Izkāpšana no vilciena ir atlikta

Šī ir mūsu mīlestības dziesma Dievam, kurš gādājis, lai mana mamma būtu kopā ar mums. Kad pirms nepilna gada ar bērniem sapulcējāmies pie viņas gultas, mēs nezinājām, kas tālāk notiks. Mūsu lūgšanas bija sirsnīgas, un sirdī man bija sajūta, ka Dievs palīdzēs. Tobrīd mēs nezinājām, cik patiesībā situācija bija sarežģīta.

Tas bija pagājušā gada pavasaris, kad viņai parādījās dīvainas lēkmes – elpas trūkums un sirds aritmija. Viņa daudzus gadu desmitus pie ārstiem nebija bijusi. Mēs zinājām, ka mūsu mamma ir stipra. Taču viņai bija 83 gadi. Tētis, protams, uztraucās. Ārsti laukos nebija viegli pieejami, un pateikt, kas īsti notiek, viņi nemācēja.

Yotube vietnē ir redzama mūsu pēdējā ciemošanās laukos (skatīt šeit www.youtube.com/watch...).
Vecāki mūs mīļi sagaidīja, un mēs tur, viņu aprūpēti, pavadījām divas skaistas nedēļas.

Bija pienācis laiks doties prom, un omamma (tā mēs viņu dēvējam) atnāca palīdzēt sakārtot mūsu istabu. Tur viņa arī palika – guļot gultā un cenšoties ievilkt elpu.
Diemžēl mums bija jābrauc uz Rīgu. Mēs sapulcējāmies ap viņas gultu un katrs sirsnīgi lūdzām. Protams, es apzinājos, ka katram pienāks laiks aiziet no šīs pasaules, un mamma vienmēr ir teikusi, ka ir tam gatava. Taču, kamēr mazie katrs izteica savu lūgumu Dievam, es sirdī jutu, kā Dievs mani uzrunā. Manī bija ticība, ka šoreiz stāsts vēl tikai sākas.

Pēc dažām dienām viņai palika vieglāk. Taču pagāja pāris nedēļas, un nu jau mammu ar neatliekamās palīdzības auto bija jāved uz slimnīcu. Jēkabpils slimnīcā ārsti nespēja pateikt, kas mammai par vainu. Daktere bija īsts Dievs cilvēks. Viņa nokārtoja, lai mammu ar ātrās palīdzības automašīnu pārvestu uz Rīgu, uz Stradiņu slimnīcu. Diemžēl arī Stradiņos cēloni lēkmēm atrast neizdevās. Pašsajūtu gan krietni uzlaboja, lai varētu palaist mājās.  Toties tad, kad vēl pēc dažām nedēļām viņai atkal palika slikti, stāvoklis kļuva kritisks.

Tajā vakarā, kad izstāstīju notiekošo bērniem, vecākais dēls Artis skumji izteica šķietami pašsaprotamo secinājumu: “Redz, Dievs par omammu neuzklausīja mūsu lūgšanu.” Tomēr mani atkal pārņēma sajūta, ka viss būs labi. Cik bieži ir tā, ka tas, kas mums nepatīk, patiesībā ir Dieva rūpes, lai mums palīdzētu.

Īstenībā Dievs jau aktīvi mūsu dzīvē darbojās. Līdz pavasarim aptuveni gadu mūsu mājās dzīvoja jauks, mīļš cilvēks – sievas draudzenīte, kura slimo ar smagu un neārstējamu plaušu slimību. Viņai bija vajadzīga īpaša ārstu uzraudzība, un tā ka viņa iepriekš bija dzīvojusi tālu no Rīgas, mēs atvēlējām vienu istabu mūsu mājās. Es viņu šad tad vedu uz Stradiņu slimnīcu un tā iepazinos ar viņas ārstējošo ārstu, Reto slimību speciālistu asociācijas vadītāju Andri Skridi.

Tajā vakarā, kad mamma cīnījās pēc elpas, es sajutu pamudinājumu piezvanīt dr.Skridem. Viņš mani uzklausīja un teica, lai nekavējos un atvedu rīt mammu pie viņa uz nodaļu. Nākamajā dienā viņš jau bija sagatavojis palātu, un mamma palika tur. Tajā pašā vakarā viņš noskaidroja, kāpēc mamma smok- viņas plaušas bija pilnas ar trombiem. Vēlāk tika atklāts iemesls – trombus ražoja audzējs nierēs. Un vēl vēlāk noskaidrojām, ka operēt viņu nav iespējams, jo slimība bija saplēsusi sirds vārstuļus.

Daļa no tiem, kas tagad lasāt šo stāstu, esat pagājušā gada laikā lūguši par mammu un zināt, kā Dievs viņai palīdzēja ar visu tikt galā. Dakterim Dievs dāvājis īpašu palīdzēšanas dāvanu un labu sirdi. Vispirms vairākus mēnešus tika šķīdināti trombi. Tad bija nozīmēta pirmā operācija – vajadzēja atvērt sirdi un sašūt divus vārstuļus. Pēc tam vajadzēja tikt galā ar audzēju. Mammai apritēja 84.

Šis gads ir bijis lielu svētību un apbrīnojama Dieva miera un prieka piepildīts. Mamma ļāvās un teica, ka ir gatava jebkādam rezultātam- kā Dievs lēmis, tā būs. Mūsu mājas lapā tajā laikā varēja lasīt viņas dzīves aprakstu – atmiņu ceļojumu viņas dzīves vilcienā. Taču viņa ne tikai ļāvās ārstiem, viņa arī pati darīja visu, ko varēja. Mamma vienmēr ir ticējusi, ka par fizisko veselību ir jārūpējas tāpat kā par garīgo. Katru rītu tika spiestas dažādas sulas, gatavoti salāti, un daudz kas no tā tika arī man. Ārsti savukārt priecājās, cik viņa ātri un viegli atkopās no vissmagākajām operācijām. Pirms nepilna mēneša tika izgriezts ļaundabīgais audzējs (kaut arī agresīvs, tas nebija visu šo laiku tālāk izplatījies), un ārsti paziņoja, ka šobrīd viss ir kārtībā. Zāles, protams, jālieto, taču gan sirds, gan nieres gan lielā mērā arī plaušas ir izārstētas.

Viņa atkal ik dienas rūpējas par tēti un mums, pārējiem, viņa cītīgi atrod visdažādākos darbus mūsu dārzā.  Ir jāpaskaidro, ka tagad viņa dzīvo mūsu mājās. Vecākiem ir savs dzīvoklītis Garkalnes mājā. Laukus Dievs viņiem apbrīnojamā veidā palīdzēja rudenī pārdot – tur tagad saimnieko citi cilvēki no draudzes.

Protams, mēs neviens nezinām, kurā brīdī Dievs būs lēmis šajā pasaulē šķirties. Savu dzīvesstāstu mamma toreiz (sērijas publicēšana tika pabeigta tad, kad viņai notika sirds operācija) noslēdza ar vārdiem – viņa nezina, kad pienāks viņas gala pietura un no dzīves vilciena būs jāizkāpj. Mēs joprojām to nezinām. Taču esam ļoti priecīgi, ka Dievs šo ceļojumu ir pagarinājis, un mēs vēl joprojām varam braukt vienā vilcienā.
Mammu, mēs tevi ļoti mīlam!

P.S. Mamma ir ļoti pateicīga par daudzajām aizlūgšanām. Viņa raksta savu pateicības rakstu, un sarunājām, ka to publicēs jūlijā žurnālā „Adventes Vēstis”.