Pārdomas pēc Ceļa Meklētāju nometnes

“Šī ir viena no labākajām lietām, kas Adventistu Baznīcai ir,” sacīja dakteris Arvīds Irmejs, un man bija pilnībā tam jāpiekrīt. Mēs kopā ar viņu un vēl daudziem citiem (pieaugušie un bērni- vairāk nekā 500 cilvēku) pavadījām kārtējo ikvasaras nedēļu zaļā pļavā Gaujas krastos un izbaudījām Dieva klātbūtni un gādību. Ceļa meklētāju (un arī Piedzīvojumu meklētāju) kustība ir liela svētība mūsu bērniem un jauniešiem.

Šie būs daži mani novērojumi un secinājumi. Vispirms jāatkārto to, ko jau gadiem ir teikuši daudzi- grūti pat novērtēt, ko dara visi, kas iesaistījušies šīs kustības atbalstīšanā. Sākot ar direktori Gunu Rīmani – milzīgs paldies viņai! Mēs tikai debesīs aptversim, cik daudz viņa ir ziedojusi, lai viss notiktu. Un, protams, visi pārējie – gan organizatoru komanda, gan klubu direktori, skolotāji, pavāri utt. Visus nav iespējams uzskaitīt. Kāpēc gan viņi gadu no gada tam velta tik daudz? Jo atpakaļ saņem lielu gandarījumu par visu! To nometnē var ļoti labi redzēt.

Viens novērojums šogad skumdināja. Diemžēl lielā telts bija tukšāka – acīmredzot, bērnu palicis mazāk nekā dažos iepriekšējos gados. Šis aspekts tad nu mani pamudināja savas pārdomas uzrakstīt. Nometnē nepiedalījās viens no lielākajiem un vecākajiem klubiem –no Liepājas. Jura Pasternaka aiziešana no draudzes ir atstājusi sāpīgu iespaidu. Nometnē nebija pārstāvēta arī Daugavpils – draudzes sadalīšanās ir atstājusi savu postošo iespaidu arī tur. Nav kluba vairs Ventspilī. Kādreiz bija klubi gan Saldū, gan Tukumā. Tagad Kurzemē ir palicis tikai viens klubs – Talsos. Tiesa, spēcīgs klubs, jo tur nepārprotami jaušams mācītāja atbalsts. Viņa aktīvā klātbūtne visas nedēļas garumā ļoti iepriecināja. Bet draudzes taču ir arī citās pilsētās!

Bija arī pilsētas, kuru aktīvā rosīšanās nometnē īpaši iepriecināja. Mums kaimiņos bija Alūksnes un Gulbenes klubi. Lai gan draudzes tur mazas un ar daudz bērniem nevar lepoties, teltīs kūsāja ļoti dzīva enerģija. Tāpat kā Rūjienas klubā, kur lielākoties visi bērni ir ne no draudzes. Patiesībā nometne ļāva ieraudzīt citādu ainu nekā oficiālā Adventistu draudžu statistika. Tas rosināja pārvērtēt, kas ir mūsu prioritātes. Kāpēc ir draudzes, kur tikai pāris bērnu klātbūtne spēj piesaistīt desmitiem citu jauniešu, bet citur ir otrādi?  Arī mūsu draudzei (Rīgas 5.draudzei) nākotnē jādomā, kā veidot plašāku draugu kopu. Šis ir mans subjektīvs secinājums, bet nometnē varēja redzēt, cik liela svētība ir mūsu sieviešu darbošanās. Mācītājas Ilva Liepiņa un Dagnija Lapa iedrošina saredzēt kristietības nākotni.

Tas noteikti ir visu organizatoru nopelns, ka nometnē notiekošais spēj aizraut arī tos daudzos bērnus, kuriem ikdienas kristietība ir sveša. Man pašam vēl vienu īpašu paldies gribas pateikt Ingai Šļakotai. Tas, kā viņa (protams, kopā ar citiem komandas cilvēkiem) gadu gadiem izdomā, ko darīt, lai divreiz dienā pāris stundu garumā uzturētu bērnu interesi piedalīties kopējās sanāksmēs un dievkalpojumos, ir apbrīnojami. Tajos ir apvienots humors, iekšēja brīvība, smiekli un aplausi ar dziļiem garīguma brīžiem.

Ir vēl kāds ieguvums, ko es katru gadu nometnē novērtēju. Šī ir vieta, kur mēs visi, dažādie adventisti, esam kopā. Man šķiet, CM nometne vislabākajā veidā realizē kādreizējo Adventistu baznīcas moto: “Vienoti dažādībā”.  Bija labi, ka tie, kam nepatīk mana darbošanās, varēja pienākt klāt, to sacīt, mēs varējām parunāt. Mums bija iespēja draudzēties un piedzīvot, ko nozīmē darboties kopā, cits citam izpalīdzot un atbalstot. Paldies visiem, un lūgsim, domāsim, darbosimies, lai nākamgad lielā nometnes telts būtu atkal pilnāka.

(foto Pauls Roderts)