Pienākums mīlēt!?
Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?" (Lūk.10:29)Kas liek rakstu mācītājam taisnoties? Vai tad Jēzus viņam izteica pārmetumu? Varbūt kāds no apkārtējiem cilvēkiem kaut ko pietiekoši skaļi izteica vārdus, kas rakstu mācītājam lika uzdot šo jautājumu!
Rakstu mācītājs mēģina sevi attaisnot tāpēc, ka viņš saprata, ko ir palaidis garām! Proti sava tuvākā mīlēšanu. Tieši tāpēc, ka tuvākais nebūt nav pilns mīlestības un prieka, tuvāko ir grūti mīlēt. Uzdodams šāda veida jautājumu rakstu mācītājs patiesībā mēģina izmantot Toru , kā attaisnojumu žēlsirdības un mīlestības neparādīšanai savam tuvākajam. Savukārt Jēzus uzskata Toru kā stāstu par to kā Dievs izredzēja Izraēla tautu savas mīlestības dēļ un kā Dievs visu ir sagatavojis savas tautas izpirkšanai. Izraēla paklausība Dieva likumam bija atbilde mīlestībā, kura pamatojās ticībā Dieva plānam par savas tautas izpirkšanu.
Sarunu vai diskusiju starp Rakstu mācītāju un Jēzu varam sadalīt divās daļās –
Lūk.10:25–28
Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?"
Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?"
Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu."
Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi."
Lūk.10:29–37
Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?"
Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?"
Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja."
Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat."
Sarunas abas daļas tiek saistītas ar jautājumiem, kurus pamīšus uzdod rakstu mācītājs un Jēzus. Rakstu mācītājs patiesībā ir gudrs vīrs. Uz Jēzus uzdoto pirmo jautājumu viņš atbild ar Toras vārdiem. Taču sarunas gaitā uzsvars un nozīme pāriet pie Jēzus, jo ar savu jautājumu Jēzus rakstu mācītājam pietiekoši atklāti norāda, kur ir atbilde uz viņa uzdoto jautājumu.
Rakstu mācītājs atbildot ar Toras vārdiem pats dod apstiprinājumu tam, ka Toras pamatā ir Dieva žēlastība un mīlestība. Un cilvēka atbilde ticībā arī ir mīlestība un žēlastība. Jēzus to attaino līdzībā par žēlsirdīgo samarieti. Stāstīdams līdzību Jēzus rakstu mācītājam parāda bauslības īsto nozīmi. Jēzus it kā veic pamatu rekonstrukciju rakstu mācītāja dzīvē. Viņš paziņo ka bauslības piepildījums ir mīlestība. Ar pietāti un takta izjūtu Jēzus parāda rakstu mācītājam kļūdu Rakstu izpratnē. Tomēr rakstu mācītājs, bailēs pazaudēt savu taisnības izpratni, mēģina ieviest sistēmu vai atrast noteikumus par to, kurš var būt viņa tuvākais. Mēs varētu teikt, ka rakstu mācītājs mēģina sadalīt mīlestības darbus svarīgākajos un nesvarīgākajos; vai arī sadalīt cilvēkus grupās - cilvēkus, kuriem ir noteikti jāparāda mīlestības darbi (pienākums) un cilvēkus, kuriem var vai pat nevajag parādīt mīlestības darbus (varbūt, bet nav pienākums).
Un tieši tāpēc seko sarunas turpinājums. Taču tagad rakstu mācītājs aizstāvēdamies uzdod jautājumu. Kāpēc aizstāvēdamies? Tāpēc, ka pats pielika Toras vārdiem savus klāt „ar visu savu prātu”.
Tā paskaidrodams – man ir viss skaidrs! Šī vīra vēlēšanās attaisnoties norāda uz to, ka viņs ir apjautis savas pozīcijas vājumu. Vīrs pēkšņi apjauta sekojošo – ja es saku, ka es mīlu Dievu no visas sirds, tad man jāmīl arī savs tuvākajs !!! Es it kā varu iedomāties kā rakstu mācītājam pēkšņi paātrinājās sirds pukstu ritms un prātā pieauga satraukums. Tā kā rakstu mācītājs apgalvo,ka viņš mīl savu tuvāko, tad apkārtējie cilvēki ir tiesīgi pieprasīt – parādi kā tu mīli savu tuvāko! Un tagad atklājās problēma, kas uztrauc rakstu mācītāju – es neesmu spējīgs mīlēt visus! Un pie tam vēl vienādi! Ar lielu mīlestību nevaru mīlēt visus!
Uzdodams jautājumu: "Kurš tad ir mans tuvākais?" vīrs patiesībā izmisīgi mēģina novirzīt uzmanību no savas neskaidrās izpratnes par savu tuvākā mīlestību uz Likumu. Rakstu mācītājs meklē glābiņu apstāklī, ka Torā nav precīzi pateikts – kurš tad ir tas tuvākais, ko man ir pienākums mīlēt!
Sieviete atbildēja: „Vai tad mīl par kaut ko? Mīl vienkārši tāpēc, ka mīl. Kā mīl mazs bērniņš, kuram avotiņš nav aizaudzis!? Viņš mīl bez nosacījumiem! Tāpat vien!”
Jēzus, zinādams,ka rakstu mācītājam būs grūti pieļaut domu vai ideju, ka jebkurš cilvēks ir Dieva mīlestības cienīgs, ievada šo vīru realā notikumā no dzīves. Un it kā nojauzdams, ka priesteris un levīts būtu pirmie, ko rakstu mācītājs varētu nosaukt kā tuvākos cilvēkus, Jēzus iesāk savu stāstu tieši ar šiem personāžiem. Gudrais vīrs ieklausās Jēzus vārdos un klusē, nepārtraukdams Viņu. Divi vīri pagāja garām cietušajam ceļiniekam. Un tad seko pārsteigums – nāk samarietis. Cilvēks, kas nav nekas, nicināts, nevienam nevajadzīgs, no kura vēl visi izvairās. Un pārsteiguma sajūta pieaug – samarietis sniedz palīdzību ceļiniekam un nogādā to drošā vietā. Samarieša rīcība ir pilnīgs pretstats laupītājiem un arī pretstats priesterim un levītam. Aktīva rīcība palīdzības sniegšanā līdzcilvēkam parāda gan naidu, gan vienaldzību.
Vai rakstu mācītājam ienāca prātā,ka Jēzus viņam kā piemēru uzrādīs cilvēku, ko viņa paša tauta ienīst? Gudrais vīrs vēl atrodas pārdomu brīdī, kad viņš izdzird Jēzus jautājumu:
Pēcvārds.
Interesanti, kādas sajūtas bija gudrajam vīram, pēc šīs sarunas ar Jēzu? Pārsteigts, apjucis un saņēmis ārkārtēju izaicinājumu savā dzīvē. Jēzus, viņam pašam nemanot, izaicināja pateikt to, kas Torā bija pamatu pamats-žēlsirdība, derības mīlestība. Vīram izgaist aplinkus ceļi, attaisnošanās idejas un viņš izdzird Jēzus aicinājumu dāvāt citiem mīlestību un žēlastību.
Kā gan cilvēks varētu parādīt tādu mīlestību kādu parādija samarietis? Evanģēlija stāsts atklāj kā tas iespējams - to spēj cilvēks, kurš saņēmis Dieva žēlastību. Ikviens cilvēks, kas uzsāks Dieva izjautāšanu ar nodomu pārbaudīt patiesību vai ar nodomu attaisnoties negūs sekmes.
Tikai tad, kad cilvēks, tāpat kā šis rakstu mācītājs atzīs – „es neesmu spējīgs mīlēt visus! Un pie tam vēl vienādi! Ar lielu mīlestību nevaru mīlēt visus! Es esmu kā pusmiris!” , tikai tad Jēzus varēs ienākt tavā dzīvē.
Kamēr no cilvēka puses skanēs – Es mīlēšu savu tuvāko kā sevi pašu; saki man kurš tas ir?
Tikmēr Jēzus runās un teiks šos vārdus:
"Tu nevari to izdarīt, jo tu esi miris. Tev ir vajadzīgs kāds, kas tevi mīlētu, žēlotu, dziedinātu, samaksātu par tavu uzturu, dotu tev naktsmājas, atjaunotu tavus spēkus. Es esmu tas, kuru tu nicini, jo Es biedrojos ar grēciniekiem, bet īstenībā Es esmu Tas, kas piepilda Bauslību, iemieso Toru un dāvina Dieva žēlastību. Es esmu tavs tuvākais, un Es sniegšu tev žēlastības, dziedināšanas un dzīvības dāvanas.
Ja Es tevī mājošu, tu iegūsi dzīvību un darīsi žēlastības darbus nevis bauslības un likuma dēļ, bet manas mīlestības vadīts."
Rakstu mācītājs atbildot ar Toras vārdiem pats dod apstiprinājumu tam, ka Toras pamatā ir Dieva žēlastība un mīlestība. Un cilvēka atbilde ticībā arī ir mīlestība un žēlastība. Jēzus to attaino līdzībā par žēlsirdīgo samarieti. Stāstīdams līdzību Jēzus rakstu mācītājam parāda bauslības īsto nozīmi. Jēzus it kā veic pamatu rekonstrukciju rakstu mācītāja dzīvē. Viņš paziņo ka bauslības piepildījums ir mīlestība. Ar pietāti un takta izjūtu Jēzus parāda rakstu mācītājam kļūdu Rakstu izpratnē. Tomēr rakstu mācītājs, bailēs pazaudēt savu taisnības izpratni, mēģina ieviest sistēmu vai atrast noteikumus par to, kurš var būt viņa tuvākais. Mēs varētu teikt, ka rakstu mācītājs mēģina sadalīt mīlestības darbus svarīgākajos un nesvarīgākajos; vai arī sadalīt cilvēkus grupās - cilvēkus, kuriem ir noteikti jāparāda mīlestības darbi (pienākums) un cilvēkus, kuriem var vai pat nevajag parādīt mīlestības darbus (varbūt, bet nav pienākums).
Un tieši tāpēc seko sarunas turpinājums. Taču tagad rakstu mācītājs aizstāvēdamies uzdod jautājumu. Kāpēc aizstāvēdamies? Tāpēc, ka pats pielika Toras vārdiem savus klāt „ar visu savu prātu”.
Tā paskaidrodams – man ir viss skaidrs! Šī vīra vēlēšanās attaisnoties norāda uz to, ka viņs ir apjautis savas pozīcijas vājumu. Vīrs pēkšņi apjauta sekojošo – ja es saku, ka es mīlu Dievu no visas sirds, tad man jāmīl arī savs tuvākajs !!! Es it kā varu iedomāties kā rakstu mācītājam pēkšņi paātrinājās sirds pukstu ritms un prātā pieauga satraukums. Tā kā rakstu mācītājs apgalvo,ka viņš mīl savu tuvāko, tad apkārtējie cilvēki ir tiesīgi pieprasīt – parādi kā tu mīli savu tuvāko! Un tagad atklājās problēma, kas uztrauc rakstu mācītāju – es neesmu spējīgs mīlēt visus! Un pie tam vēl vienādi! Ar lielu mīlestību nevaru mīlēt visus!
Uzdodams jautājumu: "Kurš tad ir mans tuvākais?" vīrs patiesībā izmisīgi mēģina novirzīt uzmanību no savas neskaidrās izpratnes par savu tuvākā mīlestību uz Likumu. Rakstu mācītājs meklē glābiņu apstāklī, ka Torā nav precīzi pateikts – kurš tad ir tas tuvākais, ko man ir pienākums mīlēt!
Pienākums mīlēt?
Vienā samērā populārā Krievijas federācijas filmā viens no filmas galvenajiem varoņiem uzdod jautājumu nejauši satiktai sievietei, kura strādā par taksisti: „Pasaki man kāpēc sieviete, kuru es mīlu no visas sirds un kuras dēļ esmu gatavs uz visu, neizvēlējās mani; jaunu stipru, veiksmīgu biznesa cilvēku, bet šo piedzērušos punķu tapu, ko mēs šobrīd vedam uz lidostu? Par ko viņa viņu iemīlēja? ”Sieviete atbildēja: „Vai tad mīl par kaut ko? Mīl vienkārši tāpēc, ka mīl. Kā mīl mazs bērniņš, kuram avotiņš nav aizaudzis!? Viņš mīl bez nosacījumiem! Tāpat vien!”
Jēzus, zinādams,ka rakstu mācītājam būs grūti pieļaut domu vai ideju, ka jebkurš cilvēks ir Dieva mīlestības cienīgs, ievada šo vīru realā notikumā no dzīves. Un it kā nojauzdams, ka priesteris un levīts būtu pirmie, ko rakstu mācītājs varētu nosaukt kā tuvākos cilvēkus, Jēzus iesāk savu stāstu tieši ar šiem personāžiem. Gudrais vīrs ieklausās Jēzus vārdos un klusē, nepārtraukdams Viņu. Divi vīri pagāja garām cietušajam ceļiniekam. Un tad seko pārsteigums – nāk samarietis. Cilvēks, kas nav nekas, nicināts, nevienam nevajadzīgs, no kura vēl visi izvairās. Un pārsteiguma sajūta pieaug – samarietis sniedz palīdzību ceļiniekam un nogādā to drošā vietā. Samarieša rīcība ir pilnīgs pretstats laupītājiem un arī pretstats priesterim un levītam. Aktīva rīcība palīdzības sniegšanā līdzcilvēkam parāda gan naidu, gan vienaldzību.
Vai rakstu mācītājam ienāca prātā,ka Jēzus viņam kā piemēru uzrādīs cilvēku, ko viņa paša tauta ienīst? Gudrais vīrs vēl atrodas pārdomu brīdī, kad viņš izdzird Jēzus jautājumu:
Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?"Uz kuru no jautājumiem Jēzus sniedz atbildi?
Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja."
Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat.”
Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?
Interesanti, kādas sajūtas bija gudrajam vīram, pēc šīs sarunas ar Jēzu? Pārsteigts, apjucis un saņēmis ārkārtēju izaicinājumu savā dzīvē. Jēzus, viņam pašam nemanot, izaicināja pateikt to, kas Torā bija pamatu pamats-žēlsirdība, derības mīlestība. Vīram izgaist aplinkus ceļi, attaisnošanās idejas un viņš izdzird Jēzus aicinājumu dāvāt citiem mīlestību un žēlastību.
Kā gan cilvēks varētu parādīt tādu mīlestību kādu parādija samarietis? Evanģēlija stāsts atklāj kā tas iespējams - to spēj cilvēks, kurš saņēmis Dieva žēlastību. Ikviens cilvēks, kas uzsāks Dieva izjautāšanu ar nodomu pārbaudīt patiesību vai ar nodomu attaisnoties negūs sekmes.
Tikai tad, kad cilvēks, tāpat kā šis rakstu mācītājs atzīs – „es neesmu spējīgs mīlēt visus! Un pie tam vēl vienādi! Ar lielu mīlestību nevaru mīlēt visus! Es esmu kā pusmiris!” , tikai tad Jēzus varēs ienākt tavā dzīvē.
Kamēr no cilvēka puses skanēs – Es mīlēšu savu tuvāko kā sevi pašu; saki man kurš tas ir?
Tikmēr Jēzus runās un teiks šos vārdus:
"Tu nevari to izdarīt, jo tu esi miris. Tev ir vajadzīgs kāds, kas tevi mīlētu, žēlotu, dziedinātu, samaksātu par tavu uzturu, dotu tev naktsmājas, atjaunotu tavus spēkus. Es esmu tas, kuru tu nicini, jo Es biedrojos ar grēciniekiem, bet īstenībā Es esmu Tas, kas piepilda Bauslību, iemieso Toru un dāvina Dieva žēlastību. Es esmu tavs tuvākais, un Es sniegšu tev žēlastības, dziedināšanas un dzīvības dāvanas.
Ja Es tevī mājošu, tu iegūsi dzīvību un darīsi žēlastības darbus nevis bauslības un likuma dēļ, bet manas mīlestības vadīts."
Saruna par mūžīgo dzīvību (3.daļa)
Reviewed by Unknown
on
sestdiena, maijs 13, 2017
Rating:
Reviewed by Unknown
on
sestdiena, maijs 13, 2017
Rating:
Nav komentāru: