Mans pirmais kongress

Inguna Ievīte –Andersone 

Adventistu Rīgas 5.draudzes delegāte LDS kongresā

Esmu dzimusi adventistu ģimenē, un adventistu draudzei piederu jau no bērnības. Kā bērnam man mācīja, ka mēs esam vienīgā un pareizā draudze, bet katram kristietim ir jābūt nevainojamam Dieva un cilvēku priekšā. Vienīgais grēks, kas netiks piedots, ir darbošanās pretēji savai sirdsapziņai.

Kad no Jēkabpils pārgāju studēt uz Rīgu, atklāju jaunu pasauli, kurā caur sāpēm un asarām sapratu, ka ļaunā ierocis ir bailes, bet Dievs ir mīlestība, kurā nevar būt baiļu. Šajā izpratnē daudzus gadus darbojos Rīgas 1.draudzē, man bija sava Bībeles grupa (tā ir joprojām, un ar Dieva svētību tai šajā rudenī būs 18 gadu). Līdz pirms divarpus gadiem man nācās saskarties ar lielu netaisnību, liekulību un bailēm pašas draudzē. Tas bija izmisums, asaras, sajūta, ka man vairs nav ģimenes. Slava Dievam, ka Ģirts Rozners un Ivo Roderts, redzot, ka cilvēki ir zaudējuši līdzsvaru, pieņēma lēmumu, cik iespējams, atbalstīt šos cilvēkus. Mēs atradām patvērumu Rīgas 5.draudzē, kurā šobrīd arī esam.

Jūs jautāsit, kādēļ šāds ievads? Kāds tam sakars ar kongresu? Emocionālajā līmenī vistiešākais!

Šogad es pirmo reizi biju Adventistu baznīcas kongresā. Līdz šim es nezināju, kā šādi pasākumi notiek. Vienīgais, kam es gribēju ticēt, ka viss ir kristīgā garā, viss ir godīgi, katrs darbojas pēc savas labākās sirdsapziņas. Neliegšu, pirms kongresa es biju ar dažām lietām nepamierināta un cerēju, ka šī būs vieta, kur mani sadzirdēs. Es gan lūdzu Dievu atturēt mani no pārsteidzīgiem izteikumiem un ļauties tam, kā Viņš visu redz un vada. Ar manām slāvu asinīm tas nav viegli!

Kongresam sākoties, es gaidīju, ka kāds paskaidros, kādas ir delegātu tiesības, kāda ir kārtība, kas ir jāievēro, ko drīkst un ko nedrīkst. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Man pietika ar pirmo nopietno balsojumu par statūtiem un debatēm pirms tam, lai saprastu, kā notiek politiskās spēlītes Saeimā (lai gan šeit bija kristiešu, turklāt tādu, kas sevi dēvē par atlikumu, kongress). Delegāti droši kritizēja, atklāti aicināja balsot pret. Es pat apjuku: laikam tā ir jābūt! Līdz piecēlās Līvija Baltrušaite-Karzone no Liepājas un lūdza neaģitēt, jo šāda rīcība kongresā neesot pieļaujama.

Nākamais izaicinājums bija vairāk nekā divu stundu ilgā gaidīšana, kad Orgkomiteja izvēlēsies Ievēlēšanas komiteju. Diena bija ļoti silta. Lielajā zālē nebija gaisa, vismaz es jutos galīgi panīkusi. Cilvēki gāja ārā, lai nebūtu tik grūti gaidīt.

Tā kā jaunie statūti tika noraidīti, Ievēlēšanas komitejai bija izraudzīti virkne delegātu, kuri bija no līdzšinējās administrācijas. Igaunijas baznīcas vadītājs cēlās kājās un sacīja, ka tas neesot saskaņā ar Ģenerālkonferences vadlīnijām, taču mūsējie iebilda, ka vecie statūti to pieļaujot. Nākamajā dienā, kongresam atsākot darbu, arī Baltijas ūnijas prezidents sacīja, ka viņš nav spējis gulēt pēc pirmās dienas notikumiem, atzīstot, ka pirmās dienas lēmumi būtu citādi, ja būtu ievērota Vispasaules baznīcas pieņemtā darba kārtība. Viņš mudināja delegātus nebaidīties izteikt pretenzijas, ja tādas ir, un nedomāt, ka tas ir slikti.

Jāsaka, otrajā dienā tiešām daudz vairāk delegātu cēlās kājās un izteicas dažādas piezīmes. Man bija iespējams saprast, kā šobrīd domā un ko saprot adventisti Latvijā. Lielā mērā nekas daudz nav mainījies, kopš es biju bērns un klausījos pamācībās, ko drīkst darīt un ko nē, kā vajadzētu rīkoties, lai mani uzskatītu par labu adventistu.

Mantziņa ievēlēšana mani satrieca. Vispirms bija izvirzīts cits kandidāts, taču pret viņu tika izteikta viena pretenzija. Un pēc ilgas gaidīšanas uzzinājām, ka šim amatam izvirzīts līdzšinējais mantzinis. Pret viņu savukārt pretenzijas jau izteica daudz vairāk cilvēku. Tomēr par viņu tika pieprasīts balsojums, un viņu ievēlēja. Uzzinot, kādas bija pretenzijas, es biju šokā. Es sapratu, ka adventistiem svarīgi, lai juridiski viss ir kārtībā, bet morālās un cilvēciskās attiecības viņus neuztrauc.

Abus vakarus pēc kongresa es ļoti ilgi pastaigājos ārā un nespēju nomierināties. Es iekšēji un ārēji raudāju. Gribēju būt mazs bērns, kurš var paslēpties vecāku rokās no bezspēcības un varas kāres, kas vērojama kristiešu vidē – adventistu draudzē. Esmu tik ļoti vīlusies adventistu baznīcas sistēmā! Es tiešām biju naiva. Tomēr zinu un esmu pārliecināta, ka lielākā daļa delegātu jutās pacilāti par to, kā notika kongress, un devās atpakaļ uz savām draudzēm ar pārliecību, ka mēs tiešām esam atlikuma draudze, un mūs turpmākos piecus gadus vadīs Dieva izvēlēta vadība.

Nedomājiet, ka es uzņemos Dieva vietā spriest, kas Dievam patika un kas nē. Es pati zinu, cik Dievs ir mīlošs, un Viņš pieļauj daudzas lietas, par kurām mēs varam tikai pabrīnīties. Tā ir bijis kopš Ievas un Ādama laikiem. Mums vienmēr ir bijusi brīvība. Bet vai mēs esam gatavi šo brīvību dot līdzcilvēkiem? Es kongresa laikā sapratu, ka vismaz adventismā tas tā gluži nav.

Es mēģināju saprast, kāda bija motivācija, kāpēc daudzi cilvēki vai nu balsoja par jebko, ko viņiem piedāvāja, vai arī nebalsoja vispār. Un man bija vairāki novērojumi.

Pirmkārt. Kāda ir mana kā delegāta nozīme kongresā? Vai mums ir jāsanāk kopā, lūgšanās un ticībā jāievēl Ievēlēšanas komiteja, un pēc tam jābalso par visu, ko tā iesaka, jo mēs ticam, ka caur ievēlēšanas komiteju runā pats Dievs? Šādu pārliecību es dzirdēju kongresa laikā. Protams, katram ir sava ticība un savas attiecības ar Dievu, bet kādēļ tādā gadījumā vispār ir nepieciešams tik ilgs un nogurdinošs kongress? Pietiek delegātiem nobalsot par Ievēlēšanas komiteju un doties mājās. Nav jēga katru reizi apstiprināt to, ka, mēs atbalstām Dieva gribu. Es neesmu bijusi Ievēlēšanas komitejā un jūtu viņiem līdzi. Viņiem nebija iespēja iziet svaigā gaisā, viņi abas dienas laikā, kurā mēs varējām iziet ārā vai pastaigāties, cītīgi strādāja. Bet vai viņi apzinājās to, ka, iespējams, pat ļoti liela daļa no delegātiem viņu lēmumus uztver kā no Dieva pasludinātos?

Otra lieta. No vairākiem dzirdēju bailes par savu darba vietu. Es varēju balsot pēc savas sirdsapziņas, jo man savienība algu nemaksā. Esmu vienkāršs delegāts no Rīgas 5.draudzes. Bet kā lai darba ņēmējs balso pret darba devēju vai izsaka pretenzijas?! Kur garantija, ka nenotiks kādas represijas? Ne viens vien neslēpa, ka balsoja tā, kā vajag, vai nebalsoja vispār, tādējādi atbalstot tos, kuri balso PAR.

Trešā lieta. Bezspēcība. Daži nebalsoja, jo sacīja - neredzot jēgu balsot. Viņi bija paguruši no tā, kas bija noticis līdz kongresam, un, redzot notiekošo kongresā, izvēlējās nebalsot jeb atturēties. Bet otrās dienas beigās visi jau bijām pārguruši un gluži dabiski gribējām, lai ātrāk viss beidzas. Domāju, arī tas ietekmēja, kāpēc daži dienas beigās balsoja vienkārši PAR, lai ātrāk kongress beigtos.

Ceturtā lieta. Nav noslēpums, ka daudzi tika uzrunāti, lai kandidētu darbam padomē, bet viņi atteicās. Kādi no viņiem jau iepriekš tur bija darbojošies. Tas ir ļoti grūts un atbildīgs darbs, kas prasa gan laiku, gan finansiālos resursus un, galvenais, veselību. Viņiem neko nevar pārmest.

Visos četros gadījumos cilvēkus var ļoti labi saprast. Es noteikti neapgalvoju, ka lielākā daļa delegātu ir kādā no iepriekš aprakstītajām grupām. Es pati nebiju nevienā no tām. Tā man bija pirmā reize kongresā, un es ar savām acīm redzēju, kā notiek vadības ievēlēšana. Redzēju, ka visu nosaka cilvēcīgais faktors. Tas ir tikai dabiski. Vēl es sapratu, ka adventisti, tāpat kā katoļi, luterāņi, pareizticīgie, ir konservatīvi.

Nākamajā dienā pēc kongresa mēs savā draudzē pārrunājām, kā mums ir gājis kongresā un kā mēs jūtamies. Esmu bezgalīgi pateicīga savas neordinētajam mācītājam Ģirtam Rozneram, savai draudzei, kur mēs varam brīvi izteikt savu viedokli, brīvi ģērbties un pucēties, nākot uz dievnamu, brīvi mieloties pie sadraudzības galda, justies Dieva mīlēti un pieņemti. Kad gāju mājās, pie manis pienāca viena māsa no citas draudzes. Viņa lūdza mūs saglabāt draudzības un brīvības sajūtu, kas esot mūsu draudzē, lai arī citi brāļi un māsas varētu te atnākt to izbaudīt.

Kamēr Latvijā un pasaulē pastāv šādas draudzes un tik saprotoši mācītāji, es turpināšu ticēt adventismam. Es mācīšos pieņemt un mīlēt citādāk domājošos, kā to šajā sabatā mūs mudināja Ģirts Rozners. Jo Dievs mūs visus mīl. Es ļoti ceru uz to, ka jaunievēlētā baznīcas vadība darbosies pēc savas labākās sirdsapziņas, pieņemot svarīgos lēmumus, un ļaus brīvi elpot arī tiem, kuri nedomā gluži tāpat kā vairums adventistu. Jo Dievs mīl mūs visus!