Kāpēc es gribu būt adventists

Tiem, kas nezina – es savulaik tiku izslēgts no baznīcas. Tas bija pirms gandrīz 25 gadiem. Kāpēc un kā tas notika, tas ir atsevišķs stāsts. Pēc dažiem mēnešiem es atkal tiku kristīts. Atceros, ilgi domāju, kā man rīkoties. Atstāt Dievu es nespēju, es biju Viņu iemīlējis (nepārprotiet, nebija tā, ka draudze mani izslēdza bez jebkāda iemesla).  Savu dzīvi bez ticības un draudzes iedomāties nespēju. Taču atgriezties tur, no kurienes mani padzina, arī nebiju gatavs.  Man bija dilemma: ko darīt?

Latvijā ir daudz dažādu konfesiju. Es varēju pievienoties, piemēram, baptistu draudzei. Es tiešām to apsvēru. Man bija baptistu draugi, un es šo baznīcu ļoti vērtēju- starp citu, tagad vēl jo vairāk ticu, ka tā ir brīnišķīga Dieva draudze. Tāpat man bija draugi citās baznīcās. Katrā ir kaut kas īpašs, ko var no viņiem mācīties un pārņemt. Un tomēr es nebiju gatavs mainīt konfesionālo piederību. Esmu reizēm domājis, kā es rīkotos šodien, ja man atkal būtu jāizšķiras. Un secināju, ka joprojām gribētu būt adventists.
Kas gan mani šai baznīcā tik ļoti piesaista?

Lai gan būtu jāmin daudzi iemesli, plašākā perspektīvā atbilde ir tikai viena. Tā ir mācība. Izpratne par to, ko nozīmē būt kristietim un kā to praktizēt manā ikdienas dzīvē. Pat ja man atkal nāktos pamest Adventistu baznīcu (es gan ceru, ka tāda izšķiršanās man nebūs jāizdara, bet pieredze rāda, ka cilvēciskais faktors ne vienmēr ir prognozējams), savā būtībā es paliktu adventists. Tik daudz ko esmu guvis no savas konfesijas.

Protams, visu uzskaitīt es nemaz nevaru. Taču dažus ieguvumus gribu nosaukt.
Kā pirmo droši vien jāpiemin to, ar ko adventistus pazīst visvairāk – tā ir sabata svētība. Ja kādiem tā liekas adventistu bauslības nasta, man tā ir svētība. Šī diena, kas ir atšķirīga no pārējām nedēļas dienām, ir kaut kas, ko var tikai piedzīvot. Reizēm tā ir viena no vislielākajām darba dienām, taču tas ir cita veida darbs, kad var izbaudīt prieku, ko dod darbošanās citu labā. Šo sabata „garšu” es pazaudēt negribētu.

Ir vēl viena izpratne, kas mani vienmēr priecējusi – tā ir droša paļāvība, ka Dievs nevienu ellē mūžīgi nespīdzinās. Nezinu, kā citu konfesiju kristieši tiek galā ar šo dīvaino domu, ka Dievs ir tik nežēlīgs. Es adventistu doktrīnai redzu drošu, bībelisku pamatojumu.

Protams, viena no lielākajām Adventistu baznīcas svētībām ir Elena Vaita. Viņai bija īpaša, Dieva dota dāvana, kuru varētu nosaukt par praviešu dāvanu, lai gan viņa pati negribēja, ka viņu dēvē par pravieti. Kaut arī man jāatzīst, ka ar viņas rakstiem baznīcā ir ļoti manipulēts, un tas tiek darīts joprojām, viņas labo ietekmi ir grūti pārvērtēt. Man ir nācies sev atzīt atkal un atkal, ka tieši viņas rakstīto grāmatu un vēstuļu dēļ es esmu tas, kas esmu. Viņa mani mācījusi uzticēties Dievam pilnībā, un šajā ticībā esmu atradis savu profesiju, ģimeni, uzcēlis māju un turpinu dzīvot ticībā. Viņas iedrošināts, esmu centies ik dienas ieklausīties Dieva balsī, dzirdēt Viņu, ļauties Viņam. Viņas pamudināts, esmu mācījies neklusēt, bet iestāties par taisnību tad, kad pašam tas nozīmē nepatikšanas. Viņa ir palīdzējusi saprast, cik svarīgi ir tas, kādi mēs esam – kā runājam, kā izturamies, kā mīlam, kādi esam kā cilvēki. Viņas mudināts, esmu mācījies neapmierināties ar to, ko zinu un saprotu, bet uzdrošināties pārvērtēt savu ticību. No dažiem uzskatiem esmu atteicies, jo atklāju ko jaunu, vēl skaistāku, tomēr saglabājot Kristus doto pamatu: viņa ir iedrošinājusi it visā saglabāt balansu.

Viss, ko uzskaitīju, nav nekas unikāls. Tās ir atziņas, kuras atrodamas Bībelē un arī citās konfesijās vai pat reliģijās. Taču viņas autoritāte man ir palīdzējusi to visu izdzīvot. Bet atsevišķi jāpiemin vēl kāda Adventistu baznīcas vērtība, kuru tā ieguvusi, īpaši pateicoties Elenai Vaitai. Tā ir izpratne par to, cik ļoti Dievam ir svarīga mūsu fiziskā labklājība, un ka tā bieži ir atkarīga no mums pašiem.  Tas, kā ēdu vai cik daudz kustos, ietekmē manu pašsajūtu un domāšanu. Pasaulē šī ir vispārpieņemta patiesība, taču Adventistu baznīcā to novērtē gandrīz vai reliģiskā līmenī. Pateicoties šai atziņai, mani vecāki ir dzīvojuši pilnvērtīgu dzīvi arī vecumdienās. Šīs svētības baudu arī es savā ģimenē. Veselība ir ļoti liela vērtība.

Es varētu turpināt par vēl daudz citiem ieguvumiem un atbildētiem jautājumiem savā draudzē. Un godīgi atzīties, ka ir jautājumi, kur mana izpratne būtiski atšķiras no baznīcā vispārpieņemtajiem skaidrojumiem. Jā, ir atsevišķi punkti, kur man baznīcas nostāja šķiet nepareiza. Taču es labi apzinos, ka mana šī brīža izpratne nav nekāds patiesības etalons.

Tiesa, ir kas tāds, kas dažkārt mani ir ļoti mulsinājis Adventistu baznīcā. Tie esam mēs paši. Mēs esam tik dažādi! Reizēm satiekoties ar saviem ticības biedriem draudzēs un lasot, ko viņi raksta internetā, mani pārņem patiess izbrīns- vai tiešām mēs esam vienas konfesijas cilvēki? Pat vienas ģimenes lokā mēs mēdzam saprast un domāt absolūti atšķirīgi. Bet esmu pārliecinājies, ka citās konfesijās nav citādi. Tur ir tikpat raiba aina. Un ja jau citur ir tāpat, un Dievs ar to tiek galā, tad kur gan es varētu iet?

Lai arī cik daudz trūkumu ir manai baznīcai un man pašam, Dievs par mums gādā un vada. Un mudina novērtēt tās vērtības, kuru ir krietni vairāk. Tāpēc, lai arī kā mums ir klājies līdz šim, un kas zina, kas manā dzīvē notiks tālāk, es tomēr saku, ka es gribu būt adventists.