Saruna par mūžīgo dzīvību (2.daļa)

Likums un žēlastības prieks!

Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts. (Lūk.10:21)

Ir pagājuši Kristus augšāmcelšanās svētki. Mēdijos varējām lasīt un pārdomāt dažādos skatus punktus par Jēzus Kristus upura nozīmi kristietībā un baznīcā konkrēti. Visam izsacītājam ir vienkārša pamatdoma - Jēzus ienāca šajā pasaulē, lai atdotu visu, kas līdz šim viņam piederēja – vienīgā dēla gods, eņģeļu un radīto būtņu pielūgsme, Tēva mīlestība, dievišķums, daudzo pasauļu skaistums un spozme. Viņš visu atdeva, lai varētu kļūt par mūžīgās dzīvības nodrošinātāju kritušajam cilvēkam.

Ieskatīsimies sarunas gaitā (Lūkas evaņģēlijs 10.nodaļa). Ieraudzīsim kā tiek atrastas atbildes uz cilvēka vissvarīgāko jautājumu. "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?"
Jēzus, ieskatoties cilvēka sirdī, un zinot vīra vājo vietu, uzdod jautajumu:

Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?

Kāpēc Jēzus atbildes vietā uzdod cilvēkam jautājumu par bauslību? Mēs taču zinām, ka ar bauslību neviens cilvēks nevar tikt glābts. Arī pats Jēzus mācīja, ka ar bauslības darbiem cilvēks netiek taisnots. Kāds ir šis rakstu mācītājs no cilvēciskās puses? Vai šis rakstu mācītājs ir viens no tiem pareizajiem un prātīgajiem cilvēkiem, kas visu zina? Pārāk pašpārliecināts vīrs, kuram ir pārlieku liels lepnums? Lasot viņa jautājumu, liekas, ka viņš savā gudrībā palaiž garām kaut ko svarīgu. Un laikam tāpēc jautājums izskan ar pārlieku lielu iedomības piedevu. Rakstu mācītājs, iekšēji, ir tik pārliecināts par savu taisnību, ka uzdod Pestītājam jautājumu uz kuru pats labi zina atbildi. Atceramies - rakstu mācītājs pārbauda pestīšanas prieka pamatojumu Torā, kuru viņš ikdienā lasa.
5.Mozus grāmata 6.nodaļa 5.pants:

Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.

Lūka, no savas puses, piemetina, ka rakstu mācītajs, atbildot Jēzum, pieliek vecās derības pantam klāt vēl savus vārdus „ar visu savu prātu”.

Kāpēc? Kas viņu pamudina to darīt? Ko Rakstu mācītājs paziņo? Viņš pašā būtībā paziņo, ka viņš visu ļoti labi redz un izprot. Bet - kas tad ir šī mācītā vīra problēma? Kas viņu īsti neapmierina? Viņam viss ir skaidrs un saprotams. Un it kā nav redzamu traucēkļu, kas traucē pieņemt šo apgalvojumu. Un tomēr mēs saprotam, ka ir kaut kas cilvēkā iekšā, kas rada viņam pamatīgu diskomfortu.

Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?

Ieliksim atmiņā to, ka šis jautajums ir Jēzus un rakstu mācītāja galvenā sarunas tēma. Ielieksim atmiņā arī to, ka šis jautājums ir pamatu pamats līdzībai par žēlsirdīgo samarieti. Šis ir jautājums par to kā Tora izskaidro sakarības starp likumiem un to ko sludina Jēzus Kristus. Rakstu mācītaja atbildē ir pieņēmums, ka bauslība spēj visu atrisināt. Tas ir, bauslībā ir uzrakstīta laimes formula, kuru tikai vajag mācēt izprast un pildīt. Rakstu mācītājam bauslības grāmatas ir dzīvības ceļš. Jo labāk izprotu un daru, jo tuvāk esmu mūžīgajai dzīvībai. Rakstu mācītājs uztver Likumu kā dzīvības devēju.

Tomēr visi, kas ir pētijuši Vecās derības grāmatas atzīst, ka Veco derību ir jālasa kā Dieva žēlīgās izvēles grāmatu. Jo tieši šīs grāmatas atklāj, ka Dievs izvēlējās Izraēla tautu, un Viņš ir tas, kas uztur Savu tautu pēc savas lielās žēlastības. Vecā derība nav instrukcija, nav arī rokas grāmata, par to ka iegūt Dieva žēlastību vai mīlestību. Tā ir grāmata par Dieva žēlastību un mīlestību. Grāmata par Dieva un cilvēku attiecību jaukajām un bēdīgajām šķautnēm. Un ja mēs aizmirstam šo svarīgo atziņu, tad lasītāja uzmanības lokā nonāk nevis Dieva dāvana cilvēkam, bet cilvēka darbi, ar kuriem cilvēks, rīkojoties, cer nopelnīt Dieva žēlastību. Un tieši tāpēc rakstu mācītājs izjūt diskomfortu; viņš sajūt to, ka kaut kas ir paslīdējis viņam garām. Viņš redz likumu, izprot to, bet tas nerada laimi, neved pie mūžīgās dzīvības.

Arī mūsu dienu lasītājs nospiedošā pārsvarā pieņem domu, ka galvenais šinī līdzībā ir žēlsirdīgā samarieša paveiktais darbs un tādējādi lasītājam pazūd sarunas centrālā tēma - par mūžīgo dzīvību, un tā vietā rodas interese pētīt samarieša laimes formulu, kas viņam ļāvusi piesaistīt Dieva labvēlību.

Mēs mēģināsim pieiet šai līdzībai no Dieva žēlastības puses. Pavērsīsim savu skatu, uz šo sarunu un izteikto līdzību, no glābšanas skatu punkta!
Lai mēs to varētu izdarīt, izveidosim mazu palīgatkāpi. Pievērsīsimies Pāvila teiktajam vēstulē Romiešiem 10.nodaļā:

4 Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.
5 Jo Mozus raksta par to taisnību, kas no bauslības: ikviens, kas to būs piepildījis, ar to iegūs dzīvību. 6 Bet taisnība, kas tiek iegūta ticībā, saka tā: nesaki savā sirdī: kas uzkāps debesīs? - tas ir, lai novestu zemē Kristu, - 7 nedz arī: kas nokāps bezdibenī? - tas ir, lai uzceltu Kristu no miroņiem, - 8 bet kā viņa saka? - Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, - proti, ticības vārds, ko mēs sludinām.

Uz ko balstās šis Pāvila apgalvojums? Ko Pāvils vēlas pateikt saviem klausītājiem? Pāvils balstās uz Toru, kuru viņš labi pazīst. Ieskatīsimies vēl divās ļoti svarīgās rakstuvietās –
3. Mozus grāmata 18.nodaļa 5.pants:

Sargājiet Manus likumus un Manas taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos,- Es esmu Tas Kungs!

5.Mozus grāmata 9.nodaļa 4.-6.pants:

Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tos tavā priekšā dzīs ārā, tad nedomā pats savā sirdī: Tas Kungs mani ir atvedis manas taisnības un nopelnu dēļ, lai es šo zemi iemantoju,- bet gan tieši šo tautu bezdievības dēļ Tas Kungs tās tagad dzen ārā tavu acu priekšā. Ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc, lai iemantotu viņu zemi, bet šo tautu ļaunuma dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tās dzen ārā tavā priekšā, lai apstiprinātu to vārdu, ko Tas Kungs ar zvērestu bija devis taviem tēviem - Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam. Tad nu zini, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod iemantot šo labo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta.

Divas spēcīgas atziņas, kuras it kā nav iespējams savienot. Jo tās apgalvo divas dažādas atziņas - dzīvojot paklausībā likumam cilvēks dzīvos! - un - ne tavas taisnības un tavas sirds skaidrības dēļ Dievs tev dod dāvanas tavā dzīvē! Un tomēr … Pāvils izmantojot savas zināšanas par Likumu grāmatām, apstiprina Jēzus sludināto pestīšanas atziņu. Proti, taisnība caur ticību! Pāvils it kā nostāda salīdzināšanai Veco derību un Jēzus mācību. Vai rakstu mācītaja diskomforts nav radies no Rakstu vietu nepareizas izpratnes? Vai tiešām ir strīds starp Veco derību un Jauno derību? Tas ir Tora māca, ka attaisnošana ir caur darbiem, bet Jēzus māca, ka caur ticību.

Strīda nav – jo abas derības māca sekojošo – attaisnošanu žēlastības dēļ.
5.Mozus grāmata 30.nodaļa:

12 tas nav debesīs, ka tev būtu jāsaka: kas mūsu dēļ kāps debesīs un mums to paņems un mums to paziņos, ka mēs to varētu pildīt? 13 Tas nav arī viņpus jūras, ka tev būtu jāsaka: kas mūsu dēļ celsies pāri jūrai un mums to atvedīs un mums to paziņos, ka mēs to varētu pildīt? 14 Nē, tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī, lai tu to pildītu.

Vēstulē romiešiem 10.nodaļa:

6 Bet taisnība, kas tiek iegūta ticībā, saka tā: nesaki savā sirdī: kas uzkāps debesīs? - tas ir, lai novestu zemē Kristu, - 7 nedz arī: kas nokāps bezdibenī? - tas ir, lai uzceltu Kristu no miroņiem, - 8 bet kā viņa saka? - Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, - proti, ticības vārds, ko mēs sludinām.

Rakstu mācītāja un Jēzus diskusijas temats ir šis –
Jēzus uzskata, ka Likums ir Dieva dots līdzeklis, kas palīdz izprast un sasniegt mūžīgo dzīvību. Un mūžīgā dzīvība tiek dāvināta Dieva žēlastībā caur ticību, kuras darbības pamats ir mīlestība. Jēzus arī sarunā norāda uz rakstu mācītāja pareizo atbildi:
27 Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu." 28 Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi."

Vai nav tāda sajūta, ka sarunai būtu jābeidzās?
Liekas, ka rakstu mācītajam būtu jāsaka: „Paldies, es jau tā domāju!”
Arī Jēzus apstiprināja atbildi kā pareizu!

(Turpinājums sekos)