Gala laiks Bībelē (4.daļa)

Pamatā Jon Paulien “What The Bible says About The End Time” 
un Randall L. Roberts “The End is Near Again”

Kā būt gatavam?

Iepriekšējā reizē es vaicāju, ko mēs darītu, ja zinātu, ka Kristus atnākšana būtu tieši pēc nedēļas. Tas, ko mēs darītu, kā mēs dzīvotu šo nedēļu, nosaka mūsu izpratni par to, ko nozīmē būt gatavam.

Kā gaidīt katru dienu?

Dažreiz dzīvē ir lietas, kas iesākumā izskatās nevainīgas, bet to gals ir pazušana. Kā izvairīties no tāda rezultāta? Šodien aplūkosim pēdējās 2 līdzības Mateja evaņģēlijā, kurās Jēzus stāsta, kā būt gataviem Viņa atnākšanai.

Pirmajā līdzībā kungs izdala saviem kalpiem talentus un pats dodas prom. Toreiz viena talenta vērtība bija līdzvērtīga strādnieka 15 gadu darba algai. Pārrēķinot mūsdienu ekvivalentā, tas varētu būt aptuveni €100.000, ja pieņemam, ka strādnieka alga ir €550. Tātad, runa ir par ļoti bagātu kungu, kurš uztic saviem kalpiem milzīgu naudas summu. Kopsummā viņš kalpiem iedeva vismaz €800.000. Te pat viens talents ir ļoti liela naudas summa! Ko jūs darītu, saņēmuši šādu summu?

19. pantā lasām, ka “pēc ilga laika” šo kalpu kungs atgriezās un prasīja no kalpiem norēķinu.

20 Tad ieradās tas, kas bija saņēmis piecus talantus, viņš atnesa vēl otrus piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl piecus. 21 Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! 
22 Un arī tas, kam bija divi talanti, atnāca, sacīdams: kungs, tu iedevi man divus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl divus. 23 Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! 
24 Atnāca arī tas, kam bija viens talants, un sacīja: es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis, 25 tādēļ es bailēs aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Redzi, ņem, kas tev pieder.
26 Tad viņa kungs tam atbildēja: nelietīgais un slinkais kalps, tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis! 27 Tev vajadzēja dot manu naudu augļotājiem, tad es pārnācis dabūtu atpakaļ savu naudu ar peļņu. 28 Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, 29 jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. 30 Bet nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana.

Pirmie divi kalpi ir sapelnījuši divtik un saņem kunga uzslavu. Viņi ir gatavi satikt savu kungu. Jo viņi saprata, ka gatavība skatīties kungam acīs ir atkarīga no tā, vai viņi būs spējuši palielināt kunga īpašumus ar viņiem uzticētajiem talentiem. Citiem vārdiem sakot, gaidīšana ir Dieva valstības paplašināšana ar visiem mūsu rīcība nodotajiem līdzekļiem.

Sākotnēji talenti apzīmēja konkrētu naudas summu, tikai vēlāk — viduslaikos — vārds talents sāka apzīmēt visas Dieva piešķirtās dāvanas. Tāpēc mēs nevaram šo stāstu “garīgot” un izlikties, ka te nav runas par materiālām lietām. Būt modram un gaidīt nozīmē paplašināt Dieva valstību ar visiem mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem. Tas ietver gan desmito tiesu un ziedojumus, gan pārējos līdzekļus.

• Ja mēs tagad padomājam par to, cik mēs šodien ziedojam un kā mēs kalpojam savā draudzē ar ziedojumiem un spējām, talantiem, vai šis ziedojums un mūsu kalpošana adekvāti apliecina to, ka mēs gaidām Kristus atnākšanu?
• Nesen kādas diezgan lielas draudzes mācītājs mudināja savu draudzi piedalīties labdarības pasākumā. Bet nevienam nebija laika. Daži draudzes locekļi saziedoja naudu, nopirka zupu un vienu stundu padalīja to pilsētas centrā. Ar to labdarība beidzās. Viņiem nebija laika. Cik mums ir? Viela pārdomām.
• Vēl kāda viela pārdomām: internetā lasīju interesantu jautājumu: “Cik bagāti mēs būtu, ja nākamā rītā pamostos tikai ar to, par ko esam pateikušies Dievam iepriekšējā dienā?”

Bet tagad pievērsīsim uzmanību trešajam kalpam. Ar trešo kalpu viss ir citādāk. Viņš savu talentu nav lietojis, bet ir apracis un tagad atgriež neskartu. Vai viņam šķita, ka citi ir vairāk apdāvināti nekā viņš un tāpēc to nelietoja? Dažreiz mēs slēpjamies draudzē aiz vairāk apdāvināto mugurām, pēdējā solā.
Bet nē, šeit 25. pantā kalps paskaidro savu rīcību: “Es baidījos.” Bailes paralizē. Tomēr kalps iet vēl soli tālāk un apsūdz savu kungu kā cietsirdīgu cilvēku: “Es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis.” Iespējams, ka tolaik zemes īpašnieki nebija visai laipni cilvēki. (Vai šodien ir citādāk?)

Tomēr šajā līdzībā Jēzus izmanto kontrastu — ja jau šie pirmie divi kalpi bija motivēti strādāt barga kunga labā, cik daudz vairāk mēs varam strādāt mīloša Kunga labā!

Izmantojiet visus talantus, ko Dievs jums ir devis, lai paplašinātu Viņa valstību! To darot, jūs patiesi gaidīsiet Viņu!

Kopsavilkums

Klausoties Jēzus vārdos par to, ko nozīmē gaidīt, mēs varētu uzdot jautājumu — kāds tad tam visam ir kopsavilkums? Parasti talantīgi oratori pašu būtiskāko atstāj uz runas beigām, un Mateja evaņģēlijā šī ir pēdējā Kristus svētruna pirms Viņa krustā sišanas.

Līdzība par avīm un āžiem

Jēzus pēdējais stāsts jeb līdzība ir ar apokaliptisku pieskaņu. Ar platiem otas triepieniem Viņš glezno ainu, kurā skaidro, kas tiesas dienā noteiks mūsu gatavību satikt Viņu.

Visās iepriekšējās līdzībās pēc ilgas kavēšanās — daudz ilgākas, nekā gaidītāji domāja. Šeit, pēdējā līdzībā, mēs redzam, ka Jēzus sēž soģa krēslā un tiesā. Un šī tiesa ir uz pasaules gala fona. Ieklausīsimies Jēzus pēdējā stāstā:

31 Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs savā godības tronī 32 un visas tautas tiks savestas viņa priekšā. Viņš tās šķirs, kā gans nošķir avis no āžiem, 33 un nostādīs avis sev pa labo roku, bet āžus pa kreiso.
34 Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labi: jūs, mana Tēva svētītie, nāciet, iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas! 35 Jo es biju izsalcis, un jūs devāt man ēst; es biju izslāpis, un jūs devāt man dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. 36 Es biju kails, un jūs mani apģērbāt, es biju slims, un jūs mani apraudzījāt, es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis.
37 Tad taisnie viņam jautās: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu un esam devuši ēst? Vai izslāpušu un esam devuši dzert? 38 Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un uzņēmuši? Vai kailu un esam apģērbuši? 39 Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un esam nākuši pie tevis?
40 Un Ķēniņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši.
41 Tad viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: ejiet prom no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem!
(Izlaižam 2 pantus, kas līdzinās 35. un 36. pantam.)
44 Tad arī tie viņam jautās: Kungs, kad mēs tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai kailu, vai slimu, vai cietumā un neesam tev kalpojuši?
45 Viņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs neesat man darījuši, 46 un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.”

Lasot šo stāstu, mums var rasties daudz jautājumu. Kāpēc avis jāšķir no āžiem? Iespējams, ka Jēzus šeit atsaucas uz faktu, ka Palestīnā gani vakaros šķīra avis no āžiem, jo āžiem bija īsāka vilna un vajadzēja vairāk aprūpēt, lai nenosaltu.

Tomēr šeit tam nav lielas nozīmes, jo Mateja evaņģēlijs ir pilns ar šādiem un līdzīgiem salīdzinājumiem: labība un nezāles, labā un sliktā sēkla, gudrās jaunavas un muļķes. Šķiet, nevienā citā evaņģēlijā nav tik daudz šādu salīdzinājumu kā Mateja evaņģēlijā. Un mērķis tam ir viens — Matejs vēlas pateikt, ka attiecības ar Dievu nosaka nevis mentāla ticība, bet ticība, kas izpaužas rīcībā. Tos, kas neatklāj ticību rīcībā, sametīs kā atkritumus mūžīgā ugunī.

Kā jau lasījām, šai stāstā ir vairāki pārsteigumi:

Pazudušo pārsteigums

Iesāksim ar beigām. Pazudušie — āži. Viņi ir ļoti pārsteigti, ka dzīvē, pašiem to nezinot, ir satikušies ar Jēzu Kristu. “Kā Tu vari teikt, ka mēs tiekam tiesāti pēc mūsu attieksmes pret Tevi. Mēs Tevi nekad neesam satikuši! Vai arī ja satikām, tad nepazinām. Atklāti sakot, ja mēs būtu zinājuši, ka tas esi Tu, mēs noteikti būtu rīkojušies citādāk! Mēs Tev noteikti būtu palīdzējuši!” (25:34–46)

Stāsts par Vjetnamas kara veterāna atgriešanos mājās. Zvans vecākiem uz Bostonu. Māte nespēj piekrist, ka dēls vedīs sev līdzi kara invalīdu, lai tas dzīvotu ar viņiem. Pēc dažām stundām dēls, kara invalīds, ir izdarījis pašnāvību. Ja vien māte būtu zinājusi, ka dēls runā par sevi...

Bet šajā gadījumā tam nav nozīmes. Jēzus saka, ka mēs tiekam tiesāti pēc mūsu attieksmes pret Viņu, un tā kā Viņš ir apslēpts cilvēku vajadzību izskatā, tad mūsu attieksme pret apkārtējo cilvēku vajadzībām atklāj mūsu patieso sirds attieksmi pret Kungu.

Izglābto pārsteigums

Šajā līdzībā ir vēl otrs pārsteigums — izglābto pārsteigums. Arī viņu pārsteigums ir stipri līdzīgs pazudušo pārsteigumam. Viņi ir pārsteigti, ka ir kalpojuši Jēzum. “Kungs, kā tad mēs varam tikt tiesāti pēc tā, kā esam izturējušies pret Tevi? Kad tad mēs esam Tevi redzējuši? Ja arī esam, tad noteikti neesam pazinuši.”

Tomēr šeit ir viena atšķirība. Neatkarīgi no tā, vai viņi atpazina to, kam viņi palīdz, viņu rīcība nebūtu mainījusies. Viņi tāpat būtu palīdzējuši. Un šeit viņi ir pilnīgs pretstats pazudušajiem. Viņi palīdzēja trūkumcietējiem tāpēc, ka viņi rūpējās par tiem.

Šeit Jēzus ir nosaucis viselementārākās lietas, kas nepieciešamas izdzīvošanai. Kāds ir izsalcis, un viņam ir vajadzīgs ēdiens. Kāds ir izslāpis, un viņam ir vajadzīgs padzerties. Kāds ir svešinieks, un viņam ir vajadzīgs draugs. Kāds ir kails, un viņu vajag apģērbt. Kāds ir slims, un viņu vajag aprūpēt, kāds ir cietumā, un viņu vajag apmeklēt. Vienkāršas vajadzības un vienkārši atrisinājumi. Šeit nav vajadzīgi pārdabiski brīnumi, tās ir rūpes par cilvēku pamatvajadzībām. Tas atsauc atmiņā Abrahama Maslova izstrādātās cilvēka vajadzību piramīdas pirmo, otro un trešo pakāpi. Šīs ir pamatvajadzības, lai cilvēks spētu izdzīvot.

Kā mums izglābties?

Lasot šo stāstu, kāds varbūt izveidos sarakstu, kas jādara. Uzmanīgi lasot, mēs atrodam, ka, lai izglābtos, mums ir nepieciešams vismaz viens izsalcis cilvēks, viens izslāpis, viens svešinieks, viens kails, viens slims un viens cietumnieks. Tad mēs attiecīgi paēdināsim, padzirdināsim, silti uzņemsim, apģērbsim, apciemosim slimnīcā un cietumā. Un būsim puslīdz drošībā, ka beigās būsim kopā ar avīm nevis ar āžiem.  Bet vai šis saraksts nav mazliet absurds? Mēģinot izveidot no evaņģēlija likumu, mēs nonākam problēmās. Jo uzmanīgi lasot šo stāstu, pamanīsim, ka abas grupas ir pārsteigtas par tām izteikto vērtējumu un spriedumu. Abas grupas jautā: “Kad mēs tevi redzējām?” Avis nezina, ka būtu darījušas ko labu, tāpat kā āži nezina, ka būtu darījuši ko sliktu. Tas savukārt norāda, ka Dieva tiesa pārsteigs visus — gan avis, gan āžus.

Šķiet, ka abām grupām šai stāstā pārsteigums ir tas, ka Jēzus zināja, ko viņi dara tai brīdī, kad viņiem šķita, ka viņa nav tuvumā. Gan avīm, gan āžiem šķita, ka Jēzus katrā konkrētā laikā ir kādā konkrētā vietā, tāpat kā viņi, un ka nozīme ir tikai tam, ko viņi darīja Jēzus klātbūtnē.

Tajā pašā laikā viņiem palika daudz brīva laika, kurā tie varēja būt kopā ar citiem cilvēkiem, ar tādiem, kam nav nozīmēs — ar mazākajiem, ar pēdējiem — ar oficiantēm, ar pastniekiem un reklāmu iznēsātājiem, ar pansionāta iemītniekiem, ar ubagiem, ar cietumniekiem, svešiniekiem lielveikala dārzeņu nodaļā un citur.

Vislielākais pārsteigums ir tas, ka šie cilvēki nav nezināmi Ķēniņam. Tieši pretēji — tie viņam ir tik tuvi, ka ikkatru lietu, kas ir dota vai darīta viņiem, viņš pielīdzina kā darītu Viņam. Un katru lietu, kas viņiem nodarīta pāri, Viņš pielīdzina kā pārinodarījumu sev.

Gan avīm, gan āžiem ir pārsteigums, ka Jēzus nav kaut kur, viņš ir visur un it sevišķi tur, kur ir šie mazsvarīgākie cilvēki.  Un arī mūsdienās tādu nav mazums.

Tagad mēs saprotam, ka Jēzus ir klātesošs katrā cilvēkā, ar kuru mēs satiekamies, un it sevišķi mazākajos, pazudušajos, beidzamajos, kurus mēs iedomātos. Tāpēc — kā mēs dzīvojam, to zinot? Cik mūsos ir drosmes, ceļoties no rīta, zinot, ka katrs acu pāris, kas raudzīsies uz mums, būs viņa acis, lūdzot mūs iedot kaut ko paēst vai padzert, vai iedot apģērbu, vai veltīt uzmanību vai laiku? Tāds ir jautājums, bet Bībele nav grāmata, kurai beigās ir nodrukāta atbilžu lapa. Mums atliek pašiem tikt skaidrībā ar to, kā rīkoties, kā atbildēt.

Bet Jēzus tikpat lielā mērā ir klātesošs arī mūsos, un mums ir tik bezgala daudz iespēju satikt Viņu un kalpot Viņam, ka reizēm varam apmulst un pat neizprast, ka tas, ko mēs darām vai nedarām šodien, kaut kādā veidā ietekmē mūsu mūžīgās attiecības ar Viņu.

Viena lieta ir skaidra — jūs nevarat nostāties avju pulkā, aizpildot uzdevumu lapu ar ķeksīšiem: viens izsalkušais paēdināts, viens izslāpušais padzirdīts,  svešinieks uzņemts, slimais un cietumnieks apmeklēts. Jūs nevarat iemest eiro ubaga cepurē un teikt, ka lieta nokārtota. Jūs nevarat izmantot citus cilvēkus saviem mērķiem, vismaz ne Debesu vārtu atvēršanai.

Vienīgais veids, kā atpazīt, vai tās ir Jēzus acis, ir ieskatīties tajās, riskējot ar iespēju atpazīt Viņu, kas var salauzt jūsu sirdi, mainīt jūsu domas vai zaudēt mieru, vai mainīt savu dzīvi. Neskatoties uz to, kādu iespaidu tas atstāj uz jūsu dzīvi, tā laikam ir vienīgā lieta, kas atšķir avis no āžiem. Tas ir tas, ko āži nekad nav centušies darīt — proti, ielūkoties otra cilvēka acīs, meklēt, ieraudzīt Kristu pēdējos, pazudušajos, mazākajos.

Iespējams, ka Matejs tam nepiekristu, bet man šķiet, ka iesākumam ar to pietiktu. Barība, dzēriens, uzņemšana, apciemošana — visas šīs lietas nāks savā laikā. Tās visas ir nepieciešamas, bet bez ieskatīšanās acīs tās visas ir tikai monētas ubaga cepurē. Labdarība nav aizvietojums radniecībai. Mēs neesam aicināti būt par filantropiem vai sociālajiem darbiniekiem, bet par brāļiem un māsām. Mēs esam aicināti uz attiecībām, pat ja šīs attiecības šķiet neiespējamas, īslaicīgas vai skumjas. Mēs esam aicināti palūkoties viens uz otru un ieraudzīt Kristu, kurš ir apsolījis būt tur, kur satiekas mūsu acu skatieni, un šajā acu skatienā mācīt mums to, kas nepieciešams mūžībai.

Nesen darbinieku tālākapmācības programmā Daniels Duda vaicāja:

“Kurš pēdējā laikā ir ticis svētīts caur tavu reliģiju? Ja vienīgi tu pats, tad tu neesi gan kalpojis Dievam, bet tikai pats sev.”

Šeit es vēlos jums pateikt vienu lietu. Āži netiek nosodīti par to, ka viņi būt darījuši kaut ko sliktu, bet par to, ka viņi neko nav darījuši. (Tāpat kā trešais kalps iepriekšējā līdzībā.) Viņi nedarīja neko ļaunu izsalkušajiem, izslāpušajiem, svešiniekiem; viņi vienkārši nesaskatīja nekādu saistību starp savu dzīvi un šo vismazāko dzīvi. Bet tur ir saistība. Tās ir gan labās vēstis, gan sliktās vēstis šodien un pastarā dienā, kad visi stāvēsim Kristus soģa krēsla priekšā, lai noskaidrotu, kas mēs esam. Tur ir saistība, un no mums katra ir atkarīgs, ko mēs izlemsim ar šīm attiecībām darīt — vai nedarīt.

Vienādi vai otrādi, tas palīdz man atcerēties, ka es neesmu viens. Vai ievērojāt, ka gan avis, gan āži runā unisonā? Mēs lasām avis un āžus jautājam: “Kad mēs tevi esam redzējuši?”, un tas atgādina, ka arī mēs esam sabiedrības daļa un ka dažreiz mēs kopā varam darīt to, ko viens nevar. Mēs esam ganāmpulka daļa. Es varu paļauties uz jūsu drosmi, kad man tā zūd, un es stāvēšu par jums, kad jūs zaudēsiet drosmi. Mēs varam pārrunāt, ko darīt, kā darīt, kā labāk rīkoties. Mēs varam viens otru iedrošināt un arī nomierināt. Mēs varam uzņemt citus ganāmpulkā, saspiežoties ciešāk, paplašinot apskāvienu.

Mēs varam to darīt, jo esam viens ganāmpulks, kuru gana un kuru ved zāļainās ganībās Labais Gans, kurš, man šķiet, ir arī Labais āžu Gans. Kad pienāks laiks mūs šķirot, Viņa acu skats vēlreiz satiksies ar mūsu acu skatu. Tiesneša acis, kuras redz, kuras zina, kad mēs ieskatījāmies Viņa acīs un kad mēs novērsām savu acu skatu, kurš pazīst mazākos, pēdējos, pazudušos — un ne tikai tos, kas ir ārpusē, bet arī tos, kas ir katrā mūsos, un kurš atdod savu dzīvību par mums.

– mācītājs Guntis Bukalders