Kristus kalpošanas pamatprincipi (5.daļa)

… žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus, kas pats Sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta; Viņam lai ir gods mūžu mūžos! Āmen!

Konflikts un cerība nākotnē

Lūka 4:18-19 "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."

Turpināsim lasīt īsos nenozīmīgos, bet aizraujošos stāstus –

Lūk.5:17-26 Un notika, kādā dienā Viņam mācot, tur sēdēja farizeji un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzālemes. Un Tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt.
Un redzi, kādi vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija triekas ķerts; un tie lūkoja to ienest un nolikt Viņa priekšā. Un, neatrazdami iespēju to ienest ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā.
Un, redzēdams viņu ticību, Viņš uz to sacīja: "Cilvēks, tavi grēki tev piedoti."
Un rakstu mācītāji un farizeji sāka spriest pie sevis un sacīt: "Kas Šis tāds ir, ka Tas runā Dieva zaimojumus? Kas var grēkus piedot kā vien Dievs?" Bet Jēzus, nomanījis viņu domas, atbildēja un tiem sacīja: "Ko jūs domājat savās sirdīs? Kas ir vieglāk - vai sacīt: tavi grēki tev piedoti, - vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Tad Viņš sacīja uz triekas ķerto: "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!"
Un tas tūdaļ, viņiem redzot, piecēlās, paņēma to, uz kā tas gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavēdams. Un izbrīns pārņēma visus, un tie slavēja Dievu un bijāšanas pilni sacīja: "Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši."

Cilvēki vienmēr ir meklējuši savā dzīvē Dieva klātesamības apliecinājumus. Mēs vienmēr visdažādākās dzīves situācijās esam klusībā un atklāti piesaukuši Dievu un aicinājuši Vareno būt klāt mūsu dzīves traģiskajos notikumos, pārdomu brīžos, ceļu izvēles brīžos, kā arī prieka un līksmības brīžos. Katram cilvēkam kaut reizi dzīvē ir bijusi vēlēšanās atrast reālu apliecinājumu par Dieva klātbūtni un aizsardzību vai precīzāk žēlastību savā dzīves gājumā. Nelaime ir tikai tā, ka uz cilvēka uztveri un maņām nevar paļauties. Jo cilvēka ķermenis ir grēka ievainots un uztveres spējas nestrādā normālajā režīmā. Un tieši šīs ļoti skaudrās atziņas brīdis laikā un telpā var izsaukt cilvēkā lielu izmisuma devu. Tik lielu, ka nav vēlēšanās turpmāk dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Šodienas stāsts mūs iepazīstina ar vairākiem personāžiem, kuri ar nodomu iesaistās Jēzus kalpošanas notikumā. Ņemsim vērā, ka katram personāžam šajā notikumā ir savas vēlmes, savi mērķi. Vispirms tiek minēts Kristus, kurš māca ļaudis, ar piebildi ” Tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt ” tad bauslības mācītāji, kuri sapulcējušies no dažādiem zemes novadiem dzirdēt Jēzu. Viņi atnākuši un apsēdušies. Novērot, uzzināt, dzirdēt, pārdomāt, izvērtēt. Nākošais teikums mūs iepazīstina ar vīriem, kuriem nav vienaldzīga attieksme pret cietēju, un beidzot stāsts runā par vienu cilvēku, kuru ķērusi trieka. Un tad sekojošais teksts izveido fonu Jēzus un bauslības mācītāju konflikta scēnai-ļaudis. Lūka īsos vārdos ieved notikumā visas ieinteresētās puses. Arī mēs, kuri lasām, kļūstam ziņkārīgi un tiekam aizvesti aizgājušajā laikā, notikumā, kurš rada iespēju ieraudzīt Dieva attieksmi pret cilvēkiem.

Ja atcerieties, mēs kādu laiku atpakaļ jau runājām par šo rakstu vietu. Atgādināšu nedaudz par to, kas ir trieka - pilnīga muskuļu nespēja izdarīt aktīvu kustību. Muskuļu vājumu un kustību ierobežojumu sauc par parēzi. trieka rodas sakarā ar kustības regulējošo sistēmu bojājumu centrālajā vai perifēriskajā nervu sistēmā. Šādi bojājumi var rasties dažādu nervu sistēmas slimību gadījumā.

Šim triekas skartajam cilvēkam, neskatoties uz viņa traģisko stāvokli, tomēr dzīvē bija paveicies. Viņa tuvumā, dzīves grūtākajā vai precīzāk pareizajā laikā, bija cilvēki, kuriem sirds bija žēlastības un žēlsirdības piepildīta. Šiem cilvēkiem netrūka drosmes arī izmisuma un pārdzīvojumu dzīves periodā. Līdzcilvēki, skatoties uz savu nelaimīgo tuvāko, uzdeva pašu svarīgāko dzīves jautājumu: ”Dievs, kur tu esi? Mums sāp dvēselē, kad raugāmies uz savu tuvāko! Vai Tu esi šim nelaimīgajam žēlsirdīgs?”

Es bieži esmu savā dzīvē juties pārsteigts par kristiešu vēlmi dedzīgi runāt par lielajiem ticības vīriem – Mozu, Eliju, Daniēlu, Jesaju. Bet tik reti ir vēlēšanās parunāt par ikdienas ticību, ticību kura no sīkumiem veido lielo atziņu par Kristu. Nezinu kā pēc, bet ļoti reti kristieši pieskaras šiem necilajiem tekstiem par vienkāršo ļaužu ticības momentiem. Protams, vadītāja atbildība ir milzīga. Vadītāja atbildību nevar pielīdzināt indivīda atbildības pakāpei, kaut vai tādēļ, ka vadītāja teiktais iespaidos tūkstošus un tūkstošus indivīdu, bet indivīda teiktais iespaidos sev tuvāk stāvošos cilvēkus. Un tomēr katrs no mums vairāk vēlas ikdienas varonību. Jo tā veido ticības pārliecību, kura ļauj dzīvē skatīties ar cerību.

Aplūkosim šo ticības vīru darīto. Šie vīri, kaut arī grēka skarti, tomēr jūt, ka viņu tuvumā Dievs darbojas ar izcilu spēku un autoritāti. Droši vien klausīdamies stāstus par jauno mācītāju, kurš dara brīnumus, dziedinot citus, viņos cerības liesma aizdedzināja ticības degli. Un deglim degot un sasniedzot sprāgstvielu tika atjaunota ticība tajā apjomā, kurā cilvēks nevar vairs vienkārši sēdēt un skatīties kā cits bezpalīdzīgi cieš. Stāsti par jauno mācītāju iededz sirdī cerību un paļāvību uz laimīgu iznākumu. Vīri sameistaro nestuves vai arī izmanto jau esošās, aprīkojot tās nešanai, un dodas meklēt Jēzus žēlastības vaigu. Jautājot ceļu un tuvojoties mājai, kurā atrodas Jēzus, vīri konstatē, ka ļaužu ir tik daudz, ka parastā veidā nokļūt Jēzus klātbūtnē, nebūs iespējams.

Pārāk daudziem sāp dvēselē.

Sāp par tuvāko ciešanām, par savām samaitātajām dzīvēm, par bērnu nākotni. Tomēr cerība ir daudziem sirdī, arī triekas skartajam vīram. Guļošs, neko nevarošs, bezpalīdzīgs, viņš tomēr paļaujas uz draugu ticības vēlēšanos nokļūt Dieva klātbūtnē. Draugi, skatoties uz ļaužu pūli, nekrīt izmisumā, nekrīt panikā. Viņi ātri pieņem lēmumu – ja mēs nevaram Jēzus klātbūtnē nonākt tradicionālā veidā, tad mēģināsim nokļūt Jēzus klātbūtnē neparastā veidā. Vīri dodas uz jumtu un paceļ līdzi triekas ķerto. Jumts tiek izjaukts un nelaimīgais tiek nolaists un nolikts Jēzus priekšā.

Aizveriet acis! Un tagad pamēģiniet garā apskatīt šo brīdi, kad caur uzlauzto jumtu, daži zemnieki, pārliecināti vīri, nolaiž nestuves ar bezpalīdzīgo cilvēku lejup. Šis brīdis Dieva sirdī ir ticības spožums un brīnišķīga laime! Cilvēks un Dievs sadarbosies sava tuvākā labā. Cilvēkos rodas pārliecība par Dieva tuvumu dzīvē, laimi, kuru nevar aizmirst visu atlikušo dzīvi.

Kāpēc dzīves ceļā ir vajadzīgi uzticami draugi? Lai tad, kad pats esi nevarīgs un bezpalīdzīgs, viņu ticības drosme palīdzētu tev nesapūt un aiziet nebūtībā, bet dzīvot cerībā! Kāpēc kristietim ir nepieciešama draudze, uz kuru viņš varētu doties katru nedēļu? Tāpēc, lai viņš kopā ar citiem meklētu Kunga žēlastības vaigu, meklētu Dieva klātesamību savā dzīves gājumā, cerībā uz grēku piedošanu un ticībā saņemt Dieva mieru savā dzīvē. Kāds ir patiesais draudzes sludināšanas un tuvākā kalpošanas pamats vai uzdevums? Ticībā, pārliecībā spēcīgie un paļāvības pilnie draudzes locekļi meklē tos, kuriem ir sāpes dzīves gājumā. Un izgatavojot jaunas nestuves vai izmantojot tās, kuras ir zem bezpalīdzīgā cilvēka, draudzes locekļi vājo cilvēku aiznesīs Jēzus klātbūtnē. Kristīgās draudzes uzdevums nav palielināt draudzes locekļu skaitu! Uzdevums nav ievilkt cilvēku draudzē! Kristīgās draudzes uzdevums ir savu tuvāko nogādāt Dieva klātbūtnē. Ja nevar vai nav iespējams to izdarīt tradicionālā veidā, tad droši rīkoties netradicionālā veidā. Kristīgās draudzes uzdevums ir palīdzēt atrast atziņas, kuras atver apziņu par Kristus klātbūtni. Atziņas par Golgāts krusta nozīmi indivīda dzīvē. Lai katrs indivīds varētu atbildēt uz jautājumu: “Kāda ir Jēzus Kristus vieta manā dzīves gājumā?”

Jēzus acis vērīgi, bet ar žēlastību sirdī, uzlūko nestuvēs gulošo cilvēku. Dievs meklē viņa acīs ticības stariņu. Tad Jēzus skats tiek pacelts augšup uz vīru muskuļotajām rokām un vēl augstāk uz vīru apņēmības pilnajām sejām… Un, redzēdams viņu ticību, Viņš uz to sacīja: "Cilvēks, tavi grēki tev piedoti." Ir grūti iztēloties kā jutās vīri, kuri turēja savās rokās virves, ir grūti apjaust kā jutās triekas ķertais cilvēks šajā brīdī. Bet klusums viņa lūpās un mutē sniedz norādi uz milzīgu atvieglojumu. Arī uz mieru, par kuru nav iespējams izstāstīt citiem, tikai pārdzīvot un just atvieglojumu par to, ka Dieva žēlastības vaigs ir atrasts. Kluso prieku par to, ka beidzot Dievs ir tavā dzīvē klāt esošs. Šis Lūkas aprakstītais notikums mums rada skaidru atbildi uz sarežģīto jautājumu: ”Kā es varu iegūt grēku piedošanu?” Lai varētu iegūt grēku piedošanu, tev jāmeklē Jēzus žēlastības vaigs, jāmeklē Dieva klātbūtne savā dzīvē. Jo tikai Kristus klātbūtnē tu spēsi apjaust to mīlestības spēku, kurš dāvā piedošanu un piešķir tavai dzīvei jēgu, līdz ar to rada cerību uz mūžīgo dzīvi! Tikai Kunga klātbūtne cilvēka dzīvē dzēš visu, par ko mums ir kauns pat domāt, kur nu vēl runāt.

Kristus izteiktie vārdi vienai cilvēku grupai atnes pestīšanas prieku, atziņu par laimes sajūtu savā dvēselē. Cilvēki, kuriem nav droša pamata dzīves ceļos, ātri novērtē tos mazos laimes mirkļus, kurus sniedz pakalpojums tuvākajiem. Viņi spēj priecāties līdzi, bēdāties līdzi, paklusēt līdzi katram, kurš pārdzīvo sāpes.

Šeit šajā pieturas punktā atskatīsimies uz Simeāna pravietiskajiem vārdiem, kurus viņš izteica, turot rokās Jēzus bērniņu templī. Vārdus par kuriem Jāzeps un Marija brīnijās, vārdus, kurus Marija ieslēdza savā sirdī - "Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas."

Lūkas stāsti par Jēzu runā no skatu punkta, kurš nemitīgi, neatlaidīgi un klusi dvēselē aicina pārdomāt izlasīto. Simeāna pravietiskie vārdi apliecina, ka Dievs ne vienmēr skatās to, ko cilvēks dara. Bet Dievs redz tavā dvēselē, Viņš zina kas notiek tavā sirdī, jūt tavas emocijas, kuras izaug no dzirdētā un lasītā vārda. Tāpat ēkā ar uzplēsto jumtu, Jēzus zinādams cilvēka sirds domas, vēršas pie bauslības mācītājiem ar negaidīti tiešu jautājumu: "Ko jūs domājat savās sirdīs? Kas ir vieglāk - vai sacīt: tavi grēki tev piedoti, - vai sacīt: celies un staigā? “ No Lūkas pierakstītā nav skaidri saprotams vai bauslības mācītāji domāja pie sevis sirdī vai arī pārdomāto pusbalsī savā starpā apsprieda. Laikam pietiekoši skaļi, lai kāds no klātesošajiem to varētu pārstāstīt tālāk nākošajiem klausītājiem. Lai nu kā, bet bauslības mācītāji neatbildēja uz šo jautājumu. Klusums turpinājās. Tieši šis atbildes trūkums un šis klusums atraisīja konflikta būtību. Jo bauslības mācītāju spriestais: "Kas Šis tāds ir, ka Tas runā Dieva zaimojumus? Kas var grēkus piedot kā vien Dievs?" un neatbildētais jautājums atklāj neticības uguns liesmu šo cilvēku dvēselēs. Uzmanīgi lasot tekstu, lasītājs atklās, ka ne jau izteiktie vārdi par grēku piedošanu ir Dieva zaimošana, bet bauslības mācītāju cietsirdība ir Dieva zaimošana.

Lūkas evanģēlijā darbības vārdi “domāt” un “pārdomāt” vai arī lietvārds “doma” attiecas uz trīs ļaužu grupām. Jēzus pretiniekiem, mācekļiem un ļaudīm. Katra no šīm grupām pārdomu rezultātā atklāj savu attieksmi pret notikumiem, kuros tie ir iesaistīti un arī atklāj savu attieksmi pret Jēzu Kristu.

Pretinieki, pārdomājot vai spriežot pie sevis, vienmēr nonāk pie Jēzus autoritātes un būtības noliegšanas. Vienmēr netiešā veidā pretinieki izceļ savas kontrolēšanas tiesības, savu likuma interpretācijas pareizību. Un vienmēr tiek uzdots jautājums: “Kas Šis tāds ir, ka Tas runā Dieva zaimojumus?” Visos pretinieku pārdomātajos spriedumos tiek noliegta Jēzus dievišķība. Visā pretinieku rīcībā, pēc pārdomām, Jēzus tiek pasludināts par cilvēku, kurš grib ieņemt Dieva vietu.

Ar mācekļiem šie vārdi saistās šaubu momentos. Laikam jau tāpēc, ka šaubīties ir cilvēcīgi, un prasīt pierādījumus arī ir cilvēcīgi. Tomēr mācekļi atšķiras no pretiniekiem ar vienu būtisku nostādni vai attieksmi dzīves izšķirīgajos notikumos. Pretinieki ierauga, izdzird, pārdomā, noliedz un atmet, mācekļi ierauga, izdzird, pārdomā, šaubās, pārliecinās un izmanto jauno atziņu savā kalpošanā, savās dzīvēs. Tā ir ļoti spēcīga atšķirība starp cilvēkiem.

Lūk.24:38-43,52-53 Un Viņš tiem sacīja: "Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam." Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas.
Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: "Vai jums še ir kas ēdams?" Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot.
Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku, un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu.

Ļaudis lielākajā daļā Lūkas aprakstītajos notikumu virpuļos vispirms ir baumu, leģendu, pārstāstu dzirdētāji, nācēji, skatītāji un klausītāji. No redzētajiem brīnumiem un dzirdētajiem vārdiem ļaudīm dvēselēs rodas spēcīgas gaidas, cerības uz laimīgas dzīves piepildījumu. Pārdomājot notikušo ļaudis ne vienmēr nonāk pie atziņas par Dieva klātbūtni, Viņa mīlestības apliecinājumu. Bet ļaudīs rodas spēcīgs emocionālais pārdzīvojums, kura rezultātā viņi rīkojas. Rīkojas dažādi, bet mēs šoreiz pieskarsimies pozitīvajai pusei:

Lūk.5:26 Un izbrīns pārņēma visus, un tie slavēja Dievu un bijāšanas pilni sacīja: "Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši."

Ļaudis izteic apbrīnu un ar godbijību attiecas pret Jēzus paveikto. Tie slavē Dievu un atzīst, ka Dievs raisa cerības parasta cilvēka dzīvē. Mēs esam Kristus sekotāji, kristieši, labāki vai sliktāki, tomēr Golgātas krusts ir mūsu pamats dzīvē. Tāpēc mums šis notikums ir pārdomājams tiešā skatījumā caur izpirkuma krustu, caur mīlestības krustu. Jo kristietības pamats, centrs un panākumu atslēga ir tas kā cilvēks novērtē Kristus upuri. Cilvēka Dēls ir pastiepis roku pretī vājākajam. Izteicis grēku piedošanas vārdus un atgriezis prieku cilvēka dzīvē.

Lūk.5:25 Un tas tūdaļ, viņiem redzot, piecēlās, paņēma to, uz kā tas gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavēdams.

Bauslības mācītājiem ir radušās šaubas par Jēzus tiesībām runāt? Nē! Tiesībām piedot grēkus. Pat mēs mācītāji nevaram piedot grēkus un šis neskolotais cilvēciņš uzdrošinās piesavināties Dieva tiesības!

Kas var grēkus piedot kā vien Dievs? Šī atziņa bauslība mācītāju spriedumā apliecina, ka Jēzus ir Dievs. Dievs, kurš var piedot grēkus kritušajai cilvēcei. Bet ne jau tāpēc, ka Viņš ir Dievs. Tāpēc, ka Dievs krusta nāvē nomira cilvēka vietā un izpildīja paša radītā likuma prasības. Piepildīdams atziņu – bauslība ir mīlestības likums! Mīlestības, kura ir bezgalīgi pilna ar iejūtību, apžēļošanu, žēlsirdību, piedošanu un sirds mieru! Un tieši tāpēc no Jēzus mutes atskan droši pārliecības pilni vārdi -

Lūk.5:24 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Tad Viņš sacīja uz triekas ķerto: "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!"

Tāpēc es, cilvēka bērns, paļaujos uz Jēzu Kristu! Ne savas dzīves nopelnu dēļ, bet Dieva mīlestības dēļ!
Ar šo pierakstīto stāstu, Lūka vēlreiz apliecina, savā evanģēlijā 4.nodaļā, Jēzus izteikto kalpošanas deklarācijas patiesumu –

Lūk.4:18-19 "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."

Patiesumu par prieka vēsti caur grēku piedošanu, patiesumu par slimību dziedināšanu un grēka satriektā cilvēka atbrīvošanu, patiesumu par gaismas parādīšanu bauslības mācītājiem, vīriem, triekas ķertajam un ļaudīm. Patiesumu par Dieva žēlastību uz cilvēku cilti! Nebeidzamu žēlastību!