Galvas tranplantācija

Kādam ķermenim transplantēja galvu. Tas tika pie jaunas galvas. Šī jaunā galva biju es. Tagad es biju šī ķermeņa galva un šis ķermenis bija mans.

Ķermenim paveicās. Jo es neesmu dumja, es neesmu savtīga, es neesmu slinka un izlaidīga. Es esmu cēla galva, kas vedīs ķermeni pretī tikumam, veselībai un tīrībai. Es esmu visu sapratusi. Manī nav šaubu. Es skaidri zinu, kāda ir patiesība un kā katrā situācijā ir jārīkojas.

Ķermenis bija priecīgs par mani un klausīja man uz vārda. Priekšā bija dubļi un akmens. Es kājai teicu: “Kāp uz akmens! Nekāp dubļos!” Un kāja klausīja. Uz galda stāvēja savējais un svešais. Es rokai teicu: “Neņem svešo! Ņem tikai savējo!” Un roka klausīja. Man deva aizliegto un atļauto. Es mutei teicu: “Kod labajā! Nekod aizliegto!” Un mute klausīja.

Man priekšā bija baltais un melnais. Es pirkstam teicu: “Rādi uz balto! Nerādi uz melno!” Bet pirksts neklausīja. Viņš rādīja uz melno. Es teicu, lai rāda uz skaisto, bet viņš rādīja uz neglīto. Es pavēlēju nerādīt vispār, bet pirksts tik un tā rādīja.

Pirksta nepaklausība kļuva lipīga. Es teicu citiem pirkstiem, lai aptur nepaklausīgo pirkstu. Bet viņu starpā izcēlās strīds. Jo vieni nosodīja nepaklausīgo, tāpat kā es, bet citi viņu aizstāvēja. Tā pirksti manās rokās sapinās.

Es sapratu, ka nepaklausīgais pirksts ir jāgriež nost. Tomēr pārējie pirksti atteicās turēt nazi. Tad es pavēlēju rokai pašai braukāt pa nazi, līdz pirksts nokrīt. Bet arī roka kļuva nepaklausīga.

Tad es pavēlēju zobiem nokost pirkstu, lai atbrīvotos no visa ļaunuma saknes. Zobi paklausīja un klupa pirkstam virsū. Bet roka paņēma pirkstu un aizmuka aiz muguras. Es visādi grozījos un zobi dusmās klabinājās, bet klāt netika.

Tad mēle ierunājās: “Ko jūs plosāties!? Mēs taču esam viens ķermenis. Nedarīsim cits citam pāri!”

Tātad arī mēle bija nostājusies pret mani. Zobi, to dzirdēdami, iekoda mēlē. Roka dzirdēdama mēles kliedzienu, ieblieza ar dūri pa zobiem. Vēders uzgūlās virsū nešpetnajai rokai un neļāva tai kustēties. Tikmēr otra roka bija apmulsusi. Brīžiem tā centās savu māsu savaldīt, brīžiem aizstāvēt.

Kājas no lielā trača nezināja kur skriet un ko iesākt. Viena centās lekt pār pleciem, otra turējās stingri pie akmeņiem.

Kad cīņa bija iekarsusi, ārsts pamanīja, ka es netieku ar ķermeni galā. Viņš sasēja manu ķermeni, nostiprināja mani, lai nekustos, un aizveda uz operācijas zāli.

Mans bijušais ķermenis tika pie jaunas galvas. Bet es tiku pie jauna ķermeņa. Tagad es biju šī jaunā ķermeņa galva un šis ķermenis bija mans.

Jaunajam ķermenim paveicās. Jo es neesmu dumja, es neesmu savtīga, es neesmu slinka un izlaidīga. Es esmu cēla galva, kas vedīs ķermeni pretī tikumam, veselībai un tīrībai. Es esmu visu sapratusi. Manī nav šaubu. Es skaidri zinu, kāda ir patiesība un kā katrā situācijā ir jārīkojas. 

Cerams, ka jaunais ķermenis arī to zina.