Mācībās gan ar bērniem, gan pieaugušajiem

Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Cēsis 1989.-1993. 2.daļa) 

Cēsīs ir Audzināšanas iestāde pusaudžiem- likuma pārkāpējiem, ko dēvē par koloniju. Aizgāju pie priekšnieka ar piedāvājumu ļaut šiem zēniem stāstīt par Dievu, piedošanu, dzīves izmaiņu. Priekšnieks atbildēja: „Nevaru ļaut Jums runāt bez viņu vecāku atļaujas.” Tajā brīdī Dievs deva gudrību, un es jautāju: „Vai viņi prasīja saviem vecākiem atļauju nonākt šajā vietā?” Viņš pasmaidīja, un man atļauja tika dota.
Ilgāku laiku kopā ar draudzes jauniešiem tikāmies ar šiem pusaudžiem. Pārrunas notika gan latviešu, gan krievu valodā. Tika sniegti garīgi koncerti. Prieks bija vēlāk satikt vienu no viņiem, kurš bija aktīvi iesaistījies kristīgās jaunatnes darbā.
Netālajā Liepā viens nams bija atvēlēts brīvā režīma cietumniekiem. Arī tur reizi nedēļā bija tikšanās un kopīgas Bībeles studijas. Vēlākajos gados izveidojās cietuma kapelānu darbs, kas turpināja šo mūsu necilo sākumu šajā pusē.

Saņēmu arī lūgumu vienā lauku skolā 40 km attālumā no Cēsīm bērniem stāstīt par Bībeli. Devos turp arī reizi nedēļā. Direktore izkārtoja šo laiku tā, ka visi skolas bērni un skolotāji brīvprātīgi varēja uz šo stundu ierasties. Prieks bija, ka gandrīz trešā daļa gan bērnu, gan skolotāju izvēlējās šīs nodarbības.
Baznīcai radās iespējas izdot garīga satura grāmatas. Piedāvāju tās skolotājiem. Sevišķi iecienīta bija faksimāliespiedumā iznākusī grāmata „Audzināšana”. To iegādājās gandrīz visi skolotāji.
1993.gada 1. septembrī mani uzaicināja uz mācību svētkiem. Lūdzu direktorei atļaut man runāt pašā noslēgumā. Pirms pāris gadiem bijām piedzīvojuši apvērsumu jeb augusta puču. Uzrunā pieminēju šo notikumu un vaicāju: „Ko valsts vīri aicināja darīt šajā laikā?” Bija dažādas atbildes, bet atskanēja arī tāda – lūgt Dievu. Tad sacīju: „Arī šodien mūsu bērniem ir nopietns mācību gads, vai arī mēs nevarētu izlūgt Dieva vadību tālākajā darba posmā?” Prieks, ka visi piecālās, lai kopīgi lūgtu, un noslēdzot visi pievienojās „Mūsu Tēvs debesīs...”  Daži sacīja, ka ar lūgšanu vajadzētu sākt kaut katru dienu.

Kopā ar draudzes vecāko izveidojām Bībeles korespondences skolu, kuru reklamējām vietējā laikrakstā. Tās bija Bībeles lekcijas ar pēdējā lappusē uzdotiem jautājumiem. Saņemot atbildes lapu, tika izsūtīta nākošā lekcija.
Atsaucās cilvēki no dažādām Latvijas vietām- vairāk nekā 70. Citi neturpināja, bet citi pabeidza kursu. Nezinām visu viņu tālāko garīgo izaugsmi, bet tikai vēlāk uzzināju, ka bija, kas pievienojās vietējām draudzēm.