznīcas reputāciju, baznīca ir upurējusi cilvēkus.
Bet patiesībā stāsts ir par Kristu.

Ko jūs esat darījuši vienam no vismazākajiem, to jūs Man esat darījuši!